Poļu—padomju karš

Poļu—padomju karš (poļu: Wojna polsko-bolszewicka, krievu: Советско-польская война, ukraiņu: Польсько-радянська війна) bija atjaunotās Polijas karš (1918–1921) pret Padomju Krieviju un tās sabiedrotajiem Padomju Ukrainu un Padomju Lietuvu—Baltkrieviju. Tas sākās pēc Brestļitovskas miera līguma anulēšanas 1918. gada novembrī un beidzās ar Rīgas miera līguma parakstīšanu 1921. gada 18. martā. Reizēm to uzskata par Krievijas pilsoņu kara sastāvdaļu^[1] vai par vienu no krievu-poļu kariem.

Karadarbības zona un atjaunotās Polijas valsts robežu izmaiņas 1918.—1922. gadā. Tumši pelēkā krāsā iezīmēta Polijas valdības kontrolētā teritorija 1918. gada novembrī, gaiši pelēkā krāsā Polijas Republikas teritorija 1922. gadā. Pārtrauktā līnija: poļu-padomju frontes stāvoklis 1920. gada jūnijā. Punktētā līnija: poļu-padomju frontes stāvoklis 1920. gada augustā.

Juzefa Pilsudska sākotnējais plāns Polijas-Lietuvas kopvalsts atjaunošanai, kas vēlāk pārtapa "Starpjūras konfederācijas" (poļu: Międzymorze, latīņu: Intermarium) projektā.

Polijas armijas vienības Kijivā 1920. gada 7. maijā.

Polijas Pagaidu revolucionārā komiteja (1920) kā plānotās Padomju Polijas marionešu valdība.

KPFSR propagandas plakāts "Ar ko beigsies panu afēra". Uzraksts uz karoga: "Lai dzīvo Padomju Polija".

Polijas propagandas plakāts "Ei! Poļi, uz durkļiem!!".

Polijas valdības mērķis bija Polijas-Lietuvas kopvalsts atjaunošana, kas vēlāk pārtapa "Starpjūras konfederācijas" (poļu: Międzymorze, latīņu: Intermarium) dibināšanas plānā. Savukārt Padomju Krievijas valdība plānoja veikt pasaules revolūciju un nodibināt padomju republikas bijušajā Krievijas Impērijas teritorijā (Padomju Latviju, Padomju Lietuvu, Padomju Baltkrieviju, Padomju Ukrainu, Padomju Poliju u.c.).

PriekšvēstureLabot

1917. gada 3. decembrī sākās Brestļitovskas pamiera sarunas, kurās Vācijas delegācija prasīja Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarības atzīšanu. Pēc pamiera noslēgšanas ar Krieviju Vācijas valdība nolēma militāro pārvaldi sākt aizstāt ar Viduseiropas (Mitteleuropa) satelītvalstīm (Kurzemes un Zemgales hercogisti, Lietuvas Karalisti, Ukrainas Valsti) un agrāk izveidoto Polijas Karalisti, kas ekonomiski un politiski atrastos Vācijas ietekmes zonā.

1917. gada 10. decembrī Padomju Krievijas valdība atzina Polijas valsts neatkarību. 1918. gada janvārī Baltkrievijā sākās poļu leģionāru I korpusa sacelšanās ģenerāļa Juzefa Dovbora-Musņicka (Dowbór-Muśnicki) vadībā, ko 3.-13. februārī apspieda latviešu strēlnieki.

1918. gada 25. martā Baltkrievijas Tautas padome deklarēja Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību un lūdza Vācijas Impērijai palīdzību patstāvīgas valsts izveidei. Tās plānotā teritorija aptvēra Mogiļevas guberņu un daļas no Minskas, Grodņas, Viļņas, Vitebskas un Smoļenskas guberņām, ieskaitot Bjalistoku, Viļņu un Daugavpili. Tomēr Vācijas Impērija vilcinājās ar šī plāna atbalstīšanu. Ar vācu armijas palīdzību ģenerālis Pavlo Skoropadskis 1918. gada 29. aprīlī veica valsts apvērsumu un pasludināja sevi par Ukrainas hetmani.

1918. gada 29. augustā Ļeņins parakstīja dekrētu par atteikšanos no Krievijas Impērijas līgumiem par Polijas-Lietvas kopvalsts sadalīšanu 18. gadsimtā. Pēc Vācijas kapitulācijas un Pirmā pasaules kara noslēguma 1918. gada 11. novembrī Polijas Reģentu padome iecēla Juzefu Pilsudski par pagaidu Valsts Priekšnieku (Naczelnik Państwa).

