Atvērt galveno izvēlni
Mēness fāzu un redzamā lieluma izmaiņas.

Mēness (lietuviešu: Mėnulis, Mėnesys, Mėnuo, prūšu: Menig, Mēnins) ir Mēness dievība latviešu mitoloģijā un citu baltu tautu ticējumos.

Vārda etimoloģijaLabot

Vārdam mēness ir acīmredzama līdzība ne tikai ar lietuviešu mėnesys, senprūšu mēnins, bet arī zviedru månen, angļu moon, vācu: Mond, krievu месяц.

Uzskata, ka šī vārda pamatā ir indoeiropiešu pirmvalodas vārda sakne mē-, no kuras darināti vārdi, kas apzīmēja (laika) mērīšanu (latviešu: mērīt, vācu: messen, angļu: measure). Tāpat no šī vārda ir cēlies laika perioda apzīmējums, kurā nomainās četras mēness fāzes - mēnesis (latīņu: mensis, vācu: Monat, angļu: month) Senākā šī vārda forma varēja būt mēnōt.[1]

Veidols latvju daināsLabot

Dainās Mēnesim ir zvaigžņu mētelis, zvaigžņu svārki, kā arī “zvaigžņu sega mugurā”. Viņam ir divi kumeliņi - rīta un vakara zvaigznes. Mēness bijis ļaužu sargātājs un palīdzētājs gan nakšu gaitās un darbos, gan arī klaušu gaitās un klaušu darbos. Vairākās dainās Mēness tēlots kā karavīrs, savukārt "debesu kāzu" dziesmās viņš darbojas gan kā precinieks, gan kā līgavainis, gan vedējs. Dziesmu ciklā par Saules meitām un Dieva dēliem Mēness dažkārt parādās kā viens no Dieva dēliem. Mēness tēlots arī kā Saules vai Saules meitas precinieks, gredzenu mijējs, vainaga noņēmējs. Īpašs tautasdziesmu cikls saistīts ar Mēness un Saules ķildu pilno ģimenes dzīvi. Dažās tautasdziesmās Mēness sastopams arī sieviešu kārtā kā Mēnesnīca, Mēnestiņa.[2]

Mēness ģimeneLabot

Mēness sieva ir Saule, kuru viņš naktī mēdz pievilt ar tās meitām, ko mitoloģiski simbolizē planētas. Lietuviešu mitoloģijā Mēness mīļākā ir Saules meita un kalpone Aušrinė ("Ausmiņa", planēta Venera), kam latviešu valodā atbilst Auseklis jeb Austriņš.

Mēness latviešu teikāsLabot

"Mēness sācis, pa naktīm apkārt staigādams, pie meitām iet. Saule esot teikusi, lai viņš vairs tā nedarot; bet šis nelicis neko lāgā un tūliņ nākošu nakti atkal gājis. Saule saskaitusies un, zobenu paņēmusi, nocirtusi Mēnesim pus galvas nost. Mēness, tāds nesmuks pataisīts, sūdzējies raudādams savam draugam vilkam. Tas atriebdamies, aiz drauga aizgājis, gribējis Sauli aprīt. Jau pusē bijis aprijis, tad uznācis Pērkons. Tikko šis šo tālumā pamanījis, tad metis klūdzeņu klūdzeņiem projām, lai nenosper. Pēcāk esot ir Mēnesim, ir Saulei vātis sadzijušas." (Pierakstījis Ķ. Tarzieris Druvienā, 1891.)

"Vecumvecos laikos mīļā Saulīte apņēmusi spožo Mēnesi. Ilgi sadzīvojuši laimīgi, nešķirami: reizē gājuši gulēt, reizē cēlušies, piedzīvojuši arīdzan daudz bērnu: zvaigznes pie debesim. Bet te vienu jauku rītu Saulīte pamodusies apmanīs: vīra nav. Sāks uzlūkot šo, celdamās rītiem agrāki kā līdz šim, atron: Mēness neuzticams palicis, ielūkojis Saules meitu, Ausekļa saderināto līgavu. Sirds Saulītei iedegusies, kampusi asu zobenu, sakapājusi neuzticamo vīru gabalu gabalos. Tāpēc Mēness vēl tagad bieži vien parādās ne vis vesels, bet it kā pārcirsts. Tomēr no tā laika Mēness ir un paliek nebēdnis: ik vakaru, tikko sieva apgūlusies, klusiņām ceļas augšā, iet mīļāko aplūkot. Saulīte turpretim aiz greizsirdības nopūlas savai meitai tuvumā palikt." (Pierakstījis J. Ozols Daugavas malā, 1873. gadā.[3])

Mēness lietuviešu teikāsLabot

Saule un Mēness bija sieva un vīrs. Mēness iemīlējās rīta zvaigznē Aušrinē, par ko Pērkons to sodīja, sašķeļot divās daļās. Tomēr viņš krāpa Sauli katru mēnesi, tādēļ tika sodīts ik reizi no jauna.

