Jumis

Šis raksts ir par dievību. Par grāmatvedības sistēmu skatīt rakstu Jumis (grāmatvedības sistēma).

Jumis ir druvu dievība latviešu mitoloģijā, ko simbolizē divi kopā saauguši augļi. Jumis atbild par ražību, tāpēc folklorā minēts miežu Jumis, rudzu Jumis, linu, riekstu Jumis un citi, un ar katru no tiem saistīti savi ticējumi, savi izpildāmie rituāli. Jumim ir sava grafiskā zīme, kas ir dubultvārpas attēls. Jumja zīmi nereti izmantoja klēts, rijas vai mājas jumta galā - tur tā greznoja māju un nesa svētību tās iedzīvotājiem. Jumja zīmes vienkāršākajai pamatformai latviešu rakstos ir skaisti kuplinājumi, kur zaru savijumi var būt tik sarežģīti, ka pašu zīmi pirmajā acu uzmetienā grūti pazīt. Tiek uzskatīts, ka šo mitoloģisko būtni vismazāk ietekmējusi kristietība. Kopā saaugušas vārpas ņēma līdzi uz mājām, pakāra klēts galā vai noglabāja apcirknī. Jumi varēja glabāt arī istabā goda vietā un arī jaunu meitu pūra dibenā.

Jumja zīmes lietojums arhitektūrā. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Kurzemes Sēta

Jumja attēlojums latviešu folklorā

Dabā par jumi sauc divas vārpas uz viena salma, divus kopā saaugušus riekstus, ziedus, sēnes, ābolus utt. Folklorā minēts ir arī olu jumis, domājot olu ar diviem dzeltenumiem. Jumis personificēja auglības, spēka nesēju. Pēc seno latviešu domām, Jumītis dzīvoja tikai labībā, un tam saimniekam, kura labībā viņš mājoja, auga braša maize. Jumim (kā augam) piedēvēta spēja veicināt auglību, proti, tika uzskatīts, ka ja sieviete vai aita apēd jumi, piedzims dvīņi. Jumi var arī saglabāt - tad tiek nesta auglība visām saimniecības aitām, ne tikai tai, kura apēd jumi. Interesanti, ka aitām auglību nes tikai sieviešu atrastie un glabātie jumji (savukārt vīriešu atrastie jumji nes bagātību), bet gadījumos, kad jumi izbaro aitai, nav svarīgs atradēja dzimums, tāpat nekas netiek norādīts par to, ka dvīņi varētu piedzimt sievietēm, kas acīmredzami uzskatīts par nevēlamu rezultātu, jo vairākos ticējumos uzskats, ka apēdot jumi, dzimst dvīņi, izteikts kā brīdinājums, tātad iespējams, ka jumja ietekmei tiešā saskarsmē piedēvēts lielāks spēks, kā netiešā. Vēl jo vairāk - kāds ticējums vēsta, ka „Jumja vārpu vajagot glabāt klētī aiz sijas, tad tur guļot klāt pūķis, kas velk bagātību klētī” tātad, jumi glabājot, tas, iespējams darbojas nevis pats, bet pievilina garus, kā šinī gadījumā — bagātības nesēju pūķi. Iespējams tas tāpēc, ka, kā vēsta cits ticējums Jumis dzīvojis tikai labībā. Jumis simbolizē auglību un zemes svētību.

Ticējumos un tautasdziesmās minēti vairāki Jumji atkarībā no auga veida (piemēram, Rudzu Jumis, Linu Jumis), turklāt ar Jumi saistītie gadskārtu ieražu rituāli liek domāt, ka gandrīz katrā saimniecībā bijis Jumis. Par to liecina arī šī tautasdziesma, kurā uz Jumi attiecināts vārds „mūsu”:

Es redzēju vecu, vecu
Pa olaini staigājam.
Tas bij mūsu miežu Jumis
Dzelteniem zābakiem,
Dzelteniem zābakiem,
Sarkanzaļā vestītē.

Jumim raksturīga zaļa un dzeltena krāsa, viņa ietērps darināts no augiem, viņš ir mazs, vecs un ar bārdu. Jumim šķiet piedēvētas arī spējas novērst laukā palikušo vārpu un nokauto lopu iztrūkumu.

Jem, Jumeit, zalta slūtu,
Slauk` vōrpeņas gubeņā,
Kur nūkryta, kur nūgrīze,
Kur ganeni nūganēja.

Vasarā Jumis guļ druvā zem pelēka akmens vai tīruma galā, rudenī viņš ierodas mājās uz Apjumību svinēšanu, bet pēc tam atgriežas atpakaļ laukā.

Puškōjīs, vysa sāta,
Jumeits brauce sēteņā;
Pērteņā izapēre,
Otkon leida teirumā.

