Atvērt galveno izvēlni

Eseja (angļu: essay, cēlies no franču: essai — 'izmēģinājums, pārbaude') ir neliela apjoma prozas darbs, kurā pausta attieksme pret kādu literatūras vai mākslas parādību.[1] Tā ir mākslinieciski kritiska, publicistiska apcere par kādu zinātnisku, filozofisku, publicistisku, īpaši par literatūras un mākslas problēmu.[2] Eseja var būt arī īss analītisks pārskats vai izskaidrojošs, interpretējošs pētījums par kādu vēsturisku tēmu vai problēmu.

Esejai jābūt trim daļām: ievadam, kurā tiek paskaidrota attiecīgās esejas ideja, iztirzājumam, kurā tiek attīstīta galvenā ideja vai argumenti, un nobeigumam, kurā tiek apkopotas idejas, lai izveidotu secinājumus, kopsavilkumu.

Eseju kā prozas žanru 16. gadsimtā iedibinājis franču domātājs Mišels de Montēņs ar savu grāmatu "Esejas". Viņš arī ieviesis tradīciju esejas temata formulējumu sākt ar vārdu "par". Tāpēc eseju tematus parasti formulē šādi: "Par draudzību", "Par ģimeni", "Par nākotni", lai uzreiz varētu uztvert galveno, par ko jāraksta. Latviešu literatūrā viena no populārākajām latviešu esejistēm ir rakstniece Zenta Mauriņa, kura rakstīja mākslinieciskās esejas.[3]

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. Svešvārdu vārdnīca (trešais izd.). Jumava. 2007. 206. lpp. ISBN 978-9984-38-332-3.
  2. Lita Silova, Anita Vanaga. Literatūra 9. klasei. Rīga : Zvaigzne ABC, 2014. 95. lpp. ISBN 9789934035081.
  3. Anita Vanaga, Jolanta Babrāne. Valodas labirinti. Latviešu valoda 9. klasei. Rīga : Zvaigzne ABC, 2006. 47. lpp. ISBN 9789984376943.