Livonijas bruņniecība

Livonijas bruņniecība jeb Vidzemes bruņniecība (vācu: Livländische Ritterschaft) bija Vidzemes (jeb Līvzemes) dižciltīgo vācbaltiešu pašpārvaldes organizācija, kas pēc 1561. gada Viļņas ūnijas noteikumiem kļuva par Pārdaugavas Livonijas hercogistes starptautisko tiesību nesējiem. Vidzemes bruņniecības priekšstāvji un landtāga priekšsēži bija Vidzemes landmāršali, kas līdz 1920. gadam to pārstāvēja starptautiskajās attiecībās.

Vidzemes bruņniecības ģerbonis, ko lietoja arī Vidzemes Landrātu kolēģija

Vecais Vidzemes bruņniecības nams (1755-1865) Rīgā

Izcelsme

Vidzemes bruņniecība cēlusies no Rīgas arhibīskapijas, Tērbatas bīskapijas, Sāmsalas-Vīkas bīskapijas, kā arī Kurzemes bīskapijas un Livonijas ordeņa vasaļiem. Vācu ordeņa bruņinieki bija devuši solījumu ievērot celibātu un viņiem nedrīkstēja būt likumīgu bērnu. 1561. gadā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers Rīgas pilī atbrīvoja ordeņa bruņiniekus no viņu dotajiem zvērestiem un viņi noslēdza tiešas padošanās līgumu - Viļņas ūniju ar Jagaiļa dinastijas valdnieku - Lietuvas dižkunigaiti (un Polijas karali) Sigismundu II Augustu.

Vidzemes pašpārvaldes institūcija

Zviedru Vidzemes laikā 1643. gadā no Vidzemes bruņniecības pārstāvjiem Vidzemes landtāgs ievēlēja Vidzemes Landrātu kolēģiju. Tā sastāvēja no sešiem, vēlāk divpadsmit landrātiem, ko uz mūžu ievēlēja Vidzemes bruņniecības imatrikulētie locekļi. Savukārt augstākais Vidzemes bruņniecības priekšstāvis bija Vidzemes landmaršals. Lielā Ziemeļu kara laikā Vidzemes bruņniecība 1710. gada jūlijā parakstīja Livonijas kapitulāciju Krievijas caram Pēterim I, kas apstiprināja tās agrākās privilēģijas. Tās tika atzītas arī Nīštades miera līgumā 1721. gadā, kad Zviedrija oficiāli atteicās no tiesībām uz Vidzemi. Savukārt Vidzemes bruņniecība apmēram 200 gadus lojāli kalpoja Krievijas Impērijas ķeizariem, kurus atzina arī par Vidzemes valdniekiem (Livonijas hercogiem). 1747. gadā tika pabeigta bruņniecības matrikulas veidošana, kas sākotnēji saturēja 172 dzimtas un vēlāk tika papildināta līdz 378 dzimtām. Lai kļūtu par matrikulas locekli, bija nepieciešams iegūt pozitīvu balsojumu ar trīs ceturtdaļām no tās locekļu skaita. 1846. gadā Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas un Sāmsalas bruņniecības privilēģijas tika apstiprinātas īpašā "Baltijas provinču likumā" (Provinzialrecht der Ostseegouvernements), kas garantēja provinču kulturālo autonomiju un bruņniecības pašpārvaldi. Līdz pat 1866. gadam Vidzemes landtāgā varēja piedalīties tikai imatrikulētās bruņniecības pārstāvji.

Pēc tam, kad ar Brestļitovskas miera līgumu Krievija atteicās no tiesībām uz Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas zemēm, Vidzemes bruņniecība nolēma izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti kā Vācijas Impērijas vasaļvalsti. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham, bet līdz viņa atbraukšanai tika nodibināta Reģentu padome desmit cilvēku sastāvā, ko vadīja Vidzemes landmāršals Ādolfs Pilars fon Pilhavs kā valsts pārvaldnieks (Reichsverweser).

