Astroloģija
Astroloģija (grieķu: astron — 'zvaigzne' + logos — 'mācība') vairākās kultūrās ir tradīcija, mācība un māksla par cilvēku likteņa un notikumu pareģošanu pēc debess spīdekļu stāvokļa. Astrologi nodarbojas ar astroloģiju un simbolu valodu, uzskatot, ka debess ķermeņu kustības un vairākas kosmiskas parādības ietekmē lietas uz Zemes.
Lai gan mūsdienu oficiālā zinātne astroloģiju uzskata par pseidozinātni,[1] kā arī to noliedz kristīgā baznīca, tai ir daudz piekritēju, un plašsaziņas līdzekļos regulāri tiek publicētas astroloģiskās prognozes.
Raksturojums un termini
labot šo sadaļuZodiaka zvaigznājs ir "zvēru riņķis" (no grieķu valodas "zodiakos" un "kyklos"), 16 grādu plata josla pie debess sfēras (8 grādi uz katru pusi no ekliptikas), kurā atrodas 12 zodiaka zvaigznāji un iezīmē Saules gada laika veikto šķietamo apriņķojumu (pilnu apgriezienu ap novērotāju). Zvaigznāji, piemēram Orions, ir zvaigžņu grupa, saskatāma ar neapbruņotu aci, kas cilvēka prātam šķiet savstarpēji saistīta.
Horoskops (no grieķu valodas: laiks + skatīties) ir shēma, kas īpašā debess sfēras projekcijā attēlo mitoloģisku planētu, Saules un Mēness stāvokli noteiktā laikā. To izmanto, lai ar astroloģijas metožu palīdzību noteiktu cilvēku īpašības un likteņus un pareģotu nākotni. Pielietojot horoskopus un simbolu valodu, astrologi raksturo notiekošo cilvēka dzīvē un apkārtējā pasaulē.
Rudolfa saraksts (latīņu: Tabulae Rudolphinae) ir zvaigžņu katalogs un planētu saraksts, ko publicēja Johanness Keplers 1627. gadā, izmantojot Tiho Brahes (1546-1601) apkopotos novērojumus. Saraksts nosaukts par godu Rudolfam II. Šis saraksts būtiski uzlaboja astronomiski neprecīzo "Alfonsīna sarakstu", ko astrologi lietojuši kopš Ptolemaja laikiem, īpaši Viduslaikos, jo cita nebija.
"Klasiskā" astroloģija uzskata, ka spēj "pareģot likteni",[2] taču ir arī mūsdienu astrologi, kas noliedz šādu iespēju un praktizē psiholoģisko, medicīnisko, ekonomisko, un citus astroloģiskus novirzienus.[nepieciešama atsauce]
Senā astroloģija
labot šo sadaļu
Babilonijā senie debess vērotāji pielūdza spīdekļus (astrolatrija), tradīcija, kas bija izplatīta arī Asīrijā un citās senās zemēs. Zvaigžņu nosaukumi tikuši saistīti ar mirušo dievu vai cilvēku dvēselēm. Dažas zvaigznes, reiz arī pazīstamas kā planētas, attēloja dievības. Rakstīts, ka Divupē bija astroloģiski pareģojumi par karaļa veselību.[3] Senās Ēģiptes kalendāra gads bijis laika periods, kurš paiet starp diviem Sīriusa lēktiem. Senajā Ēģiptē priesteri vienlaicīgi bija astronomi un meteorologi ar atbildību, laikus paziņot par Nīlas plūdu sākšanos. Viņi to varēja noteikt tikai pēc zvaigznājiem. Vecākā zvaigžņu karte parādījās Senajā Ēģiptē 1534. gadā p.m.ē.[4] Lietpratēji apgalvo, ka senie ēģiptieši orientējās pēc zvaigznēm, neizmantojot planētu kustības. [nepieciešama atsauce]
