Dievs (baltu mitoloģija)
Dievs (latgaliešu: Dīvs, lietuviešu: Dievas, prūšu: Deywss, jātvingu: Deivas — 'debesis'[1]) jeb Dieviņš ir viena no senākajām un svarīgākajām mitoloģiskajām būtnēm latviešu un visā baltu mitoloģijā.
Dievs pasakās un teikās
labot šo sadaļuPasakās un teikās Dievs parasti attēlots sacensībā ar Velnu. Dievs parasti attēlots kā attapīgs, savukārt Velns — vientiesīgs. Vēlākajos laikos (dzimtbūšanas periodā) sacerētajās pasakās velns iegūst pārcilvēcisku spēku (sprauž matos ecēšas) un ir muižkungs vai vagars, savukārt Dievs ir apspiesto un nelaimīgo aizgādnis, kas parādās veca vecīša un ceļavīra izskatā. Tādā izskatā viņš lūdz kādu pakalpojumu un tie, kas pret viņu ir laipni, saņem dāsnu atalgojumu.
Dievs latvju dainās
labot šo sadaļuDainās Dievs rūpējas par labu ražu, ir ētiskās kārtības noteicējs, soda ļaunos. Kopā ar Laimu Dievs ir arī likumdevējs, spēka un gudrības avots („Tev, Dieviņ, spēks, varīte,/ Tev gudrais padomiņš.”).[2] Atsevišķās dainās teikts, ka Dievam nav ne tēva, ne mātes, ne sievas, ne bērnu, taču parasti viņš darbojas kopā ar Laimu (formula „Nedod Dievs, nedod Laima”). Dažkārt Laimu aizvieto Māra, Dēkla vai Saule. Dainās attēlotas Dieva un Saules ķildas saistībā ar Dieva dēlu un Saules meitu precībām. Tā kā Dievs valda pār visu pasauli, viņu lūdz ne vien cilvēki, bet arī dzīvnieki un pat nedzīvi priekšmeti.
Dievs dod man ganôs iet, |
Ļaudis ēda, ļaudis dzēra, |
Es redzēju melnu odzi |
Nedod, Dievs, staigna purva |
Dievs man deva, Dievs man deva, |
Ļaudis manim ļaunu vēl, |
Ne to dienu Dievs sodija, |
Ēst manim gružu maizi, |
Manubēd Dievs ar Laimu |
Dievs nedeva vītolam |
Sargà, Dievs, glabà, Dievs, |
Šovakar Dievs gāja |
Pamazam es dzīvoju, |
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Citāti par Dievu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 15. februārī. Skatīts: 2011. gada 28. jūnijā.
- ↑ Dainu Skapis. Latvju dainas, tautasdziesmas, dziesmas
Šis ar mitoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |