Vikipēdija

Latvijas Zinātņu akadēmija

(Pāradresēts no Latvijas Zinātņu Akadēmija)

Latvijas Zinātņu akadēmija, LZA (latīņu: Academia Scientiarum Latviensis) ir 1946. gada 14. februārī dibināta nacionālas nozīmes nevalstiska zinātniska institūcija, kura apvieno vairāk nekā 300 Latvijas Republikas un pasaules zinātniekus dabaszinātņu, inženierzinātņu, sociālo un humanitāro zinātņu jomā, kuras darbību finansē un atbalsta valsts.

Latvijas Zinātņu akadēmija
Academia Scientiarum Latviensis
Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka
Izveidots 1946. gada 14. februārī
Galvenā mītne Rīga, Akadēmijas laukums 1
Koordinātas 56°56′36″N 24°07′19″E / 56.94333°N 24.12194°E / 56.94333; 24.12194Koordinātas: 56°56′36″N 24°07′19″E / 56.94333°N 24.12194°E / 56.94333; 24.12194
Prezidents
 Ivars Kalviņš
Tīmekļa vietne www.lza.lv

Atrodas Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, Zinātņu akadēmijas augstceltnē.

LZA

Kopš 1992. gada 14. februāra Latvijas Zinātņu akadēmija darbojas kā zinātnieku korporācija saskaņā ar savu jaunizstrādāto Hartu un Statūtiem. Akadēmijas Hartu 1997. gada 23. janvārī apstiprināja Latvijas Republikas Saeima. Latvijas Zinātņu akadēmija pārstāv Latviju Starptautiskajā Zinātnes padomē (ISC) un Eiropas Akadēmiju asociācijā (ALLEA). Kā noteikts LZA Hartas preambulā: “Latvijas Zinātņu akadēmija veicina zinātņu attīstību, veic zinātniskus pētījumus. Tā gādā, lai apzinātu, pētītu, izkoptu, saglabātu un nodotu nākamajām paaudzēm visu to īpašo, ko pasaules zinātnei un kultūrai ir devusi un spēj dot Latvija un latviešu tauta: nacionālo kultūru, valodu, folkloru, literatūru, sociālo un saimniecisko pieredzi. Tā pētī un saglabā Rīgas un Latvijas novadu kultūrvēsturiskās tradīcijas, apzina Baltijas valstu vietu pasaulē.”

Nosaukums

labot šo sadaļu

Līdz 1990. gadam LZA bija pazīstama kā Latvijas PSR Zinātņu akadēmija. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā akadēmija tika pārdēvēta.

LZA sastāvs

labot šo sadaļu
Pamatraksts: LZA īstenais loceklis

LZA sastāvā ir paredzēti 100 īstenie locekļi (ievēlē līdz 70 gadu vecumam), 50 korespondētājlocekļi (ievēlē līdz 65 gadu vecumam), 50 goda locekļi, 100 ārzemju locekļi. LZA sastāvā darbojas Ārzemju locekļu nodaļa Ņujorkā, kuru vada tautsaimniecības profesors N. Balabkins.

Pārvalde:

  • LZA Uzraudzības padome
    • LZA Valde
      • LZA Prezidijs
        • LZA Senāts

Nodaļas:

LZA darbība

labot šo sadaļu

LZA darbības galvenie veidi ir ZA sēdes un pilnsapulces, akadēmiskie priekšlasījumi un darbs ZA zinātņu nodaļās, sniedzot konsultācijas un ekspertīzes, izvērtējot zinātnes virzienus un izstrādājot nacionālās zinātniskās programmas, rīkojot zinātniskās diskusijas, piešķirot LZA Lielo medaļu un vārdbalvas, augstskolu studentu prēmijas, goda doktora grādus, uzturot sakarus ar ārvalstu zinātniskajām institūcijām u.tml.

LZA sēžu tematika liecina, ka galveno uzmanību pievērš visaktuālākajām Latvijas zinātnes un kultūras problēmām (kultūras mantojuma pētniecība un tā saglabāšana; Latvijas iedzīvotāji un vide medicīniski bioloģiskā skatījumā; vietējo resursu izmantošana Latvijas rūpniecības attīstībā; folklora mūsdienu kultūras situācijā; Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis; jaunās informācijas tehnoloģijas un Latvijas bibliotēku attīstības perspektīvas; Rīgas attīstības plāna projekts; Letonikas programma.

