Džamāls al Dīns al Afgānī
Saijeds Džamāls al Dīns al Afgānī (puštu/farsi: سید جمالالدین افغانی), arī Saijeds ad Dīns Asadābādī, (farsi: سید جمالالدین اسدآبادی), plašāk pazīstams kā al Afgānī (1838./1839. gads — 1897. gada 9. marts) bija politiskais aktīvists un islāma ideologs, kurš 19. gadsimta otrajā pusē ceļoja pa musulmaņu pasauli. Viņš bija viens no islāma modernisma pamatlicējiem, kas rosināja panislāmismu Eiropā un hinduistu-musulmaņu vienotību pret britu imperiālismu Indijā.[1]
| ||||||||||
.svg){kind=small}
Biogrāfija
labot šo sadaļuAl Afgānī ir dzimis 1838. vai 1839. gadā Irānā, kaut gan pats to ir noliedzis, un apgalvoja, ka ir dzimis Afganistānā, kam kā iemeslu var minēt to, ka viņš bija sunnīts, bet Irāna bija šiītu valsts.[2] Izglītojies šiītu skolās Irānā un Osmaņu Irākā. Viņš mācījās islāma jurisprudenci, hadīsu tradīcijas un arābu valodu, un viņu interesēja misticisms, filozofija, kā arī teoloģiskie koncepti un skolas, kuras ir pretrunīgi vērtētas.
Pēc mācībām al Afgānī aizbēga no Irānas. Viņa politiskā apziņa pamodās britu kontrolētajā Indijā 1857. gada sacelšanās laikā, ko atbalstīja Indijas musulmaņi. Tas noteica viņa turpmāko politisko karjeru, un viņš kļuva par musulmaņu aizstāvi cīņā pret imperiālismu. 1870. gadā al Afgānī ieradās Stambulā. Sniegtajā lekcijā al Afgānī slavēja filozofiju, un runāja par pravietojumu no islāma filozofiskā viedokļa, kas bija iemesls viņa padzīšanai no Osmaņu galvaspilsētas. Pēc tam viņš devās uz Kairu, kur 8 gadu laikā kļuva par ievērojamāko sava laika islāma intelektuāli un politisko līderi. Domājams, ka šajā laikā radās viņa afgāņu sunnīta identitāte, kas palīdzēja viņam iefiltrēties arābu un turku aprindās. Viņa paspārnē darbojās maza, bet ietekmīga intelektuāļu grupa, kurā bija divi ietekmīgi reformisti: Muhammads Abduhs un Rašīds Rīda Savās lekcijās un diskusijās al Afgānī kritizēja tradicionālo islāma mācību, kā arī vainoja inteliģenci (ulamā’) un vadošās institūcijas musulmaņu intelektuālajā degradācijā. Viņš aicināja pārskatīt Azhara Universitātes mācību programmu un iekļaut tajā filozofiju un zinātni. Tāpat viņš neatlaidīgi kritizēja valdošo eliti, vainojot viņus korupcijā, kas vairoja viņa popularitāti jauno aktīvistu vidū. Kairā al Afgānī pievienojās gan britu, gan franču brīvmūrnieku organizācijai, kā arī centās radīt savu. Politiskās intrigas brīvmūrnieku organizācijās, pret britiem un valdību vērstās darbības un viņa idejas Azhara Universitātei bija iemesls viņa padzīšanai no Ēģiptes 1879. gadā. Viņš atgriezās Indijā, kur atradās līdz 1882. gadam, kad devās uz Eiropu.
Parīzē kopā ar izsūtīto Muhammadu Abduhu al Afgānī izdeva arābu žurnālu „Visspēcīgākā saite” (al-Urwa al-Wuthqa), kas kļuva par svarīgu līdzekli panislāmisma un antiimperiālisma kustībai. Tas veicināja jaunas musulmaņu paaudzes uzaugšanu, kura apzinājās sava laika sociālās un politiskās nepieciešamības. Meklējot risinājumus Eiropas lielajai ietekmei musulmaņu zemēs, al Afgānī atdzīvināja islāma kopienas (umma) jēdzienu sociopolitiskā būtībā. Londonā viņš iepazinās ar politiķi Vilfrīdu Bantu, kurš viņam deva iespēju runāt ar vairākām valsts amatpersonām. 2 gadus al Afgānī ceļoja pa Krievijas Impēriju, apmeklējot Maskavu un musulmaņu reģionus Kaukāzā. Atgriežoties Irānā, viņš iesaistījās opozīcijas kustībā, kuru vadīja vairāki inteliģences pārstāvji un bagāti tirgotāji, kas vērsās pret korupciju, un valsts aktīvu izpārdošanu ārzemniekiem. Al Afgānī sāka organizēt masu sacelšanos, kā dēļ atkal bija spiests doties trimdā.
No Londonas un Stambulas, kur viņš pavadīja savus pēdējos 6 dzīves gadus, al Afgānī neatlaidīgi aicināja Irānā izveidot spēcīgu opozīciju, kuras sastāvā ir inteliģence un tirgotāju slānis, lai cīnītos pret karalisko despotismu un korupciju. Viņš sadarbojās ar citiem trimdā esošajiem, kā arī ar vietējiem reliģiskajiem disidentiem, lai izbeigtu inteliģences klusēšanas politiku, un radītu pretestību šaha ļaunprātīgajai varas izmantošanai.
Mēģinājums mobilizēt garīgos līderus politiskam apvērsumam pirmo reizi vainagojās ar panākumiem, kad šahs mēģināja uzticēt visu Irānas tabakas industriju kādai britu kompānijai. Tabakas protestu laikā (1891—92) al Afgānī dzīvoja ārzemēs, un viņa loma šajā protestā nebija tik liela, kā viņa cienītāji apgalvoja, tomēr al Afgānī propaganda un daiļrunības spējas pirmās masu kustības organizēšanā modernās Irānas vēsturē atstāja neizdzēšamas pēdas. Viņa panislāmisma ideja cieta neveiksmi, tomēr viņš radīja tā saucamo panislāmisma biedrību, kurā bija dažādi reformisti un revolucionāri, kā arī ar valsts politiku neapmierinātie gan Irānā, gan ārzemēs.[3] Pēc veiksmīgas Irānas šaha slepkavības organizēšanas 1896. gadā al Afgānī tika turēts ciešā uzraudzībā, un nomira no vēža 1897. gadā.[4]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Nikki. R. Keddie. AFḠĀNĪ, JAMĀL-AL-DĪN. Encyclopædia Iranica, 2011. 481–486. lpp.
- ↑ Nikki R. Keddie, Nael Shama. The Oxford Encyclopedia of Islam and Politics. New York : Oxford University Press, 2014.
- ↑ Gerhard Bowering. The Princeton Encyclopedia of Islamic Political Thought. Princeton : Princeton University Press, 2013. 17–19. lpp.
- ↑ Michael Axworthy. A history of Iran: Empire of the Mind. New York : Basic Books, 2016. 198. lpp.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Džamāls al Dīns al Afgānī.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)