Atvērt galveno izvēlni

Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts

(Pāradresēts no Bioloģijas institūts)

LU Bioloģijas institūts (LU BI) ir Latvijas Universitātes akadēmiskā pamatstruktūrvienība, kurā veic zinātniskus pētījumus dažādās bioloģijas jomās.

LU Bioloģijas institūts
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Dibināts 1951
Atrašanās vieta Miera iela 3, Salaspils
Tips Latvijas Universitātes struktūrvienība
Direktors Līga Jankevica
Mājaslapa lubi.lu.lv
Bioloģijas institūts, Salaspils

Satura rādītājs

VēstureLabot

Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūts dibināts 1951. gadā ar LPSR Ministru padomes 27. janvāra lēmumu nr. 84. Lai centralizētu un paplašinātu zinātniskās pētniecības darbu agrobioloģijas, hidrobioloģijas un ornitoloģijas jomā, tika apvienotas vairāku institūtu bioloģisko pētījumu laboratorijas un zinātnieku grupas (Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas, Uztures, Augsnes zinību un zemkopības un Mežsaimniecības problēmu institūta). Institūts darbojas kā juridiska persona saskaņā ar ZA Prezidija apstiprinātiem Statūtiem. Tiek izveidoti trīs sektori (Vispārējās bioloģijas, Botānikas un dārzkopības, Zooloģijas un hidrobioloģijas) un Augu fizioloģijas un Ornitoloģijas laboratorijas. Institūtā darbu uzsāk 28 darbinieki, to skaitā 17 zinātnieki. Dažas struktūrvienības, štata vietu trūkuma dēļ, darbu uzsāka vēlāk (piemēram, Ornitoloģijas laboratorija). No 1952. līdz 1965. gadam institūta direktors bija LPSR ZA akadēmiķis, Dr. biol. Alfrēds Ozols.

20. gadsimta sešdesmitajos gados, sekojot PSKP CK 1958. gada Plēnuma lēmumam, PSRS sākās lauksaimniecības intensifikācija, ķimizācija un jaunu zemju apgūšana. 1964. gadā ZA Prezidijs apstiprināja jaunu institūta struktūru: Augsnes bioķīmijas un mikroelementu, Dzīvnieku bioķīmijas un fizioloģijas, Radiobioloģijas, Augu fizioloģijas, Dzīvnieku citoloģijas, Hidrobioloģijas un Parazitoloģijas laboratorijas un Dabas resursu atjaunošanas un kompleksās pētīšanas sektors. 1967. gadā institūtā strādāja 227 darbinieki, to skaitā 93 zinātnieki. No 1965. līdz 1970. gadam institūta direktors bija LPSR ZA akadēmiķis, Dr. biol. Andrejs Valdmanis. Galvenā vietā izvirzījās mikroelementu lomas pētīšana augu produktivitātes palielināšanā un vitamīnu ietekme uz dzīvnieku produktivitāti. Institūtā šo periodu vēlāk dēvēs par “vitamīnu ēru”.

1970. gadā par institūta vadību pārņēma jauns un enerģisks direktors Dr. biol. Gunārs Andrušaitis[1] (direktors 1970-1998). Institūtam tika izveidota jauna struktūra.[2] To veidoja Botānikas, augu fizioloģijas un bioķīmijas nodaļa, Zooloģijas, dzīvnieku fizioloģijas un bioķīmijas nodaļa, Hidrobioloģijas nodaļa un Ornitoloģijas un Botānikas grupas. 1972. gadā Hidrobioloģijas nodaļā izveidota Jūras bioloģijas grupa, Ornitoloģijas laboratorija un Botānikas laboratorija. Pamazām attīstījās institūta tehniskais nodrošinājums. 1972. gadā vairums laboratoriju pārcēlās uz jauno institūta ēku Salaspilī. 1974. gadā pabeidza tā laboratoriju korpusu. 1973. gadā tika nopirkts jūras kuģis, 1974. gadā skaitļotājs WANG 2200 un izveidota darba grupa tā apkalpošanai. Šajā laikā strauji attīstījās Baltijas jūras pētījumi, jo parādījās iepriekšējo gadu saimnieciskās darbības piesārņojuma sekas. 1974. gadā Baltijas jūras valstis (to skaitā PSRS) parakstīja konvenciju "Par Baltijas jūras vides aizsardzību[3]" (Helsinku konvencija). Bioloģijas institūts iesaisījās starptautiskās jūras pētījumu programmās, kur pārstāvēja PSRS. Šajā laikā sāk novērot lauksaimniecības un industrijas piesārņojuma sekas gan ūdens, gan sauszemes ekosistēmās. Iekšzemes ūdeņus pētīja Hidrobioloģijas laboratorija. 1975. gadā, reorganizējot dažas laboratorijas un piesaistot atsevišķus pētniekus, tika izveidota Ekoloģijas grupa, kuras uzdevums bija kompleksi pētīt vides piesārņojuma ietekmi uz sauszemes ekosistēmām. Institūtā strādāja 120 zinātniskie un 146 zinātniski-tehniskie darbinieki.

20. gadsimta astoņdesmitajos gados institūta atskaitēs parādījās daudz paškritikas: tika kritizēta zema efektivitāte, laboratoriju nespēja sadarboties, apgūt modernas pētniecības metodes, iepriekšējo gadu darba replicēšana. ZA tika aicināta uzlabot algu lielumu un dzīvokļu celtniecības tempu, jo strauji novecoja zinātniskie darbinieki un jaunus cilvēkus bija grūti piesaistīt. Vairākās atskaitēs minēts visiem zināmais ekspedīciju transporta jautājums, kad vecās un nolietotās automašīnas bija visu laiku jāremontē. 1985. gadā institūtā strādāja 108 zinātnieki un 187 zinātniski-tehniskie darbinieki.

1993. gadā Bioloģijas institūts tika nodots Izglītības ministrijas pārziņā (Ministru Padomes lēmums nr. 398, 20.07.1993.). 1997. gada 1. decembrī pēc Ministru Kabineta rīkojuma Nr. 513 “Par Latvijas ZA Bioloģijas institūta reorganizāciju” tas kļuva par Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtu, 2004. gadā pārdēvēts par Valsts SIA LU Bioloģijas institūts (MK rīkojums Nr.824), no 2015.gada 31.decembra reorganizēts par LU pamatstruktūrvienību (LU Senāta lēmums Nr. 231). No 1998. gada līdz 2016. gadam institūta direktors bija Dr.biol. Viesturs Melecis, no 2016. gada līdz mūsdienām — Dr. biol. Līga Jankevica.

Galvenie pētījumu virzieniLabot

  • Latvijas dabas resursu izpēte, to racionāla izmantošana, vides un ekoloģijas problēmas, dabas aizsardzība
    • Bioindikācijas laboratorija
    • Botānikas laboratorija
    • Eksperimentālās entomoloģijas un mikrobioloģijas laboratorija
    • Ģeobotānikas laboratorija
    • Hidrobioloģijas laboratorija
    • Jūras ekoloģijas laboratorija
    • Ornitoloģijas laboratorija
  • Augu un dzīvnieku dzīvības norišu un bioloģiskās produktivitātes izpēte
    • Vides ģenētikas laboratorija
    • Augu minerālās barošanās laboratorija
    • Dzīvnieku bioķīmijas un fizioloģijas laboratorija
    • Magnetobioloģijas laboratorija
    • Genomikas un bioinformātikas laboratorija

Citas struktūrvienībasLabot

Institūtā atrodas arī Latvijas Gredzenošanas centrs, Latvijas floras herbārijs, Augu kaitēkļu populāciju bioloģisko aģentu kolekcija un liela Entomoloģiskā kolekcija. Institūtam ir vairākas pētniecības bāzes: Engures Ornitoloģisko pētījumu centrs, Papes Ornitoloģiskā stacija, Kalnāju Ornitoloģiskā stacija un Nacionālā ilgtermiņa ekoloģisko pētījumu tīkla Mazsalacas stacija, kas organizētas un intensīvi izmantojamas institūta zinātniekiem un studentiem.

AtsaucesLabot

  1. Latvijas Nacionālais arhīvs. Latvijas valsts arhīvs. Fonds: LR Izglītības un zinātnes ministrija. LU Bioloģijas institūts. Atskaites par zinātniski pētnieiskā darba rezultātiem 1951 — 1992. 2367-1
  2. ZA Prezidija 1970.gada 29.janvāra lēmums,protokols Nr.2/784
  3. http://www.helcom.fi/about-us/convention/1974-helsinki-convention/

Ārējās saitesLabot