Slovēņu valoda

Slovēņu valoda (slovenski jezik vai slovenščina) ir indoeiropiešu saimes slāvu atzara valoda, kurā runā vairāk kā 2 miljoni cilvēku, lielākoties slovēņi, Slovēnijā un tās pierobežā kaimiņvalstīs. Slovēņu valoda ir viena no divām mūsdienu valodām (otra ir slovāku valoda), kuras pašnosaukums tulkojumā nozīmē "slāvu valoda".

Slovēņu valoda slovenski jezik
Valodu lieto:	Slovēnija, Itālija, Austrija, Ungārija, Horvātija
Pratēju skaits:	2,2 milj.
Valodu saime:	Indoeiropiešu  Slāvu   Dienvidslāvu    Rietumu dienvidslāvu     Slovēņu valoda
Rakstība:	Latīņu alfabēts (slovēņu ortogrāfija)
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Slovēnija Eiropas Savienība Reģionāla valoda: Austrija Ungārija Itālija
Regulators:	Slovēnijas Zinātņu un Mākslas akadēmija
Valodas kodi
ISO 639-1:	sl
ISO 639-2:	slv
ISO 639-3:	slv
Slovēņu valodas areāls

Slovēņu valoda, līdzīgi citām slāvu valodām, ir bagāta ar lietvārdu locījumu formām un ir ar brīvu vārdu kārtību (lai gan parastā kārtība ir teikuma priekšmets — izteicējs — objekts). Īpaša iezīme ir tajā saglabājies divskaitlis. No citām dienvidu slāvu valodām tā ir tuvāka horvātu valodas čakaviešu un kaikaviešu dialektiem, taču ir ievērojamas saprašanās grūtības ar literārās horvātu un citu dienvidu slāvu valodas runātājiem leksikas, gramatikas un izrunas dēļ. Dažas kopīgas iezīmes slovēņu valodai ir nevis ar dienvidu, bet rietumu slāvu valodām.

Vēsture

Lappuse no pirmā zināmā teksta slovēņu dialektā — "Freizingas manuskriptiem", kas uzrakstīts ap 10. gadsimtu

Primoža Trubara piemineklis Lendavā

Lai gan senslāvu valodas slovēņu dialekti zināmi kopš 10. gadsimta un bijuši izplatīti visai plašā toreiz slāvu apdzīvotā areālā tagadējā Austrijā, vēsturiski slovēņu valoda noformējās 18. un 19. gadsimtā, kad Ļubļanas apkaimes (Goreņjes un Doleņjes) dienvidu slāvu dialekti kļuva par vadošajiem visā teritorijā. Šo dialektu attīstību par valodu saista ar sākotnēji katoļu, vēlāk protestantu mācītāju Primožu Trubaru, kurš 16. gadsimtā uzrakstīja pirmās grāmatas — katķismu un ābeci — slovēniski. Pavisam viņš slovēniski uzrakstīja vai pārtulkoja 22 grāmatas. Tajās viņš pamatā vadījās no Ļubļanas izloksnes, kuru atzina par labskanīgāku nekā viņa dzimtā Doleņjes dialekta Rašicas izloksni, tomēr pievienoja tai arī dažas viņa dzimtās izloksnes īpatnības. Viņa veikumam sekoja arī citi protestantu mācītāji, pieņemot Trubara ieteikto valodas versiju. Pats Trubars savu grāmatu uzrakstīšanas laikā jau bija par protestantisma propagandu izsūtīts no katoliskās Austrijas kontrolētās Slovēnijas un atradis sev mītni Vācijā. No citiem tālaika autoriem ievērojamu darbu veica Adams Bohoričs, kurš sastādīja pirmo slovēņu gramatiku, un Jurijs Dalmatinskis, kurš pārtulkoja visu Bībeli.

