Literatūras teorija ir zinātne, kas sniedz nepieciešamo teorētisko pamatojumu literatūras interpretācijai, piedāvā pētīšanas, kritikas un analīzes metodes literatūras vēsturei un literatūras kritikai un aplūko dažādus fundamentālus ar literatūru saistītus jautājumus; literatūras teorijas sastāvā ietilpst arī poētika.

Literatūras teorijas pamatjautājumi ir, piemēram, šādi: kas vispār ir literatūra, kādas ir tās funkcijas; kāda nozīme ir autoram un kāda - lasītājam; kas kādu tekstu padara par literāru tekstu; kādi ir literatūras kritikas un pašas literatūras teorijas uzdevumi; kāda saistība ir literatūrai ar citām mākslām utt.

Literatūras teorijas aizsākumi meklējami jau Senajā Grieķijā (Aristoteļa "Poētika" u.c. darbi).

Latvijas tradīcijā literatūras teorija, bieži vien izteikti dominējošu lomu piešķirot poētikai, tiek uzskatīta par vienu no trim literatūrzinātnes pamatnozarēm līdzās literatūras vēsturei un literatūras kritikai, savukārt rietumu tradīcijā literatūras teorija lielākoties kopā ar literatūras kritiku tiek aplūkota kā lielā mērā patstāvīga, cieši ar filozofiju un citām humanitārajām un sociālajām zinātnēm saistīta disciplīna.

20.gs. izveidojušies tādi nozīmīgi literatūras teorijas un literatūras kritikas virzieni kā psihoanalītiskā literatūras kritika, formālisms, strukturālisms, jaunā kritika, hermeneitika, receptīvā estētika, poststrukturālisms, marksistiskā literatūras kritika, feministiskā literatūras kritika, postkoloniālisms, dekonstrukcija, jaunais vēsturiskums, salīdzinošā literatūrzinātne. Mūsdienās dominē poststrukturālisms, dekonstrukcija, feministiskā un postkoloniālā kritika, jaunais vēsturiskums, un īpaša vērība pievērsta arī dzimtes (gender) studijām un geju un lesbiešu studijām, kas turpinās zilo teorijā (queer theory).

Bibliogrāfija

labot šo sadaļu
  • Ivbulis, Viktors. Uz kurieni, literatūras teorija?. Rīga: LU, 1995.
  • Kalers, Džonatans. Literatūras teorija: ļoti saistošs ievads. Rīga: 1/4 Satori, 2007.
  • Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU LFMI, 2013.