Rietumu astroloģijas pamatos ir metafiziskas matemātiskas attiecības starp enerģiju, skaņām un attālumiem. Grieķu matemātiķis Pitagors pētīja zvaigznes un Plīnijs Vecākais rakstījis, ka Pitagors veidoja savu mūzikas teoriju, nozīmējot attālumu no Zemes uz Mēnesi kā pilnu toni, attālumu no Mēness uz Merkuru kā pustoni u.tml., tā savienojot matemātiku, toņus, planētas, Sauli, un Mēnesi universālā harmonijā (Musica universalis).[5]
Seno astrologu atsauces uz dievību Hermeju radušās grieķu valodā, Ēģiptē.[6] Strīdīgos rakstos ir debatēts,[3] ka senie grieķi pārņēma astroloģiskās zināšanas no Ēģiptes vai Babilonijas, jo Ēģipti reiz iekaroja Babilonija, bet vēlāk tās abas iekaroja maķedonietis Aleksandrs Lielais. [nepieciešama atsauce] Planētu nosaukumi nākuši galvenokārt no seno grieķu un seno romiešu dievībām. Piemēram, Jupiters mitoloģijā ir debess un pērkona dievs, kas pārvalda laikapstākļus, nosaka cilvēka dzīves ritmu un pareģo nākotni. Astrologi apkalpoja valdniekus, kurus interesēja dažādu pasākumu (piemēram, kara) veiksme vai neveiksme. Liela loma bija fatālisma idejai, un uzdevums bija "noskaidrot to, kas ir lemts", "kas ierakstīts liktenī". Senatnē cilvēku dzīve bija stingri pakļauta ģimenes, kastas, valsts vai reliģiskām normām, kas veidoja stingras astroloģiskas interpretācijas likumsakarības.
Rietumu astroloģija pamatojusies uz filozofa Platona duālismu. Viņam viss dabā bijis dievišķā piestrāvots, ir lietu un ideju pasaule, ķermenis un dvēsele, šaipasaule un viņpasaule, arī astrologu Makrokosms un Mikrokosms. Aristotelis palīdzējis "definēt zināšanas visās nozarēs". [nepieciešama atsauce]
Astroloģija Eiropā
labot šo sadaļu
Mūsdienās tiek rakstīts, ka astroloģija bijusi māņticīga nodarbība.[7] Par Eiropas astroloģiskās skolas "teorētiskajiem pamatiem" mūsdienās pieņemts[nepieciešama atsauce] uzskatīt tā saucamās Hermeja Trismegista Smaragda zināšanu tabulas,[8] kurās esot rakstīts, ka tas, kas augšā ir līdzīgs tam, kas apakšā. Platona duālisma ietekmēti astrologi uzskatījuši, ka cilvēka dzimšana ir Mikrokosma dzimšana, kurš iemieso sevī Makrokosma momentālo stāvokli šajā brīdī un kuru var atspoguļot horoskops (debess ķermeņu stāvoklis dzimšanas laikā un vietā). Pēc planētu un zvaigžņu (t.i., Makrokosma) izvietojuma varot prognozēt Mikrokosma (cilvēka vai cita Zemes objekta vai subjekta) dabu un attīstības tendences. Mūsdienu astroloģijas pamatā ir postulāts par pasaules attīstības cikliskumu un mēģinājumi noskaidrot šī cikliskuma likumsakarības.[nepieciešama atsauce] Rietumos kopumā pastāvējusi horoskopa astroloģija, ar nodomu izraudzīt labvēlīgu vai izdevīgu laiku kādam pasākumam, rast atbildes uz jautājumiem, pareģot pasaulīgus notikumus un pētīt indivīda likteni, pamatā ņemot kādu simbolisku tēmu, mistisku lietu rašanos vai izcelšanos, kopā ar dzimšanas laiku un vietu.