18. gadsimta beigas un Napoleona kari deva grūdienu nacionālajām kustībām Balkānos, un slovēņi sāka apjaust sevi kā atsevišķu nāciju. Nācijai bija vajadzīga vienota valoda, un dabiskā ceļā par to kļuva literāri visattīstītākais Ļubļanas dialekts. Šajā laikā reģionālās elites valoda tradicionāli bija vācu, un tā bija atstājusi lielu iespaidu arī uz slovēņu valodu, kura līdz pat 1918. gadam palika tikai vienkāršās tautas valodas statusā. 19. gadsimta atmodas laikā liela daļa ieplūdušo vācu vārdu tika aizstāta ar to horvātu un čehu analogiem.

1920. un 1930. gados pirmās Dienvidslāvijas laikā valoda tika stipri serbhorvatizēta; tas izsauca nepatiku slovēņu intelektuāļos, un līdz ar Tito režīma nodibināšanos šī prakse tika atmesta, ļaujot slovēņu valodai iet savu ceļu. Fašistiskajā Itālijā šai pašā laikā slovēņu valoda tika stingri apspiesta, pēc 1938. gada anšlusa analoģisks stāvoklis radās Austrijā. Pēc Otrā pasaules kara asimilācijas politika šajās valstīs tika mīkstināta.

Valodas formas

Mūsdienu slovēņu valoda tiek iedalīta trīs pamatformās:

• kopējā valoda (zborni jezik): skolas, teātra utt. literārā valoda;
• parastā vai grāmatu tautas valoda (splošno ali knjižnopogovorni jezik): sarunvalodas literārais variants, ko galvenokārt izmanto Slovēnijas centrālajā daļā un pilsētās;
• reģionāli runātās valodas formas, kuras sīkāk iedalās dialektos un izloksnēs.

Dialekti un izloksnes

Slovēņu valodas dialektu reģionālās grupas

  Goreņjes

  Doleņjes

  Štīrijas

  Pannonijas

  Karintijas

  Piejūras

  Rovtaras

Neraugoties uz savu nelielo izplatības teritoriju, slovēņu valoda ir viena no dialektiem bagātākajām slāvu valodām. Dažādi avoti nodala no 30 līdz 50 izloksnēm, kuras iedala 7 dialektu grupās. Tās ir Goreņjes, kas ietver sevī Ļubļanas, Kraņas un Bledas lauku apkaimi, Štīrijas (iekļauj Mariboras un Ceļes apkaimi), Piejūras (piekraste ar Koperu un Itālijas pierobežas daļu), Doleņjes ar Novo Mesto, Pannonijas ar Ptuju un Mursku Sobotu, Karintijas dialektu grupa Austrijas un Slovēnijas Karintijā un Rovtaras starp Ļubļanu un Piejūru. Reizēm kā īpašs astotais dialekts tiek izdalīts Kočevjes izlokšņu kopums Doleņjes dienvidos pie Horvātijas robežas. Slovēnijas galējos austrumos (Prekmurjē un Prlekijā) izplatītās izloksnes ir tuvu radnieciskas Vidushorvātijas horvātu valodas kaikavu dialektam.

Slovēņu valodas iedalījums izloksnēs balstās uz dažādiem nelingvistiskiem un lingvistiskiem faktoriem. Ar valodu tieši nesaistīti faktori ir apdzīvoto vietu izvietojums un ģeogrāfiskās iezīmes (upes, kalni). Lingvistiskie faktori ietver arī valodas saskarsmi ar neslāvu valodām. Parasti galvenās atšķirīgās lingvistiskās pazīmes ir 1) toņa akcenta saglabāšana vai zaudēšana, 2) saglabājušies nazālie *ę un *ǫ, vēsturiskie slāvu ě un jeri (kirilicas ѣ, ъ, ь) un 3) (mazākā mērā) patskaņu faktiskais skaits, divskaņošanās (diftongizācija) un patskaņu reducēšanās pakāpe un veids.