Zinātniski organizatoriskajā aspektā LZA aktīvi piedalās Latvijas zinātnes virzienu izvērtēšanā, Baltijas valstu un ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju sadarbībā, kā arī ar zinātni saistīto likumprojektu izvērtēšanā un papildināšanā.

LZA izdevumi

labot šo sadaļu
  • Latvijas Zinātņu akadēmijas žurnāls "Zinātņu Akadēmijas Vēstis" (no 1961. gada līdz 1990. gadam "Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis").
  • Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" (ISSN 1407-1479)

LZA balvas un stipendijas

labot šo sadaļu

Pie akadēmijas tradīcijām pieder vairāki apbalvojumi. No 1993. gada augstākais apbalvojums ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa, ko saņēmuši izcili, arī ārzemju, zinātnieki, kuri devuši būtisku pienesumu Latvijai. Akadēmijas piešķir arī dažādas izcilu zinātnieku vārdos nosauktas balvas: Gustava Vanaga, Solomona Hillera, Edgara Siliņa medaļas un citas. LZA ir kopīgas balvas ar firmām ITERA Latvija, Latvijas Gāze, Latvenergo.

Nozīmīgāko balvu uzskaitījums:

Vēsture

labot šo sadaļu

1918. gadā izveidojoties Latvijas Republikai, savas Zinātņu akadēmijas dibināšana netika īstenota, kaut arī šo ideju presē aktīvi apsprieda jau pirmajos Latvijas neatkarības gados un zinātnieki veica daudz priekšdarbu ZA organizēšanai. Vēlāk ZA ideju arī Saeimā dedzīgi aizstāvēja tautsaimnieks prof. Kārlis Balodis un filozofs prof. Pēteris Zālīte. 1927. gadā ZA izveidošanas ideju atbalstīja arī toreizējais izglītības ministrs sociāldemokrāts Rainis, taču sabiedrības un politiķu attieksme bija noraidoša, par svarīgākiem uzskatot ieguldījumus praktiskās dzīves sfērās.

1945. gada jūlijā LPSR vadītāji Vilis Lācis un Jānis Kalnbērziņš lūdza PSRS Tautas komisāru padomei atļaut organizēt Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju. 1945. gada 4. novembrī tika pieņemts PSRS Tautas komisāru padomes lēmums № 2824, 15. novembrī Rīgā notika Latvijas zinātnieku apspriede par ZA izveidošanas un struktūras principiem. 1946. gada 7. februārī V. Lācis parakstīja Latvijas PSR TKP lēmumu par Latvijas PSR ZA dibināšanu. Akadēmijas organizēšanu vadīja toreizējais Latvijas PSR ārlietu tautas komisārs (analogs amats mūsdienu ārlietu ministram) Pēteris Valeskalns. Tika daļēji apstiprinātas pirmo Latvijas PSR ZA locekļu kandidatūras (12-15 cilvēku), tos pēc tam vēl sijāja un galīgi apstiprināja LK(b)P CK birojs. Trīspadsmit pirmie ZA īstenie locekļi (akadēmiķi) bija zināmas Latvijas zinātnes autoritātes: valodnieks J. Endzelīns, purvu pētnieks P. Nomals, mežzinātnieks A. Kalniņš, ārsts P. Stradiņš, mikrobiologs A. Kirhenšteins, arhitekti A. Krūmiņš un E. Štālbergs, lauksaimniecības zinātnieks P. Lejiņš, rakstnieks un literatūrzinātnieks A. Upīts, kuriem tika pievienoti vēl vairāki no PSRS iebraukušie latviešu izcelsmes zinātnieki: J. Peive, A. Šmits, M. Kadeks, P. Valeskalns.[1] Komunistiskās partijas biedri no 13 pirmajiem akadēmiķiem bija pieci (M. Kadeks, A. Kirhenšteins, J. Peive, A. Upīts, P. Valeskalns; vēlāk iestājās arī A. Šmits), pārējie bija bezpartijiski, daži no viņiem pat pirmskara studentu korporācijas filistri (P. Lejiņš, A. Krūmiņš, J. Endzelīns, P. Stradiņš, E. Štālbergs, arī pirmais goda loceklis F.Blumbahs). Par ZA pirmo prezidentu ievēlēja lopkopības un ganību speciālistu Pauli Lejiņu.