Astroloģija austrumos
labot šo sadaļu
Šengšau, (angliski: "Shēngxiào" (kīniešu 生肖) ir ķīniešu zodiaks, kas salīdzināms ar rietumu zodiaku, bet pamatots uz matemātisku 12 gadu cikla, ko simbolizē dažādi dzīvnieki.[nepieciešama atsauce] Ķīniešu zodiaks, arī pazīstams Korejā, Tibetā un Japānā, nav saistīts ar zvaigznājiem, bet cikliski saistīts ar cilvēka piedzimšanas gadu un dzīvnieku pazīstamām un iedomātām īpašībām, kas ietekmējot raksturu un dzīves notikumus. Rakstīts, ka ķīniešu astroloģija uzplauka Han dinastijas laikā (2. gs. p.m.ē līdz 2. gs.) un saplūda ar klasiskiem ķīniešu filozofiskiem uzskatiem par Debess un Zemes kārtību.[9] Senie ķīniešu astronomi bija pārliecināti, ka parādīsies jaunas zvaigznes. [nepieciešama atsauce]
Pirms vairākiem tūkstošiem gadu Ziemeļindijā radās astroloģijas sistēma, kuru sauc par Jyotish jeb vēdisko astroloģiju. Indiešu astroloģija balstās uz siderisko zodiaku, atšķirībā no rietumu astroloģijā izmantotā tropiskā zodiaka.
Zinātniskā revolūcija
labot šo sadaļu
Renesanses laikā astroloģiskās patiesības pakāpeniski atdalījās no zinātniskās astronomijas. Uzskats, ka Saule ir Visuma centrā, (heliocentrisms) un ap to rotē planētas un zvaigznes, tika ar novērojumiem apstrīdēts. Dāņu astrologs un astronoms Tiho Brahe ierosināja domu, ka debess nav nemainīga. [nepieciešama atsauce] Viņš pierādīja, ka komētas un novas ir debess ķermeņi, ne atmosfēras parādības.
Johanness Keplers[11] Ptolemaja "Tetrabiblos" ietekmēts, 17. gadsimtā uzrakstīja "Harmonices mundi", novērtējumu par sakarībām starp optisko uztveri, ģeometriskiem veidojumiem, mūzikas (consonances) un planētu harmoniju. Keplers reiz piekritis "musica universalis", kas savienojis "svēto ģeometriju", kosmoloģiju, astroloģiju, un mūziku vienā veselumā un uzskatījis savus rakstus šajā jomā vissvarīgākos.[12][13] Keplera likumi[14] nosaka, ka planēta kustas ap zvaigzni pa elipsi.
Apgaismības filozofs Imanuels Kants, rakstot par spriedumiem, uzskatīja, ka laiks un telpa nepieciešami cilvēka pieredzes uztveršanai. [nepieciešama atsauce] Atbilstoši relativitātes teorijai, pastāv laiktelpa un laiks ir atkarīgs no novērotāja.
Mūsdienu skatījums
labot šo sadaļuAstroloģija nav astronomija.[15] Angļu astronoms Edmonds Halejs (Edmond Halley) 17. gs. pierādījis, ka zvaigžņu atrašanās vieta ir mainījusies kopš Ptolemaja laikiem. Modernais cilvēks pieņem, ka astroloģija ir pseidozinātne[16][17][18]:
- "bez objektīvas metodes, ar kuru var pārbaudīt astroloģijas pareģojumus, to nevar uzskatīt par zinātni. Astroloģiskā analīze, lai arī dažkārt visai sarežģīta, nepielieto nekādu tradicionālu zinātnisku metodoloģiju. Astroloģija izlaiž pat nepieciešamo hipotēzes un tās pierādījuma sadursmi, kas ir pilnīgi pretēji disciplinētai zinātniskai pieejai. Astronomi iebilst ne tikai pret astroloģiskiem apgalvojumiem, ka kosmoloģisks izvietojums var tieši ietekmēt cilvēka likteni, bet arī pret astrologu zināšanu trūkumu par fizisko realitāti, zvaigžņu un planētu bagātīgo dažādību. Vēl jo vairāk, neviens nopietns statistisks pētījums nav spējis apstiprināt astroloģisko pareģojumu uzticamību."[19]
Pastāv arī uzskats, ka astrologi spēj tulkot horoskopus, izmantojot sevišķas psihiskas spējas. Liela mēroga pētījumu metaanalīze liecina, ka astrologu prognožu atšķirība no nejaušības ir nenozīmīga.[20]
Skatīt arī
labot šo sadaļuĀrējas saites
labot šo sadaļuAtsauces un piezīmes
labot šo sadaļu- ↑ Zarka, Philippe (2009-01). "Astronomy and astrology". Proceedings of the International Astronomical Union 5 (S260): 420–425. doi:10.1017/S1743921311002602. ISSN 1743-9213.