Sabiedriska organizācija

Pēc suverēnu Latvijas un Igaunijas valstu nodibināšanas un to starptautiskas atzīšanas Vidzemes bruņniecība zaudēja savu politisko statusu un 1920. gadā Rīgā nodibināja sabiedrisku organizāciju "Vidzemes vispārējā labuma apvienību" (Livländische Gemeinnützige Verband), bet Rostokā "Vidzemes dižciltīgo apvienību" (Verband des Livländischen Stammadels), kas izdeva Vidzemes bruņniecības ģenealoģisko rokasgrāmatu" (Genealogische Handbuch der livländischen Ritterschaft). 1941. gadā Vidzemes bruņniecība apvienojās ar Kurzemes, Igaunijas un Sāmsalas bruņniecībām, Vācijas okupētajā Poznaņā izveidojot "Agrākajām Baltijas bruņniecībām piederīgo ģintsrakstu pētīšanas un kopšanas apvienību" (Verband für Sippenkunde und Sippenpflege der Angehörigen der ehemaligen Baltischen Ritterschaften e.V.), kas 1949. gadā tika pārveidota par vēl joprojām pastāvošo "Baltijas bruņniecību apvienību" (Verband der Baltischen Ritterschaften e.V.). Pašlaik apvienībā ir apmēram 2000 locekļu, kas ietilpst desmit reģionālajās grupās Vācijā, Zviedrijā un Kanādā. No četrās Baltijas bruņniecību matrikulās reģistrētajām 753 dzimtām mūsdienās pa vīriešu līniju saglabājušās tikai aptuveni 320 dzimtas.

Bruņniecībā imatrikulētas dzimtas

Vidzemes bruņniecības matrikulu pabeidza veidot 1747. gadā un tajā ietilpa 172 dzimtas. Krievijas Impērijas laikā matrikulu pastāvīgi papildināja un pēc 1839. gada datiem Vidzemē jau bija 253 bruņniecībā imatrikulētas dzimtas.

Pēc 1929. gada datiem Vidzemes bruņniecības matrikulai piederēja šādas dzimtas:

Aderkaši (Aderkas) Akermani (Åkerman) Anrepi (Anrep) Bēri (Baehr) Bērendi (Berends) Bērensi fon Rautenfeldi (Berens v. Rautenfeld) Bergi no Katentakas (Berg a.d.H. (aus dem Hause) Kattentack) Blankenhāgeni (Blanckenhagen) Boki no Lahmuses (Bock a.d.H. Lachmes) Bolto fon Hohenbahi (Boltho v. Hohenbach) Brakeli (Brackel) Braši (Brasch) Brimeri (Bruemmer) Budbergi-Beninghauzeni (Budberg-Bönninghausen) Kampenhauzeni (Campenhausen) Koimerni (-Lindenšernas) (Ceumern (-Lindenstjerna)) Dēni (Dehn) Derfeldeni (Derfelden) Ditmari no Kuru un Tatruses (Ditmar a.d.H. Kurro und Tatters) Disterloes (Düsterlohe) Engelharti (Engelhardt) Ferzeni (Fersen) Freimaņi no Nursi (Freymann a.d.H. Nursie) Freitāgi - Loringhofeni (Freytagh-Loringhoven) Gaveli (Gavel) Gersdorfi (Gersdorff) Glāzenapi (Glasenapp) Grotes (Grote)

Grothusi (Grotthuß) Grīnevaldi (Gruenewaldt) Gildenštūbi (Güldenstubbe) Hāgemeisteri (Hagemeister) Hānenfeldi (Hanenfeld(t)) Hanseni (Hansen) Hēni (Hehn) Helmerseni (Helmersen) Hiršheidi (Hirschheydt) Hoiningeni-Hoines (Hoyningen gen. Huene) Igelstrēmi (Igelström) Jarmerštedi (Jarmersted) Kāleni no Jaunkalsnavas (Kahlen a.d.H. Neu-Kalzenau) Kaveri (Kawer) Kīteri (Kieter) Kloti (-Heidenfeldi) (Klot (-Heydenfeldt)) Koskuli (Koskull) Krauzes (Krause) Kroiši (Kreusch) Krēgeri (Kroeger) Krēdeneri (Kruedener) Latrobes (La Trobe) Līveni (Lieven) Lilienfeldi (-Toali) (Lilienfeld (-Toal)) Lipharti (Liphart) Lēvenšterni (Löwenstern) Lēvisi of Menāri (Löwis of Menar) Laudoni (Loudon)