Jumim veltītie rituāli

Jumim ir liela nozīme senlatviešu auglības rituālos. Jumis tika godināts, svinot Apjumības — šai dienā nopļāva pēdējo labību un svinēja rudens saulgriežus. Bija jāpušķo māja, lai Jumis dotu labu ražu un aizdzītu ļaunos garus. Pateicībā Jumim bija jāceļ galdā maizes klaips, kas cepts no triju dienu maluma, alus un citi rudens ražā ievāktie produkti un, kā teikts ticējumos, mielastu sākot, jāpamet daži kumosi zem galda Jumim, citādi Jumis apvainojās.

Jumītim klaipu cepu
Triju rītu malumiņu;
Pieci vīri, seši zirgi
Nevar klaipu kustināt.

Kas dzer alu, tam aug mieži,
Duj vārpiņas stiebriņā;
Kas nedzēre, tam neauga
Nei usnīte tīrumā

Pēdējo labību pļaujot, notika Jumja ķeršana — bija jācenšas pļaut ātri no visām pusēm, tika uzskatīts, ka tas, kurš nopļaus pēdējo labību, iegūs visu svētību.

Eita visi nu uz lauka
Jumi ķert tīrumā:
Kas saķers rudzu Jumi,
Tam būs laime citu gadu.

Dažās tautasdziesmās teikts, ja Jumi neķerot, viņš paliekot guļot zem pelēka akmens un svētību vairs nenesot.

Bēdz, Jumīti, Bēdz, Jumīti,
Nu nōk tavi ņēmējiņ`:
Nu nōk mōte ar meitiņu
Jumi ņemt teirumā,
Lai Jumītis napabāga,
Zam palāka akmentiņa.

Uz lauka bija jātstāj nedaudz nenopļautas labības, lai Jumim būtu, kur pārlaist ziemu. Atstāto labību izravēja un darbu vadītājs sasēja vārpas mezglā, izveidojot mākslīgu jumi.

Ai meitiņas, ai māsiņas,
Tīru Jumi ravējiet,
Lai man auga citu gadu
Tīri lini tīrumā

Pēc tam pie šī Jumja kājām uzraka zemi un vēroja, ko dara zemē esošie kukaiņi — ja tie bēga atpakaļ, tā bija laba zīme, ja ne — slikta, tāpat tika vēroti pa stiebriem lienošie kukaiņi — ja kukainītis kāpa uz augšu, vērotājam bija jāmirst. Parasti tie rāpo uz augšu un noslēpjas sasietajā mezglā, ja kukainis drīz atgriezās, tas neko nenozīmēja, taču, ja tas nozuda uz ilgu laiku, tika uzskatīts, ka vērotājs aprecēsies vai, ja jau bija precējies, dabūs jaunu lopu, tad pēc kukainīša izskata un gaitas zīlēja, kāds būs nākamais vīrs, vai sieva, vai lops. Tika arī zīlēts, metot izkaptis pār kreiso plecu — ja vistālāk aizmeta sieviete, tad viņai bija jāprecas, ja vīrietis — jāmirst. Tad no labības pina vainagus un jostas, cenšoties iepīt tajos jumi, un devās mājās uz svinībām.

Apjumības saistītas arī ar kāzām — senāk tā bijusi pēdējā diena, kad gaidāmi precinieki, tāpēc reizēm tautasdziesmas iesaka meitām labību pļaut tad, kad to varētu redzēt precinieki, kā piemēram:

Piektdien Jumi neņemat,
Nij bez saules vakarā:
Nij piektdien tautas jāja,
Nij bez saules vakarā.

Pēc darba pieminēja Jumi, lai nesāpētu mugura, par to šķiet runāts šajā tautasdziesmā:

Teju, Jumi, tu paliec,
Nekaries mugurā:
Ne tu mana nasta biji,
Ne es tava nesējiņ`.

Jumja zīme ornamentikā

Jumja zīme ir viena no visbiežāk izmantotajām zīmēm — tā lietota piederības zīmēs, apģērba rakstos un pat arhitektūrā. Jumis kā zemkopju kultūras auglības simbols ornamentā visbiežāk sastopams kā divžuburainas vārpas grafiskais attēls. Austrumeiropā Jumim līdzīgi motīvi sastopami jau vēlajā paleolītā, kad saimniecībai noteicošā loma bija medniecībai un zvejniecībai. Latvijā tie zināmi uz vidējā neolīta ķemmes-bedrīšu keramikas. Vidējā dzelzs laikmetā jumis bija iecienīts elements uz bronzas aprocēm ar vidus šķautni. Tas plaši lietots vēlajā dzelzs laikmetā aproču rotājumā, kā arī tekstilijās, piemēram, villaiņu rotājumos.

Atsauces

• Miķeļi (Apjumības) (latviski)
• Jumis (latviski)
• Latvju rakstu zīmes: Jumis (latviski)
• Latviešu tautasdziesmas, Rīga 1979
• Latviešu tautas ticējumi, Rīga 1993