Nāvessods

Nāvessods ir tiesiski pamatota ieslodzītā nogalināšana kā sods par nopietnu noziegumu — pamatā par slepkavību vai valsts nodevību. Latvijā nāvessods nav piemērojams.

Nāvessoda veidi

Cesare Beccaria, Dei delitti e delle pene

Vēsturiskā Eiropa

Viduslaikos Eiropā nāvessoda veids bija atkarīgs no notiesātā sociālās šķiras. Augstmaņus sodīja pēc iespējas nesāpīgākā un ātrākā veidā — parasti nocērtot galvu; bet zemākās šķiras parasti sodīja publiski, demonstrējot apkārtējiem viņu ciešanas, parasti pakarot. Noteiktiem noziegumiem bija īpaši soda veidi — burvestības un ķecerību mēdza sodīt, sadedzinot uz sārta, un valdnieka gāšanas vai nogalināšanas mēģinājumi tika sodīti ar īpaši lēniem un mokošiem nāvessodiem.

Šādus sodus un šķiru atšķirības noliedza franču revolūcija, kas ieviesa giljotīnu kā ātru un nesāpīgu metodi visiem.

PSRS kāda nebūt likumu ievērošana sākās tikai pēc 1922. gada — Kriminālkodeksa pantu apjoms, saskaņā ar kuriem piesprieda nāvessodu, bija visai plašs, minimālais vecums šī soda piemērošanai bija 18 gadi. 1935. gada reforma pazemināja vecuma slieksni, un nu nāvessodu varēja piespriest jau no 12 gadu vecuma. 1947. gadā PSRS nāvessodu miera laikā atcēla, taču jau 1950. gadā atjaunoja politiski apsūdzētajiem — spiegiem un diversantiem, — bet 1954. gadā arī kriminālnoziedzniekiem. 1960. gada Kriminālkodekss noteica, ka nāvessodu var piemērot tikai vīriešiem vecumā no 16 līdz 65 gadiem. Kopš 1996. gada nāvessodus Krievijā vairs neīsteno, aizstājot ar mūža ieslodzījumu.

Pirmskara Latvijā nāvessods miera laikā nepastāvēja. Bija tomēr iespēja dažus noziegumus arī miera laikā nodot kara tiesai ar tiesībām piespriest nāvessodu.^[1] To izmantoja, piemēram, slepkavas un laupītāja Anša Kaupēna notiesāšanā 1927. gadā.^[2] Latvijas okupācijas laikā nāvessods tika piemērots, tāpat kā citur PSRS.

Pēc neatkarības atjaunošanas nāvessodus izpildīja līdz 1996. gadam, pēc tam prezidents pasludināja faktisku moratoriju, Latvijai pievienojoties Eiropas Padomes 6. protokolam par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju 1999. gadā, līdz ar to nāvessods miera laikā kļuva likumiski neiespējams.^[3] Attiecīgā maiņa Krimināllikumā izdarīta 2000. gadā.^[4] Nāvessods pilnībā atcelts 2011. gadā^[5] Smagākie noziegumi, par kuriem agrāk varēja piespriest nāvessodu, tagad tiek sodīti ar mūža ieslodzījumu vai citām smagām soda mēriem.

Argumenti par un pret nāvessodu

Viedokļi par nāvessodu dažādās valstīs ļoti atšķiras, un demokrātiskās valstīs tas ir jūtīgs politisks jautājums.

Argumenti pret nāvessodu

Nāvessods ir nogalināšana, un nogalināt ir nepareizi.
Nāvessods pārkāpj cilvēka tiesības uz dzīvi.
Kriminālprocess nav nekļūdīgs, un ir gadījumi, kad notiesātais vēlāk tiek attaisnots, bet nāvessodu atgriezt nav iespējams.
Nav izslēgta ārstu komisijas kļūda, atzīstot notiesāto par pieskaitāmu.
Nav tiešu pierādījumu tam, ka šāds soda mērs mazinātu noziedzības līmeni.
Cilvēkam nav tiesības atņemt dzīvību otram. Atņemot dzīvību kādam, kas jau atņēmis dzīvību, mēs kļūstam tieši tādi paši.

Argumenti par nāvessodu

Nāvessods nodrošina to, ka noziedznieks nevarēs turpināt noziegumus;
Pārkāpjot pamatlikumus un nogalinot citus, noziedznieks zaudē tiesības dzīvot;
Bailes no nāves attur noziedzniekus no smagu noziegumu izdarīšanas;
Nāvessods ir labāka alternatīva mūža ieslodzījumam, jo sabiedrībai noziedznieks nav jāuztur, un ir uzskats, ka mūža ieslodzījums ir mokošāks par nāvessodu.
Daudzkārtējs sadistisks slepkava tik ļoti atšķiras savā domāšanā, pasaules uztverē un vērtībās no cilvēkiem, ka iespējams, nav nemaz uzskatāms par cilvēku garīgi. Arī cilvēkēdāju tīģeri vai ar trakumsērgu slimu jenotu mežsargs nošauj, nevis uz mūžu iesloga būrī.