Vaidelotis

Vaidelotis (prūšu: vaidilas, vaidilutis, lietuviešu: vaidila, vaidilė, vaidilutė) bija seno baltu tautu priesteris, reliģisko rituālu izpildītājs, kā arī seno latviešu dziesminieks un burtnieks.

Brīvības piemineklī skulptūru grupā „Vaidelotis” attēlots vaidelotis ar koklēm, jauneklis ar gar sāniem nolaistu zobenu un zirga galvaskauss

Vārda cilme

16. gadsimta materiālos biežāk sastopama vārda prūsiskā forma waidelotte. Šis vārds cēlies no saknes waist, kuras nozīme prūšu valodā ir „zināt”, „paredzēt”.

Vaideloša un vaidelotes vārds vietvārdos ir sastopams Latvijā un Lietuvā, taču tas nav plaši izplatīts. Rīgā Kurzemes rajonā atrodas 600 m garā Vaidelotes iela. Codes pagastā, Bauskas novadā atrodas mājas Vaidelotes. Lietuvā Tauraģes apriņķī atrodas Vaidiļu (Vaidilai) mājas, bet Panevēžas apriņķī ir apdzīvota vieta Vaidiļi (Vaidilai).

Vēsture

Prūšu vaidelotis upurējot āzi prūšu dievam Vurškaitim, zīmējums no nezināma autora sarakstītas 1520.—1530. gados izdotas t.s. „Sūdavu grāmatiņas”

Vācu hronista Simona Grūnava „Prūsijas vēsturē” aprakstīta leģenda, kurā 6. gadsimtā Brutens, viens no mītiskajiem brāļiem, prūšu ciltstēviem, kļuva par virspriesteri krīvu krīvu un nodibināja svētvietu Romuvā, kur dzīvoja arī vaideloši — zemākie priesteri. Vaideloši bija priesteri, kuri redz, paredz un mutvārdos nodod savas zināšanas ļaudīm. Krietni vēlāk vaidelošus sāka uzskatīt par dainu zinātājiem, dziedātājiem, vēsturiskā mantojuma un tradīciju glabātājiem.

Atbilstoši Simona Grūnava klasifikācijai, kas gan no zinātniskā viedokļa nav uzskatāma par uzticamu, priesteri vaideloši atradās krīva pakļautībā. Gadījumā, ja krīvs saslima un ilglaicīgi nespēja pildīt savus pienākumus, viņš nošķīrās, lai veiktu pašsadedzināšanās rituālu. Pēc tā vaideloši iecēla jaunu krīvu.

Tiek uzskatīts, ka vaideloši bija galvenā priestera krīva palīgi, kas ziedoja dieviem, īpaši Pērkonam. Vaidelošu uzdevums bija svētvietās uzturēt svēto uguni, kā arī pareģot un noteikt gadskārtu un citu svētku laiku. Līdzīgi priesteriem vaidelošiem, priesteres sievietes sauca par vaidelotēm. Vaidelošiem, atšķirībā no vaidelotēm, bija tiesības precēties, taču nav ziņu par profesijas tālāku nodošanu mantiniekiem.

Kultūrā un mākslā

Nikolaja Rēriha 1914. gada zīmējums „Vaideloši” no grāmatas „Romanovu dzimtas hronika un personīgā antoloģija”

Latviešu tautas nacionālajā varoņeposā „Lāčplēsis” Vaidelotis dziļā mežā pie lācenes atrod Lāčplēsi un izsaka pareģojumu Lielvārdes kungam.

Vaidelots būdams, dzīvoju ilgi
Pie Krīva svētajā Romoves birzē;
Gan simtas priecīgas, skumīgas vēstis
Nonesu virsaišiem, nonesu tautām.
Pēdīgo reizi grūtāko vēsti
Tev daru zināmu, Lielvārdes kunigs!
Nevienas nebija grūtākas manim
Darāmas ilgajā dzīvības mūžā!

Nesēro daudzi, slavenais tautiets:
Pēc gadu simteņiem modīsies tauta
Un sevim brīvību izkaros atkal,
Pieminot vectēvu slavenos darbus.
Nolicis Liktenis neredzēt manim
Gan savu tautiešu grūtajo jūgu,-
Raug', Saule grimdama aicina mani.
Baltijas zeltotā saulīte noiet.

Vaidelotis Vispārējo latviešu Dziesmu svētku karogā

Vaidelotis ir attēlots Vispārējo latviešu Dziesmu svētku karogā. Dziesmu svētku komitejas priekšnieks Rihards Tomsons sniedz šādu A. Hītela darbnīcā Leipcigā izšūtā karoga aprakstu:

Karoga viduslaukā ir ar zīda pavedieniem izšūta bilde, kas rāda svētu birzi un zem liela un veca ozola apsūnojušu un ar kuplu lapu vītni pušķotu altari. Uz altara deg upuru liesmiņa un dūmi viļņo uz augšu. Pie altara uz kreisās rokas atspiedies stāv vecs vaidelotis, kas savā paceltā labā rokā tur kuplu ozola zaru. Virs karoga uz sarkana samta ir ar zelta burtiem uzšūts „Līgo”, un apakšā uz balta zīda ar zelta burtiem ir lasāms: 26. jūnijā 1873.

Laikā no 1891. līdz 1893. gadam Aspazija sacerēja lugu, romantisku drāmu „Vaidelote” par Lietuvas karaļa meitu Mirdzu, kuru bija paredzēts izprecināt, taču līgavaini iemīlējusi svētnīcas priekšniece Asja, kas vēlas panākt, lai Mirdzu iesvētī kā vaideloti, jo tas liegtu viņai jebkādas laulības. Lugas pirmizrāde notika 1894. gada 19. janvārī Rīgas Latviešu teātrī. Tā kļuva par vispopulārāko Aspazijas lugu latviešu teātros.

1876. gadā Indriķa hronikā aprakstīto notikumu iespaidā Auseklis uzrakstīja nacionālromantisku dzejoli, kurā viņu priesteris attēlots kā sirms senlatviešu vaidelotis. 1891. gadā Jāzeps Vītols sacerēja kora dziesmu „Beverīnas dziedonis”.

Beverīnas staltā pilī, Tālivaldis valdīja. Viņa slava tālu tālu Visās zemēs izpaudās. Igaunīši, bālenīši, Naidu cēla Latvijā: Viņas pilij virsū mācās, Skaudras bultas šaudīja.

Kara vētra, kara vētra Pili gāzīs gruvekļos! Ozolrungas, egļu vāles Galvas skaldīs varoņiem! Augstu, augstu vaļā logā Vaidelotis parādās: Sirmiem matiem,baltu bārzdu, Vaidu kokles rociņā.

Strinkšēja kokles, Dziedāja vecais, Igauņiem vāles Iz rokās šļuka; Nu vairs nerūca Kara bungas, Nu vairs nekvieca Somu dūkas.

Dziesmu vairogs atsita bultas, Dziesmu skaņa pārņēma troksni, Dziesmu vara aizdzina karu, Tautu izglāba dziesmu gars!

Kopš 2015. gada 28. janvāra vaideloša tēls no Vispārējo latviešu Dziesmu svētku karoga ir iekļauts Latvijas Republikas pilsoņu pases dizainā pirmajā atvērumā.