Padomju ofensīva: 1918. gada decembris — 1919. gada martsLabot

Pēc Vācijas Novembra revolūcijas Padomju Rietumu armija 1918. gada 17. novembrī sāka vācu karaspēka atstāto teritoriju ieņemšanu un 10. decembrī ieņēma Minsku. Pēc Minskas zaudēšanas Baltkrievijas Tautas Republikas valdība sākotnēji atkāpās uz Grodņu un tad uz Kauņu, kur koordinēja baltkrievu cīņas pret boļševikiem un poļiem. Savukārt Lietuvas un Baltkrievijas poļi nodibināja "Austrumu nomaļu aizsardzības komiteju" un lūdza Polijas armijas palīdzību. Pilsudskis 7. decembrī iekļāva šīs komitejas organizētās bruņotās vienības Polijas armijas sastāvā. Vācu karaspēks atstāja arī Ukrainu, hetmaņa Skoropadska vara tika gāzta un 1918. gada 14. decembrī varu atkal pārņēma Ukrainas Tautas Republikas valdība jeb "direktorija" ar Simonu Petļuru priekšgalā.

1918. gada 16. decembrī Sarkanās armijas ieņemtajā Daugavpilī izveidoja Padomju Lietuvas valdību Vinca Mickeviča-Kapsuka (Vincas Mickevičius-Kapsukas) vadībā, kas pasludināja Lietuvas SPR dibināšanu. 1919. gada 1. janvārī lielinieki Smoļenskā proklamēja arī Baltkrievijas SPR. 5. janvārī Sarkanā armija ieņēma Viļņu, bet 14. janvārī Harkivā tika pasludināta Ukrainas Sociālistiskā Padomju Republika (Ukrainas SPR). Kopīga pretspara veidošanai 1919. gada 22. janvārī Ukrainas Tautas Republika apvienojās ar Rietumukrainas Tautas Republiku. Lietuvas valdība pārcēlās no Viļņas uz Kauņu, kur kopā ar vācu karaspēka vienībām februārī apturēja padomju uzbrukumu. 5. februārī Sarkanā armija ieņēma Kijivu. 27. februārī Baltkrievijas SPR apvienojās ar Lietuvas Padomju Republiku īslaicīgi pastāvošā Lietuvas—Baltkrievijas PSR, bet Smoļenskas, Vitebskas un Mogiļevas guberņas iekļāva Padomju Krievijas sastāvā. Ukrainas Tautas Republikas direktorijas kontrolē 1919. gada martā bija tikai Podolija (tagadējie Vinnicas un Žitomiras apgabali).

Poļu ofensīva: 1919. gada aprīlis — 1920. gada maijsLabot

1919. gada 19. aprīlī poļu karaspēks ieņēma Lietuvas—Baltkrievijas PSR galvaspilsētu Viļņu, 1919. gada augustā - Minsku, bet augusta beigās sasniedza Daugavu pie Grīvas pilsētas Latvijā. Latvijas armijas un Polijas armijas kopīgā uzbrukuma operācijā "Ziema" no 1920. gada 3. janvāra līdz 1. februārim poļu karaspēks ieņēma Daugavpili un Latgales dienvidu daļu.

1920. gada aprīlī Polijas karaspēks kopā ar Ukrainas Tautas Republikas armijas daļām ieņēma Ukrainas rietumu daļu. 1920. gada 24. aprīlī Polijas armija sāka uzbrukumu Ukrainas vidienē, 25. aprīlī UTR valdība Varšavā noslēdza savstarpējās atzīšanas un militārās sadarbības līgumu ar Poliju, atsacīdamās no Galīcijas teritorijas. 7. maijā Polijas armija ar Petļuras valdības karaspēka atbalstu ieņēma Kijivu.

Padomju otrā ofensīva: 1920. gada maijs — augustsLabot

1920. gada 15. maijā pie Kijivas sākās boļševiku atbildes ofensīva Tuhačevska vadībā. Tā atguva Kijivu un 11. jūlijā ieņēma Minsku, 14. jūlijā Viļņu, pēc pāris dienām Grodņu un 1. augustā Brestu. 28. jūlijā Bjalistokā tika nodibināta Polijas Pagaidu revolucionārā komiteja jeb "Polrevkoms" (Tymczasowy Komitet Rewolucyjny Polski, Временный революционный комитет Польши) kā plānotās Padomju Polijas marionešu valdība, kuru faktiski vadīja Felikss Dzeržinskis, tās sastāvā bija arī Juliāns Marhļevskis (Marchlewski), Edvards Pročņaks (Próchniak), Jozefs Unšlihts (Unszlicht), Felikss Kons (Kon), Bernards Zakss (Zaks), Staņislavs Bobiņskis (Bobiński) un Tadeušs Radvaņskis (Radwański).