Dažas no dialektu atšķirībām ir:

• neuzsvērtā vai jebkura o pāriešana skaņā a un g — ɣ skaņā (analoģiski parastajam baltkrievu г). Šāda tendence ir raksturīga valsts centram Goreņjē un Rovtarā;
• uzsvērtās zilbes patskaņu pagarināšanās raksturīga Štīrijas dialektiem;
• patskaņu pārvēršanās divskaņos, kas biežāka Doleņjē un Piejūrā.

Slovēņu alfabēts

Slovēņu valoda lieto latīņu alfabētu ("gajevicas" variantu). Alfabētā ir 25 burti, lai gan daži no tiem var apzīmēt vairākas skaņas. 22 no tiem ir standarta latīņu burti (bez Q, X, Y, W), kam pievienoti trīs burti ar "jumtiņiem" — Č, Š un Ž.

Slovēņu alfabēts

Kārtas skaitlis	1	2	3	4	5	6	7	8	9	10	11	12	13	14	15	16	17	18	19	20	21	22	23	24	25
Lielais burts	A	B	C	Č	D	E	F	G	H	I	J	K	L	M	N	O	P	R	S	Š	T	U	V	Z	Ž
Mazais burts	a	b	c	č	d	e	f	g	h	i	j	k	l	m	n	o	p	r	s	š	t	u	v	z	ž

Reizēm tekstos tiek lietotas īpašas diakritiskās zīmes akcenta, patskaņu garuma un zilbes intonācijas apzīmēšanai, lai atšķirtu vienādi rakstāmus vārdus, taču tas tiek darīts reti un pastāv divas savstarpēji pretrunīgas apzīmējumu sistēmas.

Slovēņu izruna

Slovēņu valodas izruna parasti ir bāzēta uz fonētisku atveidi, tomēr šis princips netiek konsekventi ievērots.

Latviešu valodas atveides noteikumi no slovēņu valodas nav definēti, taču parasti tiek atveidots analoģiski rakstībai, neievērojot patskaņu garumu izrunā un lj, nj vienmēr atveidojot kā ļ un ņ (kas ne visos gadījumos atbilst izrunai).

Burts	Fonēma (IPA)	Piemērs	Izruna	Latviešu atveide īpašvārdos
A a	/aː/ /a/	dan "diena" abeceda "alfabēts"	/ˈdáːn/, dȃn /abɛˈtséːda/, abecẹ̑da	a
B b	/b/	beseda "vārds"	/bɛˈséːda/, besẹ̑da	b
C c	/t͡s/	cvet "zieds"	/ˈtsʋéːt/, cvẹ̑t	c
Č č	/t͡ʃ/	časopis "laikraksts"	/tʃasɔˈpíːs/, časopı̑s	č
D d	/d/	danes "šodien"	/ˈdàːnəs/, dánəs	d
E e	/eː/ /ɛː/ /ɛ/ /ə/	sedem "septiņi" reči "sacīt" medved "lācis" sem "esmu"	/ˈsèːdəm/, sẹ́də́m /ˈrɛ̀ːtʃi/, réči /ˈmɛ̀ːdʋɛt/, médved /ˈsə́m/, sə̏m	e
F f	/f/	fant "puika"	/ˈfánt/, fȁnt	f
G g	/ɡ/	grad "pils"	/ˈɡráːt/, grȃd	g
H h	/x/	hiša "māja"	/ˈxìːʃa/, híša	h
I i	/iː/ /i/	biti "būt" imeti "piederēt"	/ˈbìːti/, bíti /iˈmèːti/, imẹ́ti	i
J j	/j/	jabolko "ābols"	/ˈjàːbɔwkɔ/, jábołko	j
K k	/k/	kmèt "zemnieks"	/ˈkmɛ́t/, kmȅt	k
L l	/l/ /w/	letalo "lidmašīna" zrel "nobriedis"	/lɛˈtàːlɔ/, letálo /ˈzrɛ́w/, zrȅł	l
M m	/m/	misliti "domāt"	/ˈmìːsliti/, mísliti	m
N n	/n/	novice "jaunums"	/nɔˈʋìːtsɛ/, novíce	n
O o	/oː/ /ɔː/ /ɔ/	opica "mērksķis" okno "logs" gospa "kundze"	/ˈóːpitsa/, ọ̑pica /ˈɔ̀ːknɔ/, ókno /ɡɔˈspàː/, gospá	o
P p	/p/	pomoč "palīdzība"	/pɔˈmóːtʃ/, pomọ̑č	p
R r	/r/ /ər/	riž "rīss" trg "laukums"	/ˈríːʃ/, rȋž /ˈtə́rk/, tȓg	r
S s	/s/	svet "pasaule"	/ˈsʋéːt/, svẹ̑t	s
Š š	/ʃ/	šola "skola"	/ˈʃóːla/, šọ̑la	š
T t	/t/	tip "tips"	/ˈtíːp/, tȋp	t
U u	/uː/ /u/	ulica "iela" mamut "mamuts"	/ˈùːlitsa/, úlica /ˈmáːmut/, mȃmut	u
V v	/ʋ/ /w/	voda "ūdens" lev "lauva"	/ˈʋɔ̀ːda/, vóda /ˈlɛ́w/, lȅv	v
Z z	/z/	zima "ziema"	/ˈzìːma/, zíma	z
Ž ž	/ʒ/	življenje "dzīve"	/ʒiwˈljɛ̀ːnjɛ/, življénje	ž

