Igaunijas bruņniecība

Igaunijas bruņniecība (vācu: Estländische Ritterschaft) bija Igaunijas dižciltīgo vācbaltiešu pašpārvaldes organizācija. Igaunijas bruņniecības priekšstāvji līdz 1920. gadam to pārstāvēja starptautiskajās attiecībās.

Izcelsme

Igaunijas bruņniecība cēlusies no Livonijas ordeņa un Sāmsalas-Vīkas bīskapijas vasaļiem. Livonijas kara laikā 1561. gada 4. — 6. jūnijā ordeņa Harijas, Jervas un Viruzemes vasaļi, kā arī Tallinas pilsēta parakstīja padošanās aktu Zviedrijas karalim Ērikam XIV. 28. novembrī pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers Rīgas pilī atbrīvoja ordeņa bruņiniekus no viņu dotajiem zvērestiem. 1563. gadā zviedri ieguva arī Hījumā (Dago) salu, bet 1581. gadā Sāmsalas-Vīkas bīskapijas kontinentālo daļu (tagadējo Lēnes apriņķi), kuras bruņniecība 1584. gadā apvienojās ar Harijas, Jervas un Viruzemes bruņiniekiem vienotā Zviedru Igaunijas bruņniecībā.

Igaunijas pašpārvaldes institūcija

Zviedru Igaunijas laikā ir pēc trim gadiem Tallinas Domkalnā pulcējās Igaunijas landtāgs, kas izlēma visus pašpārvaldes jautājumus.

Lielā Ziemeļu kara laikā Igaunijas bruņniecība 1710. gada 10. oktobrī (29. septembrī) Harku muižā netālu no Keilas parakstīja Livonijas kapitulāciju Krievijas caram Pēterim I, kas apstiprināja tās agrākās privilēģijas. Tās tika atzītas arī Nīštades miera līgumā 1721. gadā, kad Zviedrija oficiāli atteicās no tiesībām uz Igauniju. Savukārt Igaunijas bruņniecība apmēram 200 gadus lojāli kalpoja Krievijas imperatoriem, kurus atzina arī par Igaunijas valdniekiem. Lai kļūtu par Igaunijas bruņniecības matrikulas locekli, bija nepieciešams iegūt pozitīvu balsojumu ar trīs ceturtdaļām no tās locekļu skaita.

1846. gadā Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas un Sāmsalas bruņniecības privilēģijas tika apstiprinātas īpašā "Baltijas provinču likumā" (Provinzialrecht der Ostseegouvernements), kas garantēja provinču kulturālo autonomiju un bruņniecības pašpārvaldi. Līdz pat 1866. gadam Vidzemes landtāgā varēja piedalīties tikai imatrikulētās bruņniecības pārstāvji.

Pēc Oktobra revolūcijas Igaunijas bruņniecība 1917. gada 13. decembrī pasludināja Igaunijas hercogisti par neatkarīgu no Krievijas, bet pēc tam, kad ar Brestļitovskas miera līgumu Krievija atteicās no tiesībām uz Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas zemēm, nolēma izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti kā Vācijas Impērijas vasaļvalsti. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham, bet līdz viņa atbraukšanai tika nodibināta Reģentu padome desmit cilvēku sastāvā, ko vadīja Vidzemes landmāršals Ādolfs Pilars fon Pilhavs kā valsts pārvaldnieks (Reichsverweser).

Sabiedriska organizācija

Pēc suverēnas Igaunijas valsts nodibināšanas un to starptautiskas atzīšanas Igaunijas bruņniecība zaudēja savu politisko statusu un 1920. gada 9. jūnijā tika likvidēta. Tās vietā nodibināja sabiedrisku organizāciju "Igaunijas vispārējā labuma apvienību" (Estländischer Gemeinnütziger Verband).

Imatrikulētās dzimtas

Livonijas Konfederācijas laiks

Bremen, Budberg, Buxhoeveden, Clodt von Jürgensburg, de:Derfelden, Engelhardt, Essen, Fersen, de:Hastfer, Howen, de:Kursell, Maydell, Wolfframsdorff, Pahlen, Patkul, Rehbinder, Rosen, Saltza (Salza), Scharenberg, Schulmann, Stackelberg, Staël von Holstein, Taube, Tiesenhausen, Toll, Ungern-Sternberg, Üxküll, de:Üxküll-Gyllenband, Meyendorff a.d.H. Üxküll, Vietinghoff, Wrangel, Engdes, Löwenwolde, Zoege von Manteuffel, Manteuffel, Aderkas, Albedyll, Bellingshausen, Berg, Bock a.d.H. Suddenbach, Dücker, Ermes, Koskull, Lode, Löwen, Mellin, Paykull, Plater, Schlippenbach, Stryk

