Konrāds fon Manderns (vācu: Konrad von Mandern, latīņu: Conradus von Mandern, Conradus à Wundern) bija Teitoņu ordeņaLivonijas landmestrs no 1263. līdz 1266. gadam. Daudzos avotos, t.sk. daiļlieratūrā, saukts par Konrādu fon Medemu, Mēdemu vai Conrad v. Médem genannt Mandern.[1][2][3]
Livonijas mestra Konrāda fon Manderna skulptūra Jelgavā.Situācija reģionā, 1260.g.
Dzimis ap 1230. gadu. Miris 1295. gada 5. maijā. Nāk no Valdekas valstiņas Friclaras pilsētas apkaimes ministeriāļu ģimenes.
Livonijas landmestra amatā no 1263. gada vidus. Šis laiks saistās ar Kuršu sacelšanās apspiešanas turpināšanu un varas nestabilitāti jaunajā Lietuvā. Pretendentu cīņas par Lietuvas troni atvieglo Ordeņa karagājienus uz Kursas dienvidiem.
1263. gadā tiek nogalināts Lietuvas karalis Mindaugs un divi viņa dēli. Kuršu, prūšu un zemgaļu brīvības cīnītāju lielais atbalstītājs, Žemaitijas kunigaitisTranaitis kļūst par Lietuvas valdnieku, bet drīz tiek nogalināts. Varu pārņem viens no izdzīvojušajiem Mindauga dēliem, pareizticīgais Vaišvilks. Viens no sazvērniekiem pret Mindaugu, Daumants, bēg uz Pleskavu, kur kā Pleskavas kņazs valda gandrīz 30 gadus.
1264. gadā vairāk nekā 400 Ordeņa jātnieki tiek nosūtīti uz Kursu, kur, Goldingenes cietokšņa garnizona un lojālo kuršu kareivju papildināti tie dziļi kuršu zemē Ceklī nodedzina Grēzenes cietoksni, kurā atrodas varbūt kuršu, žemaišu vai leišu kareivji. Mieru ar kuršiem 1267. gadā noslēdz landmestrs Oto fon Luterbergs.
1264. gadā landmestrs Konrāds personīgi vada iebrukumu Zemgalē, kur pēc ilgstošas sirošanas pieņem kauju sev neizdevīgā vietā un tiek sakauts, zaudējot 20 kritušus Ordeņa brāļus un 600 lojālos kareivjus no pamatiedzīvotāju vidus. Landmestram drošību izdodas sasniegt tikai ar grūtībām.
Pēc šīs sakāves, 1265. gadā Zemgales tālākai iekarošanai tiek būvēts Mītavas cietoksnis kā Ordeņa militārā atbalsts punkts, ko var ērti sasniegt pa Lielupes ūdens ceļu. Lai arī Mītavas teritorija pieder Rīgas arhibīskapijai, Ordenis savas tiesības pamato uz 1242. gadā Modenas Viljama dotu atļauju. Arī pāvests 1266. gadā atļauj šī cietokšņa dibināšanu.
Kā atlīdzību no Kurzemes bīskapa Edmunda par Embūtes pils uzcelšanu, Ordenis saņem jaunas teritorijas Kursā. Lai atlīdzinātu lojālajiem lībiešiem par dalību Ordeņa karagājienos, Konrāds tiem atvieglo lopu desmitās tiesas nodevu.
1265. gada 12. aprīlī landmestrs Konrāds piešķir privilēģijas jaunajai Pernu upes kreisā krasta ostas pilsētiņai, kurā ir uzcelta Pērnavas komtura pils. Šo notikumu veicināja tas, ka 1263. gadā leiši bija nodedzinājuši Sāmsalas-Vīkas bīskapa Pērnavas rezidenci upes labajā krastā un bīskaps pārcēlies uz Hāpsalu.[4]
1265. gada karagājienā pret zemgaļiem krīt 10 Ordeņabrāļi un landmestrs Konrāds atkal tikai ar grūtībām spēj atgriezties Mītavas cietoksnī, kur tam pievienojas zemgaļu uzbrukumu izdzīvojušie kareivji.
Pēc neveiksmīgajiem karagājieniem Konrāds 1266. gadā atkāpās no landmestra amata, un ieņēma zemāka ranga amatus Teitoņu ordenī. 1268. gadā Konrāds minēts kā mestra vietnieks Lībekā, kur 1268. gada 31. maijā ar Lībekas un vācu tirgoņiem noslēdz pret Novgorodas republiku vērstu vienošanos, lai bloķētu tās tirdzniecību ar Rietumiem. Laikā starp 1288. un 1295. gadu bija Marburgas komturs Hesenē.[5]
"Konrads Manderns 1269.gadā saņēma mestŗa amatu Livonijā. Šis mestris uzcēla lielisko Vitenšteinas pili Jervē un Jelgavas pili Kurzemē. Šī mestŗa laikā kāds vaivads nosita Lietuvas dižkunigaitiMindaugu, kā suni; viņš saņēma mameļukam pienācīgo algu. Šim mestrim bija daudz kaŗu ar krieviem, kuršiem un šamaišiem. Šinīs kaŗos viņš pazaudēja 20 ordeņbrāļus un 600 kaŗavīrus un kādu otru reizi 10 ordeņbrāļus. Vecuma dēļ viņš pēc 3 gadu valdīšanas atteicās no amata un aizceļoja uz Vāciju".
.jpg)