- ↑ Astromaģija, kuru dēvē par astroloģiju Arhivēts 2012. gada 3. septembrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)
- ↑ 3,0 3,1 Astroloģijas vēsture — vēl viens skatpunkts Arhivēts 2007. gada 10. jūnijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)
- ↑ von Spaeth, Ove (2000). "Dating the Oldest Egyptian Star Map". Centaurus International Magazine of the History of Mathematics, Science and Technology 42 (3): 159–179. Atjaunināts: 2007-10-21.
- ↑ Andrew Barker, Greek Musical Writings, vol. II, (Cambridge University Press, 2004), ISBN 978-0-521-30220-3
- ↑ Astroloģijas vēsture Arhivēts 2012. gada 2. septembrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)
- ↑ Hans Jurgen Eysenck un David Nias, Astrology: Science or Superstition, (vāciski un angliski), ISBN 100140223975 Nepareizs ISBN ISBN 139780140223972 Nepareizs ISBN
- ↑ Regula Forster, Das Geheimnis der Geheimnisse: die arabischen und deutschen Fassungen des pseudo-aristotelischen Sirr al-asrar / Secretum Secretorum, Wiesbaden, Reichert, 2006, ISBN 3-89500-495-2.
- ↑ Xiaochun Sun, Jacob Kistemaker, The Chinese Sky During the Han: constellating stars and society (1997), ISBN 978-90-04-10737-3
- ↑ Ekliptika — līnija, kas iezīmē Saules gada laika veikto redzamo apriņķojumu.
- ↑ [1] Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. Johanness Keplers,
- ↑ [2] Arhivēts 2012. gada 12. maijā, Wayback Machine vietnē. Raksts par Keplera domām par astroloģiju, mūziku, un ģeometriju (angliski)
- ↑ Keplers Johanness (latviski)
- ↑ Stenfordas Universitātes Filozofijas enciklopēdijā par Kepleru (angliski)
- ↑ Stenfordas Universitātes Filozofijas enciklopēdija - Science and Pseudoscience (angliski)
- ↑ "Activities With Astrology", Klusā Okeāna astronomijas biedrība.
- ↑ Scientists dump cold water on astrology, Jennifer Viegas, Australian Broadcasting Corporation.
- ↑ Empirically Based Myths: Astrology, Biorhythms, and ATIs,Ronald G. Ragsdale, Canadian Journal of Education / Revue canadienne de l'éducation, Vol. 5, No. 1 (1980), pp. 40-51.
- ↑ Astrology and Astronomy: From Conjunction to Opposition, D.Kunth, Institut d’Astrophysique de Paris, žurnālā Communicating Astronomy with the Public (angliski)
- ↑ Is Astrology Relevant to Consciousness and Psi?
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Roberta Handa lekcija par postmoderno astroloģiju (angliski)
- [3] Arhivēts 2020. gada 10. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Vecākais zvaigžņu kartes manuskripts, no Dunhuang uz Zīda ceļa (angliski)