Zviedru Igaunijas laiks

Baggehufwudt, Baranoff, Bistram, Fock, Gruenewaldt, de:Helffreich, Igelstrom, Kaulbars, Knorring, Krusenstiern (Krusenstjerna), Lilienfeld, Löwenstern, Löwis of Menar, Mohrenschildt, Rasackin, Nieroth, Pilar von Pilchau, Ramm, Rosen, Rosenbach, Staal, de:Stenbock, Straelborn, Wetter-Rosenthal, Wrede, de:Bock a.d.H. Lachmes, Brandt a.d.H. Pühajöggi, Broemsen, Fischbach, Gersdorff, Grahmann, Graß a.d.H. Wittenpöwel, Grotenhielm, Klick, Klugen, Köhler, Lantingshausen, Löschern v. Herzfeld, Müller a.d.H. Kunda, Nolcken, Pistohlkors, Pohlmann, Pröbsting, Raß, Richter, Ritter, Ruden, Schwengelm, Silberarm, Ulrich a.d.H. Bremenhof Ruil, Wachtmeister, Wangersheim, Wartmann, Waßmann, Wolffeldt

Igaunijas guberņas laiks

Antropoff, Arnold, Barlöwen, Baer Edle von Huthorn, Baumgarten, Behr, Benckendorff, Bodisco, Brevern, Bunge, Clapier de Colongue, Cube, Dehn, Dellingshausen, Delwig, Gernet, Girard de Soucanton, Hagemeister, Harpe, Hoyningen (Hoiningen) gen. Huene, Hunnius, Keller, Keyserling, Korff, Kotzebue, Krause, Lueder, Middendorff, Zur Mühlen, Mühlendahl, Neff, Nottbeck, Peetz, Rausch von Traubenberg, Rehren, Rennenkampff, Renteln, Samson-Himmelstjerna, Schilling, Steinheil, Schonert, Schubert, Schwebs, Seidlitz a.d.H. Söttküll, Schwebs, Pröbsting, Seidlitz a.d.H. Waetz, Wahl, Weiß, Wendrich, Weymarn, Wistinghausen, Wolkonski, Urpshofen

Atsauces

Literatūra

Ernst von Mühlendahl, Heiner von Hoyningen gen. Huene (Bearb.), Die Baltischen Ritterschaften., Limburg, C.A. Starke Verlag, 1973 (vāciski)
Carmen von Samson-Himmelstjerna (Red.), Verband der Baltischen Ritterschaften 1949 — 1999., Limburg, C.A. Starke Verlag, 1999
August Wilhelm Hupel: Materialen zu einer estländischen Adelsgeschichte ("Nordische Miscellaneen" St. 18—19, lk. 12—546^{[novecojusi saite]}.), Riga: 1789
G. von Ewers. Ritter- und Landrechte des Estländischen Ritterschaft, 1822.
Paul Eduard Damier. Wappen-buch sämmtlicher zur ehstländischen Adelsmatrikel gehöriger Familien. Reval : P. E. Damier's Kupferstich, 1837. E-kataloog ESTER
Carl Arvid von Klingspor: Baltisches Wappenbuch. Wappen sämmtlicher, den Ritterschaften von Livland, Estland, Kurland und Oesel zugehöriger Adelsgeschlechter. Stockholm 1882 Baltisches Wappenbuch, 1882
Hasso von Wedel. Die estländische Ritterschaft vornehmlich zwischen 1710 und 1783: das erste Jahrhundert russischer Herrschaft. Berlin, 1935.
Walther Freiherr von Ungern-Sternberg (1960). Geschichte der Baltischen Ritterschaften, Limburg: Lahn
Georg von Krusenstjern; Wilhelm von Wrangell (1967). Die Estländische Ritterschaft, ihre Ritterschaftshauptmänner und Landräte, Limburg: Lahn
Heide W. Whelan (1999). Adapting to Modernity. Family, caste and Capitalism among the Baltic German Nobility, Köln Weimar Wien: Böhlau Verlag
Rüütelkond kinkis endale. Päevaleht, 13. veebruar 1927, nr. 43, lk. 3.
Tiit Saare (2006). Eesti mõisnike vapid, Tallinn: Argo.
Protokolle der Estländischen Ritterschaft. Halbband 1: Protokolle der Estländischen Ritterschaft 1914—1920. Halbband 2: Berichte an den ordentlichen Landtag der Estländischen Ritterschaft 1914. Anträge und Entwürfte. Protokolle des Estländischen Landratskollegiums 1914—1918. Tartu: Eesti Ajalooarhiiv 2011.