Marģers Skujenieks
Marģers Skujenieks (1886. gada 22. jūnijs [v.s. 10. jūnijs] — 1941. gada 12. jūlijs) bija Latvijas sabiedriski politiskais darbinieks, statistiķis, publicists. Divas reizes (no 1926. līdz 1928. un no 1931. līdz 1933. gadam) bijis Latvijas Ministru prezidents, vēlāk vadījis Latvijas Olimpisko komiteju. Tautas padomes loceklis, Latvijas Satversmes sapulces un visu četru pirmskara Saeimu deputāts. Pēc okupācijas deportēts uz PSRS un nošauts 1941. gadā.
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1886. gada 22. jūnijā Rīgā rakstnieka un publicista Edvarta Skujenieka (vairāk pazīstams ar pseidonīmu Vensku Edvarts) un teātra kritiķes, Jura Alunāna brāļa meitas Luīzes Skujenieces ģimenē.[1][2][3] Mācījās Rīgas un Jelgavā reālskolās. Skolas gados kļuva par sociālisma ideju piekritēju. Piedalījās 1905. gada revolūcijas norisēs, tādēļ 1906. gadā bija spiests doties bēgļu gaitās uz Londonu. Pēc atgriešanās no emigrācijas 1907. gadā sāka studēt tautsaimniecību Maskavas Komercinstitūta ekonomikas nodaļā.
Viens no pirmajiem 1911. gadā izvirzīja tēzi par Baltijas politisko autonomiju, par ko viņam bija liegts apmesties Baltijas guberņās. 1914. gadā izdeva grāmatu "Nacionālais jautājums Latvijā", kurā vērsās pret nacionālo nihilismu, kuru pauda lielinieki. Kara laikā Skujenieks organizēja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas statistikas nodaļu. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā viņu ievēlēja Vidzemes Bezzemnieku padomē.[3]
Iesaistīšanās politikā
labot šo sadaļuVācu okupācijas laikā Marģers Skujenieks 1918. gadā vadīja Demokrātiskā bloka sēdes, sagatavojot Latvijas neatkarības deklarēšanu. 17. novembrī prezidēja Tautas padomes pirmajā sēdē un ievēlēja par priekšsēdētāja Jāņa Čakstes otro biedru. Piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanā 18. novembrī.[3] 1919. gadā Latvijas delegācijas padomnieks Versaļas miera konferencē Parīzē. Organizēja Valsts statistisko pārvaldi.
1920. gadā viņu no Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas saraksta ievēlēja Satversmes sapulcē, bija Satvermes izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs un viens no Saeimas vēlēšanu likuma autoriem. 1921. gadā kopā ar 18 citiem deputātiem atšķēlās no LSDSP parlamentārās frakcijas un izveidoja sociāldemokrātu mazinieku frakciju.[4] Šī kustība vēlāk pārtapa par Latvijas Strādnieku sociāldemokrātu (mazinieku) partiju.[5][6] 1922. gadā kļuva par pirmo CVK priekšsēdētāju.[7]
Pirmā valdība
labot šo sadaļuPēc Artura Alberinga vadītās valdības demisijas 1926. gada decembrī Valsts prezidents Jānis Čakste lūdza M. Skujeniekam sastādīt jauno valdību. Skujenieka 1. Ministru kabinets tika apstiprināts 19. decembrī ar 52 balsīm par, 35 — pret un 2 deputātiem atturoties. Tā kā valdību vadīja sociāldemokrāts Skujenieks un tajā piedalījās vairāki viņa domubiedri, to uzskata par vienīgo "kreiso" valdību Latvijas starpkaru perioda vēsturē.[3] 1927. gada 2. jūnijā noslēdza tirdzniecības līgumu ar PSRS, saskaņā ar kuru Padomju Savienība apņēmās dot pasūtījumus Latvijas uzņēmumiem (galvenokārt, rūpnīcām) par 40 miljoniem latu gadā, kamēr Latvija apņēmās iepirkt dažādas preces par 19 miljoniem latu. Tāpat Latvija apņēmās samazināt muitu vairākām padomju precēm — sālim, kviešiem, naftas produktiem, dzelzij, u.c., bet PSRS samazināja muitu dzelzceļu vagoniem, lauksaimniecības mašīnām, adītām un austām precēm. Līgumu noslēdza uz piecu gadu termiņu.[3]
