Šulci fon Ašerādeni

Šulci fon Ašerādeni (vācu: Schoultz von Ascheraden) ir vācbaltiešu dzimta, kas 16. gadsimtā ieceļoja Livonijā un vēlāk izplatījās Zviedrijā un Pomerānijā.

Vēsture

Dzimtas vēsture Livonijā izsekojama līdz Hermanim Šulcam, kurš Poļu-zviedru kara laikā 1601. gadā kļuva par Zviedrijas armijas pulkvedi un Kokneses pils garnizona komandieri un krita Salaspils kaujā 1605. gadā. Viņa dēls artilērijas pulkvedis Sīmanis Šulcs (Simon Schoultz, ap 1588-1633) kļuva par Aizkraukles pilsnovada stārastu, 1630. gadā saņēma šo pili kā lēni un 1633. gadā krita Trīsdesmitgadu kara kaujā pie Pfafenhofenas Bavārijā. 1674. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XI viņa dēlam Mārtiņam Šulcam piešķīra brīvkunga Šulca no Aizkraukles (Schultz von Ascheraden) titulu, 1675. gadā ierakstīja Zvierijas bruņniecības matrikulā un 1679. gadā paaugstināja par ģenerālleitnantu un Skones ģenerālgubernatoru. 1681. gadā viņu iecēla par Ingermanlandes un Keksholmas gubernatoru. Viņa vecākais dēls pulkvedis Kārlis Frīdrihs Šulcs (1656—1728) mantoja Aizkraukles un Skrīveru muižas un kļuva par Zviedru Vidzemes landrātu, bet jaunākais dēls ģenerālleitnants Mārtiņš Sīmanis Šulcs (1660—1730) kļuva par Vismāras un Štrālzundes gubernatoru. 1742. gadā dzimtu ierakstīja Vidzemes bruņniecības matrikulā un 1839. gadā Igaunijas bruņniecības matrikulā. 1854. gadā visiem dzimtas piederīgajiem apstiprināja barona titulu.

Kārlis Frīdrihs Šulcs fon Ašerādens (1720—1782) kļuva pazīstams ar 1764. gadā izdotajām Aizkraukles zemnieku tiesībām.