Melngalvju nams

Rīgas Melngalvju nams (vācu: Das Schwarzhäupterhaus) ir atjaunots 14.—19. gadsimta arhitektūras piemineklis, atrodas Vecrīgā pie Rātslaukuma.^[1] Celtne vairākkārt pārbūvēta, lielākās nama pārbūves notikušas 1580., 1619.—1625. un 1886. gadā. Otrā pasaules kara laikā nodedzis, 1999. gadā Melngalvju nams tika uzcelts no jauna.

Celtnes nosaukums radies no tās īpašniekiem Melngalvju brālības, kuras galvenais simbols bija svētais Maurīcijs, pirmais melnais kristietis, kareivju un neprecētu vīriešu aizgādnis. Viņš redzams nama ģerbonī un ir attēlots pie tā ieejas.^[2]

Vēsture labot šo sadaļu

Melngalvu nams 20. gadsimta sākumā

Melngalvju nams 1924. gadā

Rīgas Melngalvju nams (labajā pusē) pēc sagraušanas 1941. gadā

Melngalvju nama svētku zāle 19. gadsimta beigās

Nams pirmo reizi rakstu avotos minēts 1334. gadā, kad pēc Livonijas pilsoņu kara Rīgas pilsētu bija ieņēmis Livonijas ordenis (1330—1353). Kopš 15. gadsimta tas pazīstams kā dzīru nams pie pilsētas tirgus laukuma, pazīstams arī kā "Jaunais nams" un "Karaļa Artura sēta" (tāpat kā Artura sēta Dancigā). Vispirms to izmantoja dažādas tirgotāju un amatnieku biedrības, vēlāk Lielās ģildes tirgotāji un Melngalvju brālība, bet 1713. gadā to savā īpašumā iegādājās 1416. gadā dibinātā Rīgas Melngalvju brālība, kura to jau īrēja kopš 1477. gada.^[3]^[1] Melngalvju brālības locekļi bija jaunie un neprecētie vācu tirgoņi, kas nebija kļuvuši par namniekiem, toties aktīvi piedalījās saviesīgajā dzīvē. Ilgstošā Rīgas aplenkuma 1710. gadā Melngalvju nams, tāpat kā daudzas citas Rīgas ēkas, cieta no krievu karaspēka bombardēšanas, tika sapostīta arī svētku zāle.

Melngalvji sakārtoja namu un bez darījumu kārtošanas rīkoja tajā arī balles un koncertus.1802. gadā Melngalvju namā atskaņoja Jozefa Haidna oratoriju "Radīšana", 1847. gadā Berliozs savu vienīgo koncertu Rīgā sniedza tieši Melngalvju namā.^[3]

1920. gada 12. oktobrī Melngalvju namā parakstīja pamieru starp Poliju no vienas puses un Padomju Krieviju/Padomju Ukrainu no otras puses, bet 1921. gada 18. martā Rīgas miera līgumu.

Otrā pasaules kara laikā 1941. gada 28. jūnijā Vērmahta artilērijas apšaudes rezultātā nams pilnīgi izdega. Pēc kara valdīja nevienprātība par nama atjaunošanu, bet 1948. gadā nāk pavēle no Maskavas un nams tiek uzspridzināts un drupas novāktas.^[1] Melngalvju nama skulptūru fragmenti glabājās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.^[1]

1980. gados Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultātes jauno pasniedzēju grupa, pamatojoties uz arhīvos saglabātajiem materiāliem (plāniem, rasējumiem un aprakstiem u.tml.), izstrādāja tā atjaunošanas projektu. 1991. gadā Svētā Pētera baznīcā tika sarīkota Melngalvju namam un biedrībai veltīta piemiņas izstāde, 1992. gadā aizsākās arheoloģiskie izrakumi nama vietā, bet 1995. gadā iznāca apjomīgs izdevums par Melngalvju namu un biedrību. Tika uzsākta nama celtniecība, kas pabeigta 1999. gadā. Pagrabā izveidots muzejs, kurā redzamas agrākās ēkas detaļas, pirmajā stāvā sudraba kolekcija un otrajā stāvā svinību zāles. ^[3]

Rīgas pils rekonstrukcijas laikā no 2012. līdz 2016. gadam Melngalvju namu izmantoja Valsts prezidenta kancelejas vajadzībām.