Labēju politiku atbalstošie laikraksti "Latvis" un "Brīvā Zeme" kritizēja līgumu un ziņoja, ka šādi Latvija kļūst saimnieciski un politiski atkarīga no PSRS. Šāds līgums palielinot komunisma ietekmi valstī. Līgumu apsprieda trijās Saeimas sēdēs — 21., 25. un 26. oktobrī. Tajā piedalījās 99 deputāti (nepiedalījās vienīgi Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, kurš nebalsoja pēc tradīcijas). Līguma ratifikāciju atbalstīja 52, pret bija 45 deputāti, atturējās divi. Līgumu izsludināja 29. oktobrī.[3] 1927. gada 5. februārī noslēdza muitas ūniju ar Igauniju, kuru abu iesaistīto valstu parlamenti ratificēja vienbalsīgi. Skujenieka valdība 1927. gada 1. martā parakstīja arī neuzbrukšanas līgumu ar Padomju Savienību. PSRS to parakstīja tikai 1932. gadā.[3]
1927. gada decembrī izjuka kabinetu veidojošā koalīcija. Demokrātiskais Centrs, kas sākotnēji atbalstīja valdību, bija balsojis pret Latvijas—PSRS tirdzniecības līgumu un nu atsauca savu pārstāvi valdībā: tieslietu ministru Erastu Biti. 13. decembrī Skujenieks Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam iesniedza demisijas rakstu. Kabinets turpināja strādāt līdz 1928. gada janvārim, kad Saeima apstiprināja Pētera Juraševska valdību.[3]
Otrā valdība
labot šo sadaļu1929. gada beigās Mazinieku partiju likvidēja, un daudzi tās bijušie biedri izveidoja labēji orientēto "Progresīvo apvienību". Skujenieks kļuva par partijas vadītāju. 1931. gadā rīkotajās 4. Saeimas vēlēšanās tā ieguva 3 mandātus. Valsts prezidents Alberts Kviesis uzdeva valdību veidot Skujeniekam, nevis Latviešu zemnieku savienībai. Skujenieka 2. Ministru kabinetu atbalstīja 51 deputāts, pret bija 39.[3] Skujenieka valdībai nācās cīnīties ar t.s. Lielās depresijas radītajām problēmām. Līdz 1932. gadam sabiedriskajos darbos aizņemto bezdarbnieku skaits parasti nepārsniedza 35%, taču 1932. gadā tas bija 46%. Tādējādi palielinājās valsts izdevumi bezdarbnieku algošanā. 22. oktobrī Skujenieks kā Ministru prezidents un finanšu ministrs parakstīja "Līgumu par Daugavas hidroelektriskā spēka izmantošanas galīgā projekta sastādīšanu un par pirmās spēka stacijas būves darbu izpildīšanu un finansēšanu" ar ASV uzņēmumu The Foundation Company. Būvdarbu kopējās izmaksas bija aplēstas 30 miljonu latu (5,8 miljonu ASV dolāru) apmērā.[3]
Marģera Skujenieka kabinets 1932. gadā noslēdza vai parakstīja 11 starptautiskus līgumus un konvencijas, tai skaitā neuzbrukšanas līgumu ar PSRS, kuru Latvijas puse parakstīja jau 1927. gadā, Skujenieka 1. valdības laikā.[3] 1931. gada 21. jūnijā pēc budžeta pieņemšanas parlaments nobalsoja pret kādas deputātu grupas iesniegto pārejas formulu izteikt uzticību finanšu ministram Skujeniekam. Tās pašas dienas vakara sēdē Skujenieks lūdza veikt uzticības balsojumu valdībai, ko tā izturēja ar 43 balsīm par, 40 pret un vienam atturoties. 1933. gada 3. februārī aptuveni divas trešdaļas deputātu atteicās nodot izglītības un budžeta komisijai MK iesniegtos divus likumprojektus. Nākamajā sēdē, kas notika 7. februārī, nolasīja paziņojumu par valdības demisiju. Martā to nomainīja Ādolfa Bļodnieka Ministru kabinets.[3]
Nogalināšana
labot šo sadaļuKārļa Ulmaņa vadīto 1934. gada apvērsumu Skujenieks sagaidīja kā nacionālists un viens no apvērsuma galvenajiem līderiem, kļūdams par Ministru prezidenta biedru jaunajā valdībā. Laika posmā no 1934. līdz 1938. gadam viņš bija Latvijas Sporta organizāciju apvienības vadītājs un Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents un kā Nacionālās celtniecības komitejas priekšsēdētājs pārraudzīja monumentālo būvju celtniecību.[8] Tomēr, nesagaidījis Ulmaņa solīto jauno Satversmi, 1938. gadā valdību pameta.
Pēc okupācijas Marģeru Skujenieku 1940. gada augustā arestēja un izveda uz PSRS, kur viņu ilgstoši pratināja Maskavas Butirku un Lubjankas cietumos. 1941. gadā apsūdzēts par to, ka "ar paša savervētu aģentūru PSRS organizēja diversiju un sacelšanās gatavošanas darbu" un nošauts 1941. gada 12. jūlijā.[3][9]
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Triju Zvaigžņu ordenis, II šķira (1928)
- Triju Zvaigžņu ordenis, I šķira (1937)
- Aizsargu Nopelnu krusts.[10]
- Goda zīme "Par izciliem nopelniem ugunsdzēsībā", I šķira (1932)[11]
- Igaunijas Ērgļa krusta ordenis
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ "Zemgales Balss" (20.06.36.)[novecojusi saite]
- ↑ "Sporta Pasaule" (22.06.36.)[novecojusi saite]
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 Rihards Treijs. Latvijas prezidenti 1918—1940. Latvijas Vēstnesis, 2004. ISBN 9984-731-47-2.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Satversmes Sapulces stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas I. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1923.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
- ↑ Centrālajai vēlēšanu komisijai - 80[novecojusi saite]
- ↑ Ivars Ošiņš. Latvijas olimpiskais zelts, sudrabs, bronza. Lauku avīze, 2008. 5. lpp. ISBN 978-9984-827-07-0.
- ↑ «100 Latvijas personības»: Nezināmais Skujenieks. Rūdīts spēlētājs[novecojusi saite] Valters Ščerbinskis, «Latvijas Avīze», 2005. gada 5. martā
- ↑ «Jaunā goda zīme iekšlietu ministriem un ģenerālim Balodim (Pēdējā Brīdī., Nr.244 )». periodika.lv. 1927. gada 24. decembrī. 3. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2020-09-01.
- ↑ «Apbalvoto saraksts (Ugunsdzēsējs, Nr.4.-5.)». periodika.lv. 1932. gada aprīlī. 77. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2020-09-01.
Ārējās saites
labot šo sadaļuLekcija par bijušo premjeru Marģeru Skujenieku
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Arturs Alberings Kārlis Ulmanis |
Latvijas Ministru prezidents 1926. gada 19. decembris — 1928. gada 23. janvāris 1931. gada 6. decembris — 1933. gada 23. marts |
Pēctecis: Pēteris Juraševskis Ādolfs Bļodnieks |
| Priekštecis: Eduards Laimiņš Ansis Petrevics |
Latvijas iekšlietu ministrs 1926. gada 19. decembris — 1928. gada 23. janvāris 1931. gada 6. decembris — 1932. gada 20. marts |
Pēctecis: Eduards Laimiņš Jānis Kauliņš |
| Priekštecis: Gustavs Zemgals |
Latvijas finanšu ministrs 1932. gada 21. februāris — 1933. gada 23. marts |
Pēctecis: Jānis Annuss |
| Priekštecis: Roberts Plūme |
LOK prezidents 1934—1938 |
Pēctecis: Alfreds Jēkabs Bērziņš |