Īpaši gadījumi

• Slovēņu valodas burtu savienojumi lj un nj tiek izrunāti kā ļ un ņ (vai l un n) vārdu beigās, bet kā lj un nj patskaņu priekšā. Latviski tos abos gadījumos atveido kā ļ un ņ.
• Pirms burta r, kad tas ir starp līdzskaņiem vai vārda sākumā, slovēniski izskan neskaidrs patskanis ə, kurš latviešu atveidē tiek ignorēts.
• Vairums līdzskaņu vārda beigās un/vai pirms cita līdzskaņa maina skanējumu — b->p, c->dz, č->dž, d->t, f->v, g->k, k->g, l->w, p->b, s->z, š->ž, t->d, v->w, z->s, ž->š. Rakstos tas netiek attēlots.
• Savienojumos nk, ng burts n izskan kā /ŋ/.

Uzsvars

Uzsvars slovēņu valodā var būt uz jebkuras zilbes un atšķirīgs vienam vārdam dažādos dialektos. Atšķirībā no latviešu valodas, mūsdienu slovēņu valodā uzsvars un patskaņu garums ir cieši saistīti.

• ja patskanis ne pēdējā zilbē ir garš, tad šī zilbe ir uzsvērta;
• ja vārdā nav garo patskaņu, tad uzsvars parasti (bet ne vienmēr) ir uz pēdējās zilbes;
• tekstā neatzīmējamais patskanis ə pirms r paliek īss, arī uzņemoties uzsvaru.

Gramatika

Kopējie gramatikas principi maz atšķiras no citām slāvu un arī baltu valodām.

Lietvārds

Slovēņu lietvārdi saglabājuši sešus no septiņiem parastajiem slāvu lietvārdu locījumiem: nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, lokatīvs un instrumentālis. Nav izteikta vokatīva; šajā lomā tiek lietots nominatīvs. Lietvārdiem, īpašības vārdiem un vietniekvārdiem ir trīs skaitļi: vienskaitlis, divskaitlis un daudzskaitlis.