Arhitektūra labot šo sadaļu

Pastāvēšanas laikā Melngalvju nams vairākkārt pārveidots, paplašināts un papildināts, tomēr nama abi zelmiņi daudz saglabājuši arī no pirmā un 15. gadsimta būves laika. Viduslaiku Livonijas laikā 14.—16. gadsimtā ēkai bija tā laika Hanzas pilsētu gotiskās celtniecības tradīcijām atbilstošs abu zelmiņu stateniskais akcentējums ar slaidām vienkāršu un profilētu ķieģeļu ierāmētām ielodzēm, ko noslēdza smails loks. Kopš 1522. gada ēkas ieeju rotāja Dievmātes un svētā Maurīcija attēli.^[3] Rīgas brīvpilsētas laikā 1581. gadā galvenās fasādes zelmiņa augšdaļā tika uzstādīts melngalvju godātā karaļa Artura krūšutēls no apzeltīta koka ar scepteri un valsts ābolu rokās.

Zviedru Vidzemes laikā nama galvenās fasādes zelmini pārveidoja Ziemeļeiropas manierisma stilā (1619—1625).^[1] Uz dzegu stūriem tika novietoti no Lībekas atvesti divi akmens lauvas ar Rīgā izgatavotu 30 kilogramus smago vēja rādītāju ar Svētā Jura jātnieka attēlu.^[3] 1626. gadā ēkas fasādē ievietoja Rīgas pulksteņmeistara Matīsa veidoto astronomisko pulksteni, kas rādīja stundas, dienas, datumu, nedēļu, mēneša fāzes utt.

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā namam tika uzceltas divas piebūves, bet 1886. gadā četrās gotiskajās zelmiņa ielodzēs tēlnieks Augusts Folcs betonā atlēja Rīgas, Brēmenes, Lībekas un Hamburgas pilsētu ģerboņus un četras alegoriskas skulptūras (Neptūns, Merkurs, Vienība un Miers).^[4]

Ēkas galveno daļu aizņem Svētku zāle, ir arī Zilās gvardes zāle, Lībekas zāle un Mazais salons.^[3]

Blakus Melngalvju namam atrodas līdzīga izskata atjaunotais Švābes nams, kas agrāk bija patstāvīga ēka, bet tagad ir Melngalvju nama sastāvdaļa. Tirgotājs Emīls Šmits līdz tam vienkāršo Švābes namu pasūtīja Felsko pārveidot līdzīgu Melngalvju namam, lai konkurētu ar to par viņa neuzņemšanu brālībā.^[3] Oriģinālais Švābes nams arī gāja bojā 1941. gadā.

Melngalvju nama zīmējums (no Broces krājuma).
Melngalvju nama portāls un fasādes apdare, Svētā Marija un Svētais Maurīcijs.
Melngalvju ģerbonis
Neptūna, Merkura, Vienības un Miera skulptūras
Astronomiskais pulkstenis
Skulptūra
Lauvas skulptūra

Atsauces labot šo sadaļu

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 306. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
↑ «Ekspozīcija». Melngalvju nams. Skatīts: 2021. gada 2. aprīlī.
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 ^3,4 ^3,5 ^3,6 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 139–147. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
↑ letonika.lv

Ārējās saites labot šo sadaļu

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Melngalvju nams

Šis ar Rīgu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Koordinātas: 56°56′50″N 24°06′25″E / 56.94722°N 24.10694°E / 56.94722; 24.10694

[Рига-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 306. lpp. ISBN 5-89960-002-0.

[2] «Ekspozīcija». Melngalvju nams. Skatīts: 2021. gada 2. aprīlī.

[Fil-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 ^3,4 ^3,5 ^3,6 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 139–147. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.

[4] tonika.lv

[1]

[2]

[3]

[4]