Nacionālais botāniskais dārzs

Nacionālais botāniskais dārzs dibināts 1956. gadā. Tas atrodas Salaspilī. Dārza platība ir 129 hektāru. Tas ir lielākais botāniskais dārzs Latvijā. Kopš 2012. gada tas ir valsts zinātniskais institūts atvasināta publiska persona Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra pārraudzībā. Botāniskā dārza uzdevums ir:

• Veikt zinātnisko darbību dendroloģijā, botānikā, augu fizioloģijā, augu biotehnoloģijā, apstādījumu ekoloģijā, augu selekcijā un introdukcijā;
• Veidot un uzturēt dzīvo augu kolekcijas, veidot augu ekspozīcijas kā zinātniskās izpētes, saglabāšanas, sabiedrības izglītošanas, tūrisma un rekreācijas objektus;
• Atbilstoši kompetencei veidot un uzturēt Latvijas kultūraugu un savvaļas augu gēnu banku, izstrādāt teorētisko un metodoloģisko pamatu reto un apdraudēto, kā arī saimnieciski izmantojamo savvaļas augu sugu un vietējās izcelsmes kultūraugu saglabāšanai un pavairošanai;
• Piedalīties starptautiskās sēklu apmaiņas sistēmas darbības nodrošināšanā starp pasaules botāniskajiem dārziem;
• Saglabāt augu ģenētiskos resursus ex situ un piedalīties attiecīgās sadarbības programmās.

Nacionālais botāniskais dārzs
Nacionālais botāniskais dārzs
Tips	Botāniskais dārzs
Atrašanās vieta	Miera iela 1, Salaspils, Latvija
Koordinātas	56°51′55.43″N 24°21′18.52″E
Platība	129 ha
Izveidots	1956
Mājaslapa	www.nbd.gov.lv

Botāniskā dārza nolikums paredz, ka tas veic arī ar zinātniskas kvalifikācijas iegūšanu un pilnveidošanu saistītas darbības botānikas, ekoloģijas, dārzkopības nozarē. Institūta darbības mērķis ir radīt jaunas zināšanas un produktus, izstrādāt inovatīvas tehnoloģijas, kas sekmē Latvijas un pasaules savvaļas augu un Latvijas izcelsmes kultūraugu genofonda saglabāšanu.

Oranžērijās

Zinātniskais darbs Nacionālajā botāniskajā dārzā tiek organizēts 5 nodaļās – Dendrofloras, Oranžērijas augu, Pārtikas, aromātisko un ārstniecības augu, Latvijas selekcijas telpaugu un Augu ekofizioloģijas. Nacionālā botāniskā dārza augu kolekciju veido apmēram 14 tūkstoši dažādību. Kopš 1956. gada Botāniskais dārzs regulāri izdod Index seminum - sēklu sarakstu. Sabiedrības izglītošanai izveidotas Lauku sēta “Urdziņas”, pārtikas, aromātisko un ārstniecības augu ekspozīcija