Alberts II Zauerbērs no Ķelnes (vācu: Albert Suerbeer, latīņu: Adalbertus Westphalus (Saurbier), miris 1273. gadā), pazīstams arī kā Alberts Suerbērs, bija pirmais Rīgas arhibīskaps (1253—1273). Viņš bija pārliecināts pāvesta varas piekritējs un centās panākt visa Baltijas jūras austrumkrasta nonākšanu Svētā Krēsla pakļautībā. Taču viņa mēģinājumi cieta neveiksmi un par galveno noteicēju Baltijas jūras austrumu krastā kļuva Vācu ordenis, kas uzsāka cīņu ar Rīgas arhibīskapiem vairāku gadsimtu garumā.
Alberts II Zauerbērs no Ķelnes Albert Suerbeer
Arhibīskapa Alberta attēls uz viņa zīmoga (pēc 1247). Redzams, ka viņam pakļautas četras baznīcas provinces un trīs tautas - prūši, līvi (livo) un igauņi (estoni).
1240. gadā Alberts II kļuva par Armagi bīskapuĪrijā. 1245. gadā, pēc Pirmā Lionas koncila, pāvests Inocents IV viņu iecēla par Prūsijas arhibīskapu un visu Prūsijas, Livonijas un Igaunijas bīskapu metropolītu. 1246. gadā viņam piešķīra arī vakanto Lībekas diecēzi.
1248. gada 15. septembrī pāvests Albertu nozīmēja par savu pārstāvi sarunās ar Aleksandru Ņevski par viņa iespējamo pāriešanu katoļu ticībā, kļūstot par Novgorodas karali. Tas gan nenotika sakarā ar kņaza Aleksandra vienošanos ar mongoļu hanu un kļūšanu par viņa vietvaldi visā Krievzemē 1252. gadā.
1252. gadā Alberts II sasauca Rīgā 4 provinču baznīcu koncilu.
1257. gadā viņš kopā ar Rīgas pilsoņu pārstāvjiem piedalījās Livonijas ordeņa mestra Burharda no Hornhūzenas rīkotajās miera sarunās ar žemaišu sūtņiem.
1259. gadā viņš uzturējās savā rezidencē Turaidas pilī. Sākumā viņam bija nesaskaņas ar Livonijas ordeni, bet 1259. gadā tie izlīga kopīgai cīņai ar zemgaļu sacelšanos.
Pateicībā par Rīgas pilsoņu palīdzību zemgaļu sacelšanās apspiešanā arhibīskaps Alberts II 1272. gada 21. septembrī nodeva Rīgas pilsētai daļu no bijušās Upmales zemes Lielupes labajā krastā, sākot no vietas, kur Iecavas upe ietek Lielupē līdz Pūteļu ciemam tagadējā Codes pagastā.[3][4]
Alberta II laikā pabeidza būvēt Doma baznīcu, kurā viņš apbedīts galvenā altāra priekšā.
"Tajā laikā Rīgas bīskapijas priekšgalā bija Alberts II., pēc skaita piektais Rīgas biskaps, agrāk Brēmenes domkungs un Lībekas biskapijas administrators. Biskaps Alberts un mestris Štuklands lika izgatavot divus greznus kroņus un kopā ar Kulmas biskapu Indriķi un daudz citiem biskapiem, daudziem kaŗeivjiem un bruņniekiem lielā greznībā devās uz Lietavu pie ķēniņa [Mintauta], kuŗš viņus saņēma ar lielu godu un sarīkoja lepnas dzīres.
Ķēniņš Mintauts un ķēniņiene Marta pieņēma kristīgo ticību, un mestris un biskaps Alberts pēc kristīgas ticības iekārtas kronēja viņus. Mestris uz pāvesta vēlēšanos atdeva ķēniņam visu Lietavu par lēni. Kristījās arī ļoti daudz tautas. Kad tas bija padarīts, biskapi un mestris atgriezās mājās. Tas notika 1255. gadā.
Šī mestŗa laikā Rīgas bīskapija tapa par virsbiskapiju un Alberts II. par Rīgas virsbiskapu. Viņa rokās bija augstākā vara par visiem biskapiem Prūsijā un Livonijā, tāpat kā virsmestris bija augstākā vara par visu ordeni Livonijā un Prūsijā".
↑latīņu: In insula Livonie: Archiepiscopatus Rigensis fuit per dominum Alexandrum papam primo anno sui pontificatus de novo creatus qui sequentes habet suffraganeos: Osiliensem, Tarbatensem, Curoniensem, Wironiensem, Culmensem, Warmiensem, Pomezaniensem, Sambiensem, Ruthenensem, Wersomensem.
.jpg)
