Vikipēdija

Josifs Staļins

PSRS vadītājs no 1922. līdz 1953. gadam

Josifs Džugašvili (krievu: Иосиф Виссарионович Джугашвили, gruzīnu: იოსებ ჯუღაშვილი; dzimis 1878. gada 6. decembrī, miris 1953. gada 5. martā), kopš 1912. gada lietoja pseidonīmu Josifs Staļins (krievu: Иосиф Виссарионович Сталин, no сталь — 'tērauds'), bija gruzīnu izcelsmes padomju politiķis. PSKP CK ģenerālsekretārs (1922—1953), no 1920. gadu beigām faktiski valdīja kā neierobežots diktators. Lielā terora laikā valstī tika ieviests Staļina personības kults. Papildus ģenerālsekretāra amatam no 1941. gada ieņēma arī PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja amatu.

Josifs Staļins
იოსებ ბესარიონის ძე სტალინი
Josifs Staļins 1937. gadā
PSKP CK ģenerālsekretārs
Amatā
1922. gada 3. aprīlis — 1952. gada 16. oktobris
Dzimšanas dati 1878. gada 6. decembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Gori, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Gruzija Gruzija)
Miršanas dati 1953. gada 5. martā (74 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Kunceva pie Maskavas, KPFSR (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība gruzīns
Tēvs Vissarions Džugašvili
Māte Jekaterina Džugašvili
Dzīvesbiedrs(-e) Jekaterina Svanidze (1885—1907), Nadežda Alilujeva (1901—1932)
Bērni Svetlana Alilujeva, Vasilijs Staļins, Jakovs Džugašvili
Augstskola Tiflisas Teoloģiskais seminārs (nepabeidza, atskaitīts)
Paraksts

Staļina valdīšanas laikā tika izveidota centralizēta un militarizēta lielvalsts, kas tiek uzskatīta par totalitāras valsts paraugu. Vienlaikus PSRS, salīdzinoši ar ASV un Eiropas valstīm, izcēlās ar valsts iedzīvotāju zemo dzīves līmeni. Savu politisko un ekonomisko mērķu realizēšanai Staļins izmantoja plaša mēroga masu represijas un Gulaga soda nometnēs ieslodzīto darbu kanālu, dzelzceļu un rūpnīcu būvē.

Tā kā visas ziņas par Josifu Staļinu viņa valdīšanas laikā tika stipri cenzētas un pārveidotas, ir maz ticamu avotu par Staļina patieso dzīvi un rīcības motīviem.

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1878. gada 6. decembrī[1] Gori kurpnieka Visariona Džugašvili ģimenē. Bērnībā saukts par "Soso", viņa divi vecākie brāļi nomira agrā bērnībā un viņš auga kā vienīgais bērns ģimenē. Tēvs strādāja apavu fabrikā Tiflisā, reti pavadīdams laiku ģimenē un alkohola reibumā viņš bieži sita gan savu sievu, gan dēlu, tāpēc kāds zēna bērnības draugs vēlāk rakstīja, ka Staļins izveidojās par cietu un bezsirdīgu personu, kuru neviens nekad nebija redzējis raudam. 1888. gadā Staļina tēvs pameta ģimeni un baumoja, ka viņš esot nosists kādā Tiflisas krogā.[2]

Desmit gadu vecumā Džugašvili sāka mācīties vietējā baznīcas skolā, dziedāja korī un bija sava mūzikas skolotāja mīlulis. Savas lieliskās dziedāšanas dēļ viņu bieži nolīga dziedāt kāzās. Mācības notika krievu valodā, un Džugašvili bija sekmīgākais skolnieks klasē. No skolas brīvajā laikā Džugašvili bija vadonis vienai no daudzajām Gori puišeļu bandām.[2] Pateicoties mātes ietekmīgajiem draugiem, Džugašvili 1893. gada jūlijā nokārtoja iestājeksāmenus Tiflisas garīgajā seminārā. Pieradis pie brīvības, ielu kautiņiem un rāpšanās Goridžvari kalnā, zēns no Gori pēkšņi nonāca iestādē ar dzelžainu disciplīnu. Pasniedzēji visiem spēkiem centās skolniekos apslāpēt visu gruzīnisko — bija aizliegts runāt gruzīnu valodā un gruzīnu literatūra — pilnībā aizliegta.[2] Šajā laikā Džugašvili ar pseidonīmu "Soselo" sāka rakstīt dzeju, kas ar lieliem panākumiem tika publicēta vietējās gruzīnu avīzēs. Garīgajā seminārā Džugašvili, tāpat kā daudzi citi viņi skolas biedri, slepus lasīja aizliegto marksistisko literatūru, tika neskaitāmas reizes pieķerts un sodīts par to. Arvien vairāk pievērsdamies marksistiskajai literatūrai, Džugašvili zaudēja interesi par studijām, līdz pameta tās pavisam, un 1899. gada maijā izslēgts par neierašanos uz eksāmeniem.[2] Džugašvili iestājās KSDSP un kļuva par profesionālu boļševiku partijas darbinieku, kurš nelegāli darbojās Aizkaukāza reģionā.