1946. gada 14. februārī Ministru padomes ēkā Brīvības ielā notika pirmā jaundibinātās ZA pilnsapulce, kurā piedalījās visi 13 akadēmiķi un 3 korespondētājlocekļi (14. februāri pieņem par LZA dibināšanas dienu). Jaunā Latvijas PSR ZA, kaut arī pēc saviem statūtiem gluži neatkarīga, lielā mērā veidojas pēc PSRS ZA parauga kā augstākā zinātnes administrēšanas struktūra Latvijā ar plašu pētniecisku institūtu asociāciju. Taču akadēmija savā sastāvā bez institūtiem, protams, ietvēra arī elites zinātniekus kā korporācijā. Zinātnieku atlase un ievēlēšana par akadēmijas locekļiem ritēja pēc padomju nomenklatūras veidošanas principiem — ar Kompartijas CK un Maskavas kolēģu ziņu, — tādēļ ZA locekļu vidū bija gan īsti zinātnieki, arī ar starptautisku reputāciju, gan arī no zinātnes patālu stāvoši administratori kā A. Pelše un J. Bumbiers.

1949.-1950. gados Latvijas PSR ZA personālu skāra politisko represiju vilnis. LK(b)P CK biroja sēdē 1950. gada 23. maijā asi kritizēja Zinātņu akadēmiju par pētījumu sīkajām tēmām un, galvenais, par kadru piesārņošanu ar "buržuāziskiem speciālistiem". Publicētā 1950. gada 2. augusta LPSR ZA atskaitei pievienots «Saskaņā ar Latvijas PSR K(b)P CK komisijas un LPSR Zinātņu akadēmijas partijas aktīva lēmumu no darba LPSR Zinātņu akadēmijā atbrīvoto personu saraksts". Šajā sarakstā LPSR ZA struktūrvienībās un aspirantūrā uzskaitīti 59 štata darbinieki un 6 līgumdarbinieki — tās nebija ne pirmās, ne pēdējās politiskās tīrīšanas, bet gan plašākās.[2] Saprotams, šādas politiskās "ģenerāltīrīšanas" ietekmēja ne tikai Latvijas zinātnes attīstību, bet arī visas kultūras un inteliģences stāvokli.

Līdz pat 1991. gadam LZA ar saviem institūtiem bija tā, kas galvenokārt reprezentēja zinātnes stāvokli Latvijai. Vairumu starptautiski citēto publikāciju (2/3) 1970.-1980. gados deva LZA institūti.[3] Šajos gados gūti nenoliedzami panākumi, īpaši dabas un eksakto zinātņu jomā. Pēc P. Lejiņa LZA vadīja Kārlis Plaude, Aleksandrs Mālmeisters un Bruno Puriņš (kura laikā akadēmija sasniedza vislielāko darbinieku skaitu — 8090 personas 1988. gada janvārī). Šie pētījumi un arī daudzie plaša vēriena zinātniskie kongresi, simpoziji, konferences, kas Rīgā rīkoti kopš 1940. gadu beigām, cēluši pilsētas reputāciju un pazīstamību zinātnes aprindās ne tikai bijušajā PSRS, bet arī plašākā pasaulē. Rīga kļuvusi pazīstama arī kā zinātnisku saietu pilsēta. LZA institūtu darbinieku lielākā daļa (1975. gadā — 69,2%) bija latvieši, tā tas bija arī vairumā Rīgas augstskolu, tādēļ arī šajā laikā Rīgā turpināja veidoties latviešu zinātniskā sabiedrība, kaut gan lietvedības valoda pārkrievošanas dēļ bija krievu valoda, vairumā disciplīnu arī publikācijas un zinātniskie pasākumi galvenokārt bija krievu valodā (mazā mērā arī internacionālajā angļu valodā).[3]

Atmodas kustības laikā 1989.—1990. gadā sabiedrībā pacēlās balsis par „vecās“ Latvijas PSR ZA likvidēšanu un kādas jaunas, „nacionālas“ Latvijas Zinātņu akadēmijas izveidošanu, kuras locekļus izvirzītu pēc zinātnieku vidū veiktas socioloģiskas aptaujas, ievērojot arī lojalitāti pret atjaunoto Latvijas valsti. Jāņa Lielpētera vadītajā LZA pārveidoja tās locekļu sastāvu: ievēlēja jaunus LZA īstenos un korespondētājlocekļus, bet izcilākos nacionālās kultūras darbiniekus, arī trimdas latviešu zinātnes pārstāvjus ievēlēja par LZA goda locekļiem un LZA ārzemju locekļiem. Par LZA goda locekļiem kļuva Mārtiņš Zīverts, Anšlavs Eglītis, Andrejs Eglītis, Edgars Dunsdorfs, Ēvalds Valters, Magda Štaudingera-Voita, Kristaps Juris Keggi, Miervaldis Birze, Vizma Belševica, Roberts Akmentiņš, Haralds Biezais, Jānis Graudonis u.c. Tika iedibinātas LZA balvas un LZA Lielā medaļa. LZA kļuva par Starptautiskās Zinātņu apvienības komitejas (ICSU) locekli.