Lietvārdi slovēņu valodā var būt vīriešu, sieviešu vai neitrālā dzimtē, turklāt pastāv atšķirība starp dzīvajiem un nedzīvajiem lietvārdiem. Tas attiecas tikai uz vīriešu dzimtes lietvārdiem un tikai vienskaitlī, atšķirībā no dažām citām slāvu valodām, piemēram, krievu valodas, kurai šī atšķirība attiecas arī daudzskaitlī uz visiem dzimumiem. Dzīvajiem lietvārdiem ir akuzatīvā vienskaitļa forma, kas ir identiska ģenitīvam, savukārt nedzīvajiem lietvārdiem vienskaitļa akuzatīvs ir tāds pats kā nominatīvs. Vispārīgi runājot, lietvārds ir dzīvs, ja tas attiecas uz kaut ko tādu, kam parasti ir brīva griba vai spēja pārvietoties pēc paša vēlēšanās. Tas ietver visus cilvēku un dzīvnieku lietvārdus. Pārējie lietvārdi ir nedzīvi, tostarp augi un citas nekustīgas dzīvības formas, kā arī cilvēku vai dzīvnieku grupas. Tomēr pastāv arī izņēmumi.

Artikuls

Slovēņu valodā artikulu nelieto, pie vajadzības norādīt uz konkrētu priekšmetu analoģiski latviešu valodai lieto norādāmo vietniekvārdu vai precizējošu īpašības vārdu. Dažos vīriešu dzimtes locījumos priekšmeta noteiktību var atšķirt arī no pavadošā īpašības vārda galotnes.

Skaitļa vārds

Skaitļa vārdi līdz 10 ir èn, dvá, tríje, štírje, pét, šést, sédem, ósem, devét, desét. Pirmie četri mainās dzimtēs, citi ne. Uzskaitot parasti tiek lietota sieviešu dzimtes forma. Skaitļus no 11 līdz 19 veido ar galotni -najst (enajst, dvanajst), 20 ir dvajset, tālākos desmitus veido ar -deset (trideset). Analoģiski vācu valodai, skaitļus no 21 līdz 99 veido, lietojot desmitus beigās: 21 — enaindvajset, 31 — enaintrideset. No 100 (sto) lielākie cipari lieto parasto kārtību: 110 — sto deset, 199 — sto devetindevetdeset, 999 — devetsto devetindevetdeset. Lielāki nodalījumi saglabā šo kārtību, bet tiek rakstīti dalīti: 5555 — pet tisoč petsto petinpetdeset.

Lieliem skaitļiem tiek lietota t.s. garā skala: miljons — milijón (1 000 000), miljards — milijárda (1 000 000 000), triljons — bilijón (1 000 000 000 000), kvadriljons — bilijárda (1 000 000 000 000 000) utt.

Kārtas skaitļi (pirmais, otrais utt.) ir prvi, drugi, tretji, četrti, peti utt. Sākot no 5., visas formas tiek veidotas regulāri no parastajiem skaitļa vārdiem ar galotni -i. Locījumos un dzimtēs kārtas skaitļi no 5 līdz 99 mainās kā īpašības vārdi: pêti/pêta/pêto. Kārtas skaitļos no 100 galotni maina tikai pēdējais skaitļa vārds.

Vairākkārtīgi skaitļa vārdi (vienreiz, divreiz...) veidojas ar ar galotni -krat: ênkrat, dvakrat.

Uzskaitot kādu daudzumu, tiek lietoti vārdi dvoje, troje, četvero, petero: dvoje oči, troje ljudi.

Svešvārdi

Svešvārdi tiek iedalīti pēc to asimilācijas pakāpes. Tie var būt pilnībā asimilēti valodā (itāļu: pizza — slovēņu: pica), daļēji asimilēti, kā jazz, wiki vai Shakespeare — slovēņu ģenitīvā Shakespearja, vai tieši citēti rakstībā, kā first lady visos locījumos, lai gan faktiskā izruna var pielāgoties slovēņu valodai. Pilnībā asimilētie vārdi parasti ir senāk aizgūti no itāļu un vācu valodām, kamēr citi ir jaunāki un nāk galvenokārt no angļu valodas.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Slovēņu valoda.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)