Artikulācijas vietas
Labiāla
Bilabiāla
Labiāli velāra
Labiāli alveolāra
Labiodentāla
Bidentāla
Koronāla
Lingvolabiāla
Interdentāla
Dentāla
Alveolāra
Apikāla
Lamināla
Postalveolāra
Alveopalatāla
Retrofleksa
Dorsāla
Palatāla
Labiāli palatāla
Velāra
Uvulāra
Uvulāri epiglotāla
Radikāla
Faringāla
Epiglotāli faringāla
Epiglotāla
Glotāla
Šī lapa, iespējams, satur informāciju fonētiskajā alfabētā, kuru dažas pārlūkprogrammas var attēlot nekorekti.

Labiāli līdzskaņi (saukti arī par lūpeņiem) tiek artikulēti vai nu ar abām lūpām (bilabiāla artikulācija), vai ar apakšlūpu un augšzobiem (labiodentāla artikulācija).[1]

Lūpu noapaļošana, vai labializācija var piedalīties kā koartikulācija citu tipu patskaņos. Angļu valodas /w/ ir labializēts velārs spraudzenis.

Labiālie līdzskaņi tiek iedalīti divās artikulācijas apakškategorijās:

Tikai dažas valodas iedala labiālos līdzskaņus vienīgi pēc šī kritērija. Piemēram, eve ir abu tipu berzeņi. Lielākajai daļai citu pasaules valodu labiāls pats par sevi ir nozīmīga fonēmiska specifikācija.

Latviešu valoda

labot šo sadaļu
 
Labiālie līdzskaņi latviešu valodas vārdā problēma.

Latviešu valodā labiāli līdzskaņi ir bilabiāls nazāls slēdzenis /m/, bilabiāli eksplozīvi slēdzeņi /p/ un /b/, labiodentāli berzeņi /f/ un /v/. Nebalsīgais labiodentālais berzenis /f/ relatīvi nesen ienācis latviešu valodā un sastopams galvenokārt svešvārdos, piemēram [fɔneːtikɑ] (fonētika).

  1. Ladefoged, Peter; Maddieson, Ian (1996). The Sounds of the World's Languages. Oxford: Blackwell. ISBN 0-631-19814-8 (angliski)