Veļi

mirušā cilvēka dvēsele baltu mitoloģijā

Baltu reliģija

Baltic Cross.JPG

Veļi (lietuviešu: veliai) baltu mitoloģijā ir mirušo cilvēku dvēseles, neredzamie gari, kuri dzīvo veļu pasaulē — aizsaulē.

Hildas Vīkas glezna „Veļu laiks”

Pēc tam, kad cilvēks ir miris, viņa dvēsele nonāk viņsaulē, kur to sagaida Veļu māte, kura to aizved ar Veļu laivu uz veļu pasauli.[1]

Veļi divas vai trīs reizes gadā, Veļu laikā apmeklē dzīvos, atnesot saviem bijušajiem draugiem svētību, bet naidniekiem — ļaunumu. Veļu atnākšana notiek Mārtiņos, Ziemassvētkos un Meteņos.[2]

Veļi katru gadu veļu laikā pulcējas zemes apakšā un apspriež, kas pagājušā gadā darīts un kas nākamā gadā būs darāms. Viņi arī runā par saviem pēctečiem un radiniekiem, kas vēl dzīvi. Bet lai uzzinātu, kā radinieki dzīvo, veļi veļu laikā dažreiz staigā pa druvām, ēkām un slēptuvēm, naudas krātuves pārskatot. Tā staigājot, veļi smalki noklausoties, ko ļaudis runā. Mīļiem piederīgiem viņi arī iečukst labus padomus ausīs.[3]

Dažādās vietās veļus mēdz saukt par velēniešiem, ēniem, iļģiem, ķauķiem, vecajiem, mēdz dēvēt arī citos vārdos.[4]

AtsaucesLabot

  1. «veļi» (en-US). Skatīts: 2022-07-07.
  2. «Veļi».
  3. «Ticējumi». valoda.ailab.lv. Skatīts: 2022-07-07.
  4. «Veļu laiks». lr2.lsm.lv. Skatīts: 2022-07-07.