Haralds Biezais

Haralds Teodors Biezais (1909—1995) bija luterāņu mācītājs un teologs, teoloģijas zinātņu doktors (1939). Filozofijas zinātņu doktors (1955), Upsālas Universitātes Filozofijas fakultātes reliģiju vēstures profesors (1961), viesprofesors arī Turku un Bonnas universitātēs. Latviešu mitoloģijas pētnieks un vēsturnieks.

Haralds Biezais Haralds Biezais (1949) Personīgā informācija Dzimis 1909. gada 10. jūlijā Lestenes pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Latvija) Miris 1995. gada 18. maijā (85 gadi) Stokholma, Zviedrija Tautība latvietis

Dzīvesgājums

Dzimis 1909. gada 10. jūlijā Lestenes pagasta Vecajās ūdensdzirnavās drēbnieka Jāņa Biezā un viņa sievas Anetes ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās uz Vidzemes guberņu. 1917. gadā Biezais sāka mācīties Apes skolā, bet pēc Vidzemes vācu okupācijas un Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada jūnijā ar ģimeni atgriezās Lestenē, kur 1919. gadā turpināja mācības Džūkstes un Pienavas pagastskolā, tad Džūkstes otrās pakāpes pamatskolā (1921—1923), Tukuma vidusskolas reālajā nodaļā (1923—1927). 1927. gada rudenī viņš uzsāka studijas Latvijas Universitātes Dabaszinātņu fakultātes matemātikas nodaļā un apmeklēja LU Teoloģijas fakultātes un LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes lekcijas. 1928. gadā Biezais pārgāja uz Teoloģijas fakultāti, 1930. gada Jāņos viņš noturēja savu pirmo sprediķi Lestenes baznīcā.

Pēc studiju beigām 1932. gada oktobrī viņu ordinēja par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Gramzdas draudzes mācītāju. 1934. gadā viņš apmeklēja Karla Gustava Junga lekcijas Cīrihes Universitātē un iesniedza LU zinātnisko darbu „Kultūras un reliģijas problēma R. Eukena filozofijā” teoloģijas kandidāta grāda iegūšanai. 1936. gadā viņš papildinājās Štrasburgas universitātē. 1939. gadā aizstāvēja teoloģijas doktora disertāciju "Biocentrisko un kristīgo ētisko pamatprincipu salīdzinājums un novērtējums", 1940. gada maijā nolasīja parauglekciju "Vai dogmati ir mūžīgi?" un sāka strādāt par LU privātdocentu. Pēc Latvijas okupācijas un aneksijas 1940. gada 22. augustā Biezo atlaida no amata un 1941. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Mežotnes pagastā. Vācu okupācijas laikā 1942. gada rudens semestrī Biezais apmeklēja LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļas profesora Teodora Celma lekcijas, 1943. gadā iznāca viņa grāmata "Kristiānisms laikmetu maiņās", Rīgas Universitātes Teoloģijas augstskolā Biezais lasīja lekcijas reliģijas filozofijā un ētikas vēsturē.

Otrā pasaules kara beigās Biezais ar bēgļu laivu kopā ar sievu un meitu 1944. gada oktobrī ieradās Gotlandē, 1945. gadā sāka strādāt par Upsālas Universitātes Sistemātiskās teoloģijas katedras asistentu un līdztekus tam turpināja filozofijas studijas šajā universitātē. 1948. gadā Biezais ieguva filozofijas kandidāta grādu, 1952. gadā filozofijas maģistra grādu, 1953. gadā filozofijas licenciāta grādu. Lai nopelnītu iztiku, no 1949. līdz 1953. gadam paralēli studijām Biezais strādāja par skolotāju vairākās Zviedrijas vidusskolās un ģimnāzijās. 1955. gadā viņš Upsālas Universitātē aizstāvēja filozofijas doktora grādu ar disertāciju "Seno latviešu galvenās dievietes" (Die Hauptgöttinnen der alten Letten) un viņu ievēlēja par Upsālas Universitātes Filozofijas fakultātes reliģiju vēstures docentu, 1958. gadā par ārkārtas profesoru un 1961. gadā par profesoru. 1961. gadā viņš publicēja grāmatu "Dieva tēls latviešu tautas reliģijā" (Die Gottesgestalt der lettischen Volksreligion), bet 1972. gadā grāmatu "Seno latviešu Debesu dievu ģimene" (Die himmlische Götterfamilie der alten Letten). Bija arī Obu akadēmijas profesors (1970—1977), lasīja lekcijas Turku Universitātes (1971—1972) un Bonnas Universitātes (1975—1976) studentiem. Bija enciklopēdijas "Reliģija pagātnē un tagadnē" (Die Religion in Geschichte und Gegenwart) līdzstrādnieks, Britu Enciklopēdijas izdevumos atrodami viņa raksti par baltu reliģijām. Pēc emeritēšanās 1980. gadā profesors Biezais nodevās atmiņu un apcerējumu rakstīšanai par 20. gadsimta Latvijas vēstures tēmām, publicēja sabiedrībā aktuālu tēmu iztirzājumus latviešu preses izdevumos. 1990. gadā Helsinku Universitāte viņam piešķīra goda doktora grādu. Mūža nogalē nāca klajā divi viņa pētījumi par Otrā pasaules kara vēsturi Latvijā: „Kurelieši – nacionālās pretestības liecinieki” un „Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi – pašu ļaudis”.

Miris 1995. gada 18. maijā Tēbijā pie Stokholmas.

Darbi

Haralds Biezais publicēja ap 515 rakstu, tostarp vairāk nekā divdesmit monogrāfijas un rakstu krājumus galvenokārt par reliģiskām un folkloras, vēlāk par vēstures tēmām:

• Biocentrisko un kristīgo ētisko pamatprincipu salīdzinājums un novērtējums (teoloģijas doktora disertācija, 1939),
• Kristiānisms laikmetu maiņās (1943),
• Kristiānisms, nacionālisms, humānisms (1953),
• Die Hauptgöttinnen der alten Letten. Stockholm: Almquist & Wiksell, 1955 (doktora disertācija) (vāciski)
• Die Gottesgestalt der Lettischen Volksreligion. Stockholm: Almquist & Wiksell, 1961. (vāciski)
• Die himmlische Götterfamilie der alten Letten. Stockholm: Almquist & Wiksell, 1972. (vāciski)
• Lichtgott der alten Letten. Stockholm: Almquist & Wiksell, 1976. (vāciski)
• Germanische und baltische Religion. Stuttgart: Kohlhammer, 1975. (līdzautors Åke V. Ström) (vāciski)
• Ēnas pār torņiem (1978),
• Šķautnes (1983),
• Die baltische Ikonographie. Leiden: Brill 1985. (vāciski)
• Gramzdas draudzes vēsture (1987),
• Smaidošie dievi un cilvēka asara (1991),
• Kurelieši (1991),
• Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi - pašu ļaudis (1992).
• Saki tā, kā tas ir (atmiņu grāmata, 1986, 1995)

Bija arī rakstu krājumu "Meditācijas" (1962), "Ieskatītais un atzītais" (1963), "Latviešu kultūra laikmetu maiņā" (1966), "Ne ikkatrs, kas uz mani saka..." (1975) redaktors.

Literatūra

• Rubenis I. Misionārs Roberts Feldmanis. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2007. — 163 lpp.
• Iveta Leitane: Haralds Biezais (1909–1995). Ein Religionshistoriker zwischen Theologie und Religionswissenschaft. In: Horst Junginger (Hrsg.): The Study of Religion under the Impact of Fascism. Brill, Leiden 2007, ISBN 9789047423065, S. 511–542.