Atvērt galveno izvēlni

Ritms ir cits citam kādam sekojoša elementa (piemēram, skaņu, zilbju, kustību) periodiska vai vienmērīga atkārtošanās noteiktā secībā un kas viegli uztverama mūzikā un literatūrā, kur ritmu veido pantmērs.[1] Ritms mūzikā ir sastopams notīs, bet literatūrā ir sastopams tautasdziesmās un dzejā. Vēl ritms ir sastopams dziesmās, dejās un darbā. Ritmam ir vienmērīgums jeb skaņu ilgumu attiecības.

Ritms mūzikāLabot

Ritms ir dažāda ilguma nošu secība.

 

Ritms var būt:

- vienmērīgs

- nevienmērīgs

Vienmērīgam ritmam raksturīgi vienādi nošu ilgumi, piemēram  .

Vienmērīgi ritmi rada mierīgus, gaišus, nosvērtus tēlus. Tomēr, ja skaņdarbs ilgstoši skan tādā ritmā, tas sāk garlaikot. Vienmērīgs ritms saprotams tautasdziesmās, piemēram t. dz. "Velc, pelīte, saldu miegu".

Nevienmērīgam ritmam raksturīga dažādu nošu ilgumu maiņa, piemēram  .

Īpaša nozīme ritmam ir deju mūzikā. Katrai dejai ir savs īpatnējs ritms, kas atklājas pavadījumā vai melodijā.

- Polka - 2/4 taktsmērā;

- Valsis - 3/4 taktsmērā;

- Mazurka - 3/4 taktsmērā;

- Polonēze - 3/4 taktsmērā.

Interesantus mūzikas tēlus rada punktētie ritmi. Tie bieži sastopami maršos un dejās. Izraisa klausītājos spraigu, enerģisku, aktīvu noskaņojumu.

Dažkārt skaņu ilgumi sadalās nevis 2, bet 3 vienādās daļās. Tad rodas triole  .

Ja smagā taktsdaļa pārvietojas uz vieglo, tad rodas sinkope   .

AtsaucesLabot

  1. Daina Štokmane, Iveta Vīduša. Literatūra 7. klasei. 1. daļa. Zvaigzne ABC, 2014. 112. lpp.