Maideli (Maydell) Mellīni (Mellin) Mengdeni (Mengden) Menzenkampfi (Mensenkampff) Meijendorfi (Meyendorff) Meijeri no Dūres (Meyer a.d.H. Duhrenhof) Midendorfi (Middendorff) Melleri no Audlas (Mo(e)ller a.d.H. Hauküll) Cur Mīleni (zur Mühlen) Milleri no Imukveres (Müller a.d.H. Immofer) (1762) Milleri no Baltezera (Mueller a.d.H. Weißensee) (1847) Nasakini (Nasackin) Nolkeni, Reiterni-Nolkeni (Nolcken, Reutern-Nolcken) Etingeni (Oettingen) Pāleni (Pahlen) Panderi (Pander) Pilāri fon Pilhavi (Pilar v. Pilchau) Pistolkorsi (Pistohlkors) Rammi (Ramm) Renenkampfi (Rennenkampff) Roici (Reutz) Rihteri (Richter) Rolandi (Rohland) Rozeni no Augstrozes un Straupes (Rosen a.d.H. Hochrosen u. Roop) Rozeni no Veinjerves (Rosen a.d.H. Weinjerwen) Roti (Roth) Ruktešeli (Ruckteschel(l)) Rikeri (Rücker)

Samsoni-Himmelšernas (Samson-Himmelstjerna) Šulci fon Ašerādeni (Schoultz v. Ascheraden) Šrēderi (Schroeder) Šrēdersi (Schroeders) (1766) Štakelbergi (Stackelberg) Štadeni (Staden) Štēli fon Holšteini (Stael v. Holstein) Štenboki-Fermori (Stenbock (-Fermor)) Štīrnhelmi (Stjernhjelm (Stiernhielm)) Štrandmani (Strandmann) Štriki (Stryk) Tīzenhauzeni (Tiesenhausen) Tobīni no Oviles (Tobien a.d.H. Owile) Tranzē-Rozeneki (Transehe-Roseneck) Ikskili (Uexküll) Ikskili-Gildenbandi (Uexküll-Güldenband) Ungerni-Šternbergi (Ungern-Sternberg) Fēgezaki (Vegesack) Fītinghofi-Šēli (Vietinghoff gen. Scheel) Vilbuā (Villebois) Vāli (Wahl) Vilkeni no Bebriem (Wilcken a.d.H. Bewershof) Volfi (Wolff) Vulfi no Cirgaļiem (Wulf a.d.H. Serbigall) Cedelmani (Zeddelmann) Zasi (Saß) Zīversi (Sievers) Ziversi no Oisekilas (Sivers a.d.H. Euseküll) Tanenbergi (Tannenberg)

Ārējās saites

• Vidzemes bruņniecības vēsture un ģenealoģija
• Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften, Livland, 1: Görlitz 1929 Arhivēts 2020. gada 20. septembrī, Wayback Machine vietnē.
• Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften, Livland, 2: Görlitz 1929

Literatūra

• Ernst von Mühlendahl, Heiner von Hoyningen gen. Huene (Bearb.), Die Baltischen Ritterschaften., Limburg, C.A. Starke Verlag, 1973
• Carmen von Samson-Himmelstjerna (Red.), Verband der Baltischen Ritterschaften 1949 - 1999., Limburg, C.A. Starke Verlag, 1999

Skatīt arī

• Igaunijas bruņniecība
• Kurzemes bruņniecība
• Piltenes bruņniecība
• Šļahta