1920. gada 12. jūlijā Krievija parakstīja miera līgumu ar Lietuvu, bet 11. augustā ar Latviju. 1920. gada 31. jūlijā no jauna izveidoja Baltkrievijas Sociālistisko Padomju Republiku, 10. augustā sākās Sarkanās armijas uzbrukums Varšavai, kuru poļiem izdevās apturēt.

Poļu otrā ofensīva: 1920. gada augusts — oktobrisLabot

15. augustā izšķirošajā kaujā par Varšavu, vēlāk nosauktā par "Brīnumu pie Vislas", boļševiku armija tika sakauta un bija spiesta atkāpties. 16. augustā Polijas armija Pilsudska vadībā sāka pretuzbrukumu un ieņēma Viļņas apgabalu un plašas Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas. 17. augustā Minskā uz sarunām ieradās poļu delegācija. Padomju delegācija, ko vadīja latviešu komunists Jūlijs Daniševskis pieprasīja Polijai izformēt savu armiju un atteikties no tās austrumu teritorijām. Pēc uzvaras kaujā pie Varšavas Polijas delegācija pieprasīja sarunu pārcelšanu uz Rīgu, kam 2. septembrī padomju delegācija piekrita.

1920. gada 21. septembrī Rīgā sākās miera sarunas, kas ieilga līdz 12. oktobrim. Tikmēr Polijas armija turpināja uzbrukumu un līdz 18. oktobrim tai izdevās ieņemt plašu Lietuvas un Baltkrievijas teritoriju līdz Minskai austrumos.

Miera līgumsLabot

Pamatraksts: Rīgas miera līgums

1920. gada 12. oktobrī Melngalvju namā Rīgā tika parakstīts pamiers, kurš stājās spēkā 18. oktobrī. To no Polijas puses parakstīja Jans Dombskis, no Padomju Krievijas puses Ādolfs Joffe, no Padomju Ukrainas puses Dmitro Manuiļskis. Saskaņā ar pamieru poļu karaspēks atkāpās no ieņemtās Minskas, Kamjanecas-Podiļskas u.c. Baltkrievijas un Ukrainas vietām.

Neraugoties uz pamiera nosacījumiem, ģenerālis Staņislavs Bulaks-Balahovičs izveidoja Baltkrievijas Tautas republikas armijas atsevišķo vienību (Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики). 14. novembrī viņš sevi pasludināja par Baltkrievijas tautas armijas atamanu, bet jau novembra vidū kaujās pret Sarkano armiju šī karaspēka vienība kaujās pie Moziras cieta smagu sakāvi, atkāpās uz Polijas karaspēka kontrolē esošo Baltkrievijas daļu un 5. decembrī tika izformēta un internēta.

1921. gada 18. martā tika parakstīts Rīgas miera līgums. 1922. gadā Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR iestājās jaunveidotajā PSRS.

Frontes līnija 1919. gada martā
Sarkanās armijas uzbrukums (1918. gada decembris — 1919. gada marts). Zilā līnija: Vācijas okupācijas zonas robeža Brestļitovskas miera līguma anulēšanas brīdī 1918. gada novembrī, sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža 1919. gada martā.
Polijas armijas uzbrukums (1919. gada aprīlis — 1920. gada maijs). Punktētā līnija: Kerzona līnija, sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža 1919. gada martā, zilā līnija: Polijas armijas ieņemtās teritorijas robeža 1920. gada maijā.
Sarkanās armijas uzbrukums (1920. gada maijs — augusts). Punktētā līnija: Kerzona līnija, zilā līnija: Polijas armijas ieņemtās teritorijas robeža pirms uzbrukuma, sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža.
Vācijā izdota Austrumeiropas karte. Polijas armijas un tās sabiedroto līdz 1920. gada aprīlim ieņemtā Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Latvijas un Austrumprūsijas teritorija punktēta.
Polijas Republikas karte pēc Rīgas miera līguma noslēgšanas (1922).