Svētmežs

(Pāradresēts no Svētbirzs)

Baltu reliģija

Baltic Cross.JPG

Svētmežs ir daudzām pasaules tautām, tostarp baltiem, pazīstams svētvietu veids. Čuvašiem, mariešiem un atsevišķām citām tautām svētmeži kā nozīmīga reliģiskās dzīves sastāvdaļa saglabājās līdz pat 20. gadsimtam.[1]

Patlaban Latvijā zināmi ap 40 svētmežu un svētbiržu, no kuriem lielākā daļa atrodas vai atradušies Kurzemes un Vidzemes ziemeļos. Viena no tām ir no kuršu ķoniņiem kādreiz piederējušā svētmeža palikusī Ķoniņciema Elku birzs Kuldīgas rajona Turlavas pagastā.[2][3]

VēstureLabot

Senākās rakstiskā liecība par baltu svētmežiem ir Brēmenes Ādama 1075. gadā sarakstītajā „Hamburgas baznīcas priesteru darbībā”, kurā viņš raksta par senprūšu svētbirzīm, kuras senprūši aizliedzot apmeklēt kristiešiem, uzskatīdami, ka kristieši svētbirzis ar savu klātbūtni apgānot.[1] 1249. gada miera līgumā ar Vācu ordeni svētmeži pielīdzināti baznīcām, senprūšiem citstarp apņemoties Prūsijā uzcelt noteiktu skaitu baznīcu un apsoloties, „ka minētās baznīcas tie uzcelts tik izcilas un skaistas, ka tie jutīsies vairāk pacilāti ar tur sarīkotajām lūgšanām un ziedojumiem nekā mežos.” Pēc tā latviešu vēsturnieks Eduards Šturms secina, ka baltiem svētmeži bijuši ļoti daudz, papildus atsaucoties uz 1253. gada Kursas dalīšanas līgumu, saskaņā ar kuru kurši saglabājuši tiesības mantot tos mežus, kas nav svēti (in silvis non sanctis; busche die nicht heilig sin) un 1252. gada aizliegumu priesteriem svētajos mežos cirst kokus, kā arī svēto mežu samērā biežo pieminēšanu izlēņojamo zemju robežu aprakstos un ordeņa pavadoņu veidotajos ceļu aprakstos (Wageberichte) ordeņa sirošanai Lietuvā.[1]

Visizsmeļošākās ziņas par baltu svētmežiem ir Jana Dlugoša 1455.—1480. gadā sarakstītajā „Polijas hronikā”, kurā aprakstīta 14. gadsimta beigās notikusī Lietuvas dižkunigaitijas iedzīvotāju pievēršana kristietībai un ar svētmežiem saistītie pagāniskie ticējumi:

Leiši dzīvo garīgā tumsā, domādami, ka ne tikai pieminētie meži esot svēti, bet svēti kļūstot arī zvēri un putni, kas tais uzturas, ka par svētu uzskatāms ikviens, kas tais iegājis. Neviens žemaitis tāpēc neuzdrošinās šais mežos malku cirst vai putnus un zvērus medīt. Tam, kas aizskar mežu, tā zvērus vai putnus, tiek velnišķīgā kārtā savilktas rokas un kājas. Tāpēc zvēri un putni, kas dzīvo šais mežos, kļuvuši līdzīgi mājkustoņiem un no cilvēkiem tie nedz baidās, nedz vairās. Lielumlielā tāpēc pagānus pārņēma izbrīna, ka poļu karavīriem, kas izcirta viņu mežus, nenotika nekāda nelaime, kādas tie savā starpā bija bieži piedzīvojuši. (..) Leišiem (augstaišiem) bija īpaši meži, kuros atsevišķiem ciemiem un katrai mājai un ģimenei bija īpaši pavardi, kur sadedzināt mirušo līķus. Sadedzināmam ķermenim tie pievienoja visu vērtīgāko — zirgu, vērsi, govi, seglus, ieročus, tērpus, jostas, kakla rotas, gredzenus un sadedzināja reizē ar līķi, nežēlodami pat, ja šīs mantas bija zelta vai sudraba (..)

Jans Dlugošs, „Polijas hronika”

1836. gadā laikrakstā Inland rakstīts, ka mācītājs Karlboms togad divu nedēļu laikā Ērģemes draudzes novadā izcirta ap 80 birzis, kurās esot mitis mājas kungs.[1]

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Eduards Šturms (1948. gada 1. janvāris). "Baltu tautu svētmeži". „Sauksme” (Nr. 1—2): 16.—18. lpp.
  2. Agris Dzenis. «Ķoniņu svētbirzs spēks». tvnet.lv, 2006. gada 14. septembris. Skatīts: 2020. gada 6. aprīlī.
  3. Agris Dzenis. «Ķoniņu svētbirzs spēks». Apollo, 2006. gada 14. septembris. Skatīts: 2020. gada 6. aprīlī.