 
Krievijas slepenpolicijas Staļina uzskaites kartīte

Pēc 1905. gada revolūcijas Džugašvili vadīja banku aplaupīšanas partijas kases papildināšanas vajadzībām. 1909. gadā viņu arestēja un izsūtīja trimdā uz Sibīriju, no kurienes izbēga. 1912. gada Prāgas konferencē viņu ar segvārdu "Staļins" iekļāva Krievijas boļševiku partijas Centrālkomitejā. 1913. gadā viņu atkal arestēja un izsūtīja uz Turuhansku, tad uz Ačinsku, bet pēc Februāra revolūcijas viņš ieradās Petrogradā.

Pirms Oktobra revolūcijas Staļins bija viens no boļševiku partijas vadošajiem darbiniekiem, tomēr nespēlēja galveno lomu bruņotās sacelšanās organizēšanā un vadīšanā, kurā lielāka nozīme bija Ļeva Trocka darbībai. Staļina devums boļševiku politiskajā teorijā bija niecīgs — būdams emigrācijā Vīnē, viņš sarakstīja brošūru "Marksisms un nacionālais jautājums". Pirms sacelšanās pretēji Ļeņinam uzskatīja, ka Kerenska valdība nav jāgāž.

Pēc revolūcijas uzvaras Staļinu iecēla par Nacionalitāšu lietu Tautas komisāru, un šo posteni viņš ieņēma līdz 1923. gadam. Krievijas pilsoņu kara laikā bija kara komisārs vairākās frontēs, arī Caricinas frontē pret kazaku atamana Krasnova spēkiem. 1922. gada 3. aprīlī Staļinu ievēlēja par VK(b)P CK ģenerālsekretāru, un šo amatu viņš saglabāja līdz mūža beigām. Amats tolaik tika uzskatīts par ne pārāk nozīmīgu, tādu kā partijas "personāla pārvaldi", tomēr Staļina vadībā tas izveidojās par visietekmīgāko valstī.

 
Staļina apstiprinājums nāvessodiem

Staļina organizētajās represijās bojā gājuši apmēram 20 miljoni cilvēku. No 1929. līdz 1933. gadam pēc Staļina pavēles nogalināti 5 miljoni tā saucamo "kulaku" un citu zemnieku, kas pretojās kolektivizācijai. Staļina mākslīgi izraisītajā badā gāja bojā 3,941 miljoni ukraiņu (Holodomorā), 3,264 miljoni krievu un 1,258 miljoni kazahu. No 1933. līdz 1953. gadam pēc Staļina pavēles nošauti 5 miljoni militārpersonu, bet vēl 5 miljoni cilvēku miruši GULAG nometnēs, kā arī, veicot etnisko tīrīšanu, uz Sibīriju un Kazahstānu izvesti pilnīgi visi Krimas tatāri, Volgas vācieši un čečeni.

Staļina paraksts tikai 1937.—1938. gada Lielā terora laikā bija uz vismaz 681 692 cilvēku nošaušanas pavēlēm. 1937. gadā Politbirojs atļāva nopratināšanā izmantot spīdzināšanu. Sarkanajā armijā tika arestēti un nošauti 3 no 5 maršaliem, 13 no 15 armijas ģenerāļiem, 8 no 9 admirāļiem, 50 no 57 armijas korpusu komandieriem, 154 no 186 divīziju komandieriem, 16 no 16 armijas komisāriem, un 25 no 28 armijas korpusu komisāriem.

