Hermeneitika

Hermeneitika (grieķu: ἑρμηνευτῐκός (hermēneutikós), no ἑρμηνεύω (hermēneúō) — 'tulkot, skaidrot') ir filozofiska mācība par interpretāciju, tās teorijām un metodēm. Hermeneitikai ir ļoti gara vēsture — tās aizsākumi meklējami jau antīkajā pasaulē, savukārt kopš viduslaikiem tā pastāvējusi kā Bībeles skaidrošanas nozare — ekseģēze. Līdz 19. gadsimtam vācu teologs un filozofs Frīdrihs Šleiermahers attīstīja hermeneitiku kā nozari, ar ko iespējams zinātniski skaidrot ikvienu tekstu. 20. gadsimtā hermeneitika turpināja attīstīties, balstoties vācu filozofa Edmunda Huserla fenomenoloģijas tradīcijā. Nozīmīgākie 20. gadsimta hermeneitikas pārstāvji bija Martīns Heidegers, Hanss Georgs Gādamers un Pols Rikērs.

Interpretāciju esot iedvesmojis sengrieķu dievs Hermejs

Mūsdienu hermeneitika, pievēršoties skaidrojamajam objektam tā vēsturiskajā, sabiedriskajā, kultūras kontekstā, uzlūko to kā daudznozīmīgu un skaidrojamības iespēju ziņā atvērtu un nenoslēgtu. Hermeneitikas uzmanības centrā ir ne tikai tekstu izprotamības jautājums, bet arī saziņa kā tāda.

Skatīt arī

• Literatūras kritika

Ārējās saites

• Stenforda Universitātes filozofijas enciklopēdijas raksts par hermeneitiku (angliski)