Pēc citas teikas Saule un Mēness ir šķīrušies vecāki, kas apciemo savu meitu Zemi dienā un naktī.


Mēness latvju daināsLabot

Mēness ņēma Saules meitu,
Pērkons jāja panākstôs.
Pa vārtiemi iejājoti
Nosper zelta ābelīti.
Trīs gadiņi Saule raud,
Zelta zarus lasīdama.
34047-3

Mēnesniņš nakti brauca,
Es Mēneša ormaniņš;
Mēness ģērba zelta svārkus,
Man iedeva sudrabiņa.
33852-2

Saules meita jostas auda,
Mēnesî sēdēdama;
Dieva dēli klāt sēdeja
Ar sudraba lukturiem.
33961-0

Divi vien, divi vien,
Kas miedziņa negulēja:
Saule, Mēness i neguļ,
Dienu, nakti tecēdami.
6702-4

Mēness savas zvaigznes skaita,
Vaj ir visas vakarâ.
Ira visas vakarâ,
Auseklīša vien nebija.
Auseklītis aizteceja
Pār jūriņu Vāczemê,
Pār jūriņu Vāczemê
Saules meitas lūkoties.-
Saule, meitu izdevuse,
Lūdz pērkoni vedējôs.
Pērkoniņš aiziedams,
Sasper zelta ozoliņu.
Trīs gadiņus Saule raud,
Zelta zarus lasīdama.
Visus zarus salasīja,
Galotnītes vien nevaid.
Ceturtâ gadiņâ
Atrod pašu galotnīti,
Atrod pašu galotnīti
Aiz kalniņa lejiņâ.
34047-4

Migla, migla, liela rasa,
Pazūd manis kumeliņš.
Nokrīt migla, nokrīt rasa,
Atrod' savu kumeliņu,
Atrod' savu kumeliņu
Pie Mēneša nama durvu.
Mēness ņēma Saules meitu,
Lūdza mani vedībâs.
Kà es iešu vedībâs,
Nav seglota kumeliņa.
Saule deva zelta seglus,
Mēness sudrab' iemauktiņus.
Nu varēju droši jāt
Dieva dēlu pulciņâ.
33865-0

Bērziņš auga trim lapām
Saules taka maliņā.
Tai vienāi diena ausa,
Tai otrāi Mēnestiņš,
Tai trešāi lapiņāi
Lec Saulīte vizēdama.
33749

Kas to teica, kas redzēja,
Kad Saulīte meita bija?
Mēnestiņis, tas redzēja,
Tas nojēma vaiņadziņu.
33810

Dieviņ, tavu likumiņu:
Gaiša diena, gaiša nakts;
Dienu gaiša Saule spīd,
Nakti gaiša Mēnesnīca.
10419

Saule kūla Mēnestiņu
Ar sudraba zobentiņu.
- Ai, Saulīte, nekul mani,
Tev dieniņa, man naksniņa.
33925

Mēnestiņš karā jāja,
Zvaigžņu svārki mugurā,
Zvaigžņu svārki mugurā,
Dimantiņa zobentiņš.
10444

Kur tecēji, Mēnestiņi,
Ar to zvaigžņu puduriņu?
- Karā eimu, karā teku,
Jauniem vīriem palīgā.
32087

Es tev lūdzu, man’ māsiņa,
Izrakst’ manu karodziņu;
Vidū Sauli, apkārt zvaigznes,
Maliņā Mēnestiņu.
31979-5

Saules meitai kāzas dzēra,
Mēness jāja vedējos;
Dieva dēlis lūkojās
Caur magoņu lapiņām.
55084-46

Vai tik vien vecu ļaužu
Kā mēs četri cilvēciņi -
Ūdentiņš, akmentiņš
Un Saulīte, Mēnestiņš?
27289-401

Bij manam kumeļam
Zvaigžņu deķis mugurā;
Tas bij labs nakti jāt,
Līdz uzlēca Mēnestiņš.
29651-185

AtsaucesLabot

  1. K. Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sējums Rīga, 1992., 582 lpp.
  2. Citāti par Mēnesi
  3. Fricis Brīvzemnieks. „Сборник антропологических и этнографических статей о России и странах, ей прилежащих” (1873)

LiteratūraLabot

  • H. Biezais. Seno latviešu debesu dievu ģimene. Rīga, 1998.
  • E. Kokare. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. Rīga, 1999.


Ārējās saitesLabot