Blankenhāgeni
Blankenhāgeni (vācu: von Blanckenhagen) ir sena vācbaltiešu dzimta, kas Livonijā zināma kopš 16. gadsimta.
Vēsture
labot šo sadaļuDzimta cēlusies no Simona Blankenhāgena, kurš no 1588. gada kalpoja par Pērnavas luterāņu mācītāju. Viņa pēcnācējs Pēteris Heinrihs Blankenhāgens (1723–1794) pārcēlās uz Rīgu un neilgi pirms nāves 1792. gadā dibināja Vidzemes Vispārderīgo un ekonomisko biedrību. Pēc viņa nāves 1794. gada augustā viņa atraitni un trīs dēlus uzņēma dižciltīgo kārtā, bet 1795. gadā ierakstīja Vidzemes bruņniecības matrikulā.
Vecākais dēls Vilhelms fon Blankenhāgens (1761–1840) bija Ādažu muižas (Aahof), Bukultu muižas (Bellenhof) un Allažu muižas (Allasch) īpašnieks. 1823. gadā, pateicoties Rīgas uzņēmēja Augusta Mencendorfa padomam, viņš atvēra brūzi un sāka Allažu ķimeļa ražošanu. Jaunākais dēls Pēteris Heinrihs fon Blankenhāgens (1765–1802) bija Drabešu muižas (Drobbusch) īpašnieks, viņa dēls Johans fon Blankenhāgens (1798–1884) pēc tēvoča nāves 1840. gadā mantoja arī Allažu muižu. Viņa vecākais dēls Heinrihs Pēteris Gotlībs fon Blankenhāgens (1827–1898) mantoja Drabešu muižu, savukārt jaunākais dēls Gotlībs Johans Oto fon Blankenhāgens (1830–1875) mantoja Allažu muižu. Viņa jaunākais dēls landrāts Oto Vilhelms Johans fon Blankenhāgens (1867–1934) kopā ar sievas Elizabetes, dzimušas Lēvisas of Menāres, palīdzību turpināja ķimeļa ražošanu „Otto fon Blankenhāgena Allažu brūzī” līdz 1920. gada zemes reformai, kad muižu ekspropriēja un Oto fon Blankenhāgens emigrēja uz Vāciju un mira 1934. gadā mira Šverīnē.
Muižas Latvijā
labot šo sadaļuĀdaži (Neuermühlen), Jūdaži (Judasch), Rāmuļi (Ramelshof), More (Moritzhof), Kniediņi (Kaltenbrunn), Allažu muiža ar Pulēnu pusmuižu (Allasch mit Pullandorf, 1780−1920), Drabešu muiža ar Kļavkalnu pusmuižu (Drobbusch mit Klawekaln, 1794−1920), Veismaņu muiža (Weißenstein, 1830−1920), Akenstaka (Klingenberg, 1890−1920).