1953. gada 1. martā Staļina rezidencē viņu uz grīdas guļošu atrada apsardzes daļas darbinieks, taču tikai 2. martā ieradās ārsts un konstatēja ķermeņa labās puses paralīzi. 4. martā par Staļina smago stāvokli informēja sabiedrību. Nāve iestājās 5. marta 21.50 no komplikācijām, ko izraisīja asins izplūdums smadzenēs. Par Staļina nāvi paziņoja 6. marta rītā. Staļina bēres notika 9. martā, viņa zārku novietojot Ļeņina mauzolejā. Naktī uz 1961. gada 1. novembri Staļina mirstīgās atliekas iznesa no mauzoleja un apglabāja pie Kremļa sienas.

Ģimene

labot šo sadaļu

1903. gadā Staļins apprecējās ar Jekaterinu Svanidzi — kāda gruzīnu boļševika māsu. 1907. gadā viņam piedzima dēls — Jakovs Džugašvili, tomēr 1907. gadā Jekaterina mira ar tuberkulozi. Staļins esot atzinis, ka pēc sievas nāves viņam vairs nebija nekāda žēluma pret cilvēkiem.[nepieciešama atsauce]

1919. gadā apprecēja sava paziņas dzelzceļnieka Sergeja Alilujeva meitu Nadeždu Alilujevu. Šis bija praktisks aprēķins, jo Alilujevu ģimene zināja daudzus Staļina bīstamākos jaunības gadu noslēpumus, un vislabākais veids, kā likt klusēt, bija kļūt par viņu radinieku. Bet, neraugoties uz ilgstošo draudzību ar šo ģimeni, Staļins nezināja, ka Nadeždas māte Olga ir garīgi slima, un ka to ir pārmantojusi arī pati Nadežda. 1932. gada 8. novembrī Nadežda, nespējot izturēt vīra nicinošo un pazemojošo attieksmi, pameta revolūcijas gadadienai veltīto banketu. Nākamajā rītā kalpone, ienākot viņas istabā, atrada to gulošu uz grīdas asins peļķē. Līdzās atrasta pistole, ko Nadeždas brālis bija atvedis viņai no Vācijas. Uzzinot par sievas pašnāvību, Staļins esot bijis apjucis un bezpalīdzīgs, pat nespējot organizēt viņas bēres. Staļina laulībā ar Nadeždu Alilujevu dzimuši divi bērni — dēls Vasilijs un meita Svetlana. Staļina ģimenē auga arī pieņemtais (adoptētais) dēls Artjoms.

Staļina vecākais dēls Jakovs Džugašvili pēc krišanas vācu gūstā Otrā pasaules kara laikā, 1943. gadā gāja bojā Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē. Staļins atteicās no Hitlera piedāvājuma apmainīt Jakovu pret ģenerālfeldmaršalu Frīdrihu fon Paulusu, kas bija saņemts gūstā Staļingradā pēc vācu 6. armijas kapitulācijas. Vidējais dēls Vasilijs bija pārmantojis mātes un vecāsmātes garīgo nelīdzsvarotību, un pārmērīgi daudz lietoja alkoholu. Pēc Staļina nāves PSRS gaisa spēku ģenerālleitnants, Vasilijs Džugašvili tika apcietināts, bet sakarā ar veselības stāvokļa strauju pasliktināšanos pēc vairākiem ieslodzījumā pavadītiem gadiem tika atbrīvots. Miris 1962. gada 19. martā. Savukārt meita Svetlana 1967. gadā uz visiem laikiem pameta PSRS. 1970. gados apprecējusies, mainot uzvārdu, kļuvusi par Lanu Pītersu. Mirusi 2011. gada novembra vidū Anglijā.

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1925. gadā Staļins lika savai sekretārei par oficiālo datumu minēt 1879. gada 21. decembri: no grāmatas Simon Sebag Montefiore. Young Stalin; Alfred A. Knopf, Publisher: New York, 2007, 23. lpp
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Simon Sebag Montefiore. Young Stalin; Alfred A. Knopf, Publisher: New York, 2007, 22. lpp

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Josifs Staļins
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
— 		PSKP CK ģenerālsekretārs
1922—1953 		Pēctecis:
Ņikita Hruščovs
Priekštecis:
Vjačeslavs Molotovs 		PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs
no 1946. gada PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs
1941—1953 		Pēctecis:
Georgijs Maļenkovs
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Josifs_Staļins&oldid=4184182"