Intelekts (filozofija)
Filozofijā intelekts (latīņu: intellectus) ir spēja izzināt un atspoguļot priekšmetu, norišu un parādību īpašības un savstarpējās attiecības, kā arī, izmantojot izziņas rezultātus, veikt secinājumus, pieņemt lēmumus un risināt problēmas.[1] Īpašību, ko raksturo attīstītas intelektuālās spējas un to rezultātā iegūta atziņu bagātība, sauc par inteliģenci (latīņu: intelligentia; nejaukt ar vēlāko 19. gadsimtā pievienoto nozīmi attiecībā uz sabiedrības slāni, no poļu: intelligencja).[2]
Intelektam semantiski tuvs ir arī jēdziens "prāts". 4. gadsimtā p.m.ē., sengrieķu filozofs Aristotelis, domājot par intelekta būtību, to apzīmēja ar vārdu "nous" (sengrieķu: νοῦς — 'prāts'). Aristotelis sprieda, ka "nous" ir domāšanas process, kas sastāv no divām daļām — pasīvās un aktīvās daļas. Viņs uzskatīja, ka ar aktīvo "nous" domātājs izmaina domas sākotnējo, pasīvo "nous" potenciālu, to identificējot ar uztveramo subjektu. Tādā veidā, Aristoteļa skatījumā, intelekts ir cieši saistīts arī ar uztveri.[3][4]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «intelekts | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2022-11-15.
- ↑ «inteliģence | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2022-11-15.
- ↑ Deborah Black. The nature of intellect 1. Cambridge : Cambridge University Press, 2009. 320–333. lpp. ISBN 978-1-139-09543-3.
- ↑ John S. Hendrix. «Philosophy of Intellect and Vision in the De anima and De intellectu of Alexander of Aphrodisias», 2010.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Intelekts.