LPSR ZA sastāvā bijušie zinātniski pētnieciskie institūti[4]

labot šo sadaļu

Citas zinātniskās iestādes:

  • Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Mikroelementu bioloģiskās ietekmes uz augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem problēmas izpētes zinātniskā padome
  • Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka (tagad Latvijas Akadēmiskā bibliotēka)
  • Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Jāņa Misiņa bibliotēka
  • Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas botāniskais dārzs (1956—; kopš 1992. gada Latvijas Nacionālais botāniskais dārzs).
  • LPSR Zinātņu akadēmijas Tautas kinostudija

LPSR ZA preses izdevumi un izdevniecības:

  • Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas žurnāls "Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstis" (1961—1990)
  • Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas žurnāls "Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstis. Ķīmijas sērija." (1961—1990, pēc tam "Latvijas Ķīmijas Žurnāls")
  • Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas žurnāls Магнитная Гидродинамика (1965—1999, pēc tam Magnetohydrodynamics)[6]
  • Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta biļetens
  • Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas žurnāls “Latvijas Zinātnieks”
  • Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Astrofizikas laboratorijas ilustrēts populārzinātnisks gadalaiku izdevums "Zvaigžņotā Debess" (pirmais numurs iznācis 1958. gadā)
  • Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība
  • Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība "Zinātne"

LPSR ZA balvas un stipendijas

labot šo sadaļu
  • Latvijas PSR ZA Gustava Vanaga prēmija

Literatūra

labot šo sadaļu
  • Stradiņš J.; Krikštopaitis J.A.; Sīlivasks K. Baltijas valstu Zinātņu akadēmijas: ģenēze, veidošanās, sadarbība (Veltījums LZA 50 gadu dibināšanas atcerei) // Latvijas ZA Vēstis. A daļa. 1996. gada, 50 (1), 25-29 1996. gada, XVIII
  • Stradiņš J. Latvijas Zinātņu akadēmijas 50 gadi. 1. daļa: Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības (aut. E. Zālīte). // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1999. gads, Nr2, 156.-161. lpp.
  • Stradiņš J. Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības. — Zinātne: Rīga, 1998. — 711 lpp. ISBN 5-7966-1179-8

Atsauces un paskaidrojumi

labot šo sadaļu
  1. ↑ No lielākās starpkaru perioda zinātnieku organizācijas — Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas — locekļiem LPSR ZA iesaistījās tikai divi: J. Endzelīns un P. Nomals. Visi pārējie bija vai nu laikā starp 1940. un 1946. gadu miruši, deportēti 1941. gadā, vai arī emigrējuši.
  2. ↑ «Strods H. LPSR Zinātņu akadēmijas politiskā "tīrīšana" 1950. gadā. // Latvijas Vēstures Institūta žurnāls, 1999 Nr.2, 112.-124. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 9. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 24. maijā.
  3. ↑ 3,0 3,1 «Stradiņš J. Zinātne Rīgā 800 gados. — Referāts Otrā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa plenārsēdē Rīgā 2001. gada 14. augustā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 13. decembrī. Skatīts: 2009. gada 24. maijā.
  4. ↑ Mūsdienās LZA vairs nav pētniecisko institūtu — ar 1994. gadu akadēmiskie institūti ir pārgājuši Izglītības un zinātnes ministrijas vai arī universitāšu pārziņā. Taču LZA turpina sadarboties gan ar saviem bijušajiem institūtiem, gan ar Latvijas augstskolām.
  5. ↑ Laiks, kad attiecīgais institūts ietilpa LPSR ZA sastāvā — daudzas no šīm zinātniski pētnieciskajām iestādēm turpināja pastāvēt, tikai ar izmaiņām nosaukumā un piesaistītas citām pārvaldes struktūrām.
  6. ↑ 6,0 6,1 «Latvijas Universitātes Fizikas institūts». ipul.lv.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvijas_Zinātņu_akadēmija&oldid=4190662"