Šis raksts ir par valodniecību. Par citām jēdziena Mēlenis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Artikulācijas vietas
Labiāla
Bilabiāla
Labiāli velāra
Labiāli alveolāra
Labiodentāla
Bidentāla
Koronāla
Lingvolabiāla
Interdentāla
Dentāla
Alveolāra
Apikāla
Lamināla
Postalveolāra
Alveopalatāla
Retrofleksa
Dorsāla
Palatāla
Labiāli palatāla
Velāra
Uvulāra
Uvulāri epiglotāla
Radikāla
Faringāla
Epiglotāli faringāla
Epiglotāla
Glotāla
Šī lapa, iespējams, satur informāciju fonētiskajā alfabētā, kuru dažas pārlūkprogrammas var attēlot nekorekti.

Par mēleņiem latviešu valodniecībā sauc līdzskaņus, kuru aktīvais artikulētājs ir mēle. Mēleņus iedala pēc pasīvās artikulācijas vietas:[1]

  • Priekšējie mēleņi ar dentālu un alveolāru artikulācijas vietu, kurus pēc IPA klasifikācijas sauc par koronālajiem līdzskaņiem. Latviešu valodā priekšējie mēleņi ir līdzskaņi [n̪], [t̪], [d̪], [s̪], [z̪], [ʃ], [ʒ], [r], [l] un afrikātas [ʦ̪], [ʣ̪], [ʧ], [ʤ].
  • Vidējie mēleņi ar palatālu (latviešu valodas līdzskaņi [c], [ɟ], [ɲ], [j], [ʎ]).
  • Pakaļējie mēleņi ar velāru (latviešu [k], [g], [ŋ], [x]) artikulācijas vietām.

Vidējos un pakaļējos mēleņus pēc IPA klasifikācijas pieder pie dorsālajiem līdzskaņiem.

  1. Alīse Laua. Latviešu literārās valodas fonētika. Rīga : Zvaigzne ABC. ISBN 9984-560-96-1.