Semba

Semba jeb Sambija (latīņu: Sambia, vācu: Samland) bija viena no prūšu zemēm, kas atradās Sembas pussalā, kas atradās mūsdienu Kaļiņingradas apgabala Baltijskas, Zeļenogradskas, Svetlogorskas, daļēji Gurjevskas un Poļeskas rajona teritorijā.

Semba (Sambia) starp pārējām prūšu zemēm

Sadalītā Sembas zeme pēc iekļaušanas Vācu ordeņa valsts sastāvā.

Atrodoties Baltijas jūras piekrastē, Sembas iedzīvotāji jau izsenis bija iesaistīti dzintara tirdzniecībā. Uzskata, ka tieši šeit varēja būt sācies slavenais Dzintara ceļš. Pateicoties tirdzniecības sakariem, sembieši daudz agrāk par citiem prūšiem izveidoja kontaktus ar tuvāku un tālāku kaimiņzemju iedzīvotājiem. Sembas teritorijā ir atrasts bagātīgs arheoloģiskais materiāls jau no bronzas laikmeta, arī daudz ievestu priekšmetu no Senās Romas. Ir zināms, ka šajā reģionā pastāvējušas arī ilglaicīgas skandināvu apmetnes. Duisburgas Pēteris norāda, ka Semba vēl iedalījusies 15 sīkākās teritoriālās vienībās.

Pirms iekarošanas Sembā iedzīvotāju blīvums varēja sasniegt 15 cilvēkus uz km². Šeit atklāti 90 pilskalni, no kuriem lielākā daļa nav arheoloģiski izpētīti. Kaupas pilsēta bija viens no aktīvākajiem reģiona tirdzniecības centriem no 9. līdz 11. gadsimtam, kad to atkārtoti nodedzināja vikingi.

Vēstures avotos Semba un tās iedzīvotāji pirmo reizi minēti 1073. gadā Brēmenes Ādama hronikā, kurš tos ir nosaucis par viscilvēcīgāko tautu. Sembieši arī atšķirībā no citu prūšu zemju iedzīvotājiem savus mirušos nesadedzināja, bet apglabāja uzkalniņkapos ar akmeņu riņķiem apkārt. Pēc vienas no versijām Semba ir tā vieta, kur 997. gadā ar nāvi tika sodīts Prāgas Adalberts.

Krusta kari

13. gadsimtā Semba bija visbagātākā un blīvāk apdzīvotā prūšu zeme. Atrodoties prūšu zemju perifērijā, Semba Prūsijas krusta karos iesaistījās ļoti vēlu. Tikai 1254.—1255. gadā pēc Pirmās prūšu sacelšanās apspiešanas krustneši spēja noorganizēt pirmo lielo karagājienu uz Sembu. Bohēmijas karaļa Ottokāra II vadītā Morāvijas armija, sakšu armija un Rūdolfa I armija, kopā 60 000 vīru, 1255. gadā iebruka Sembas pussalā un uzvarēja kaujā pie Rūdavas. Blakus prūšu pilsētai Tvangestei (Tvankstai) uzcēla cietoksni un par godu Otokāram II nosauca to par Kēnigsbergu (Ķēniņkalnu). Sembieši bija arī aktīvi Lielās prūšu sacelšanās dalībnieki, par savu vadoni ievēlot Glandi. Sākumā sembieši kopā ar notangiešiem centās ielenkt un ieņemt Kēnigsbergas pili, bet pilnībā to izdarīt tā arī nespēja. Pils tika izmantota kā placdarms krustnešu iebrukumiem Prūsijas iekšzemē un tur regulāri pienāca papildspēki, tostarp arī no Livonijas ordeņa. 1265. gadā sembieši smagā kaujā tika sakauti un kā pirmie bija spiesti izstāties no tālākas cīņas pret krustnešiem.

1276. gadā vairāku prūšu zemju iedzīvotāji centās atjaunot sacelšanos. Tomēr krustnešu ieceltais Sembas fogts Teoderihs spēja atrunāt sembiešu no iesaistīšanās šajā cīņā. Nedaudz vēlāk arī Notangas un Vārmes iedzīvotāji pieņēma tādu pašu lēmumu. Tā rezultātā jaunā sacelšanās tika likvidēta gada laikā. Sembā tika izveidota Sembas bīskapija, kas bija viena no četrām Prūsijas diecēzēm. Neskatoties uz krusta karu postījumiem, 13. gadsimta beigās Sembā dzīvoja ap 22 000 iedzīvotāju. Tā kā Semba krusta kariem un sekojošajai ģermanizācijai tika pakļauta nedaudz vēlāk nekā citas prūšu zemes, tad šeit arī visilgāk saglabājās prūšu valoda. Tā beidza skanēt Sembas pussalā tikai pēc lielā mēra 18. gadsimta sākumā, kad nomira pēdējie šīs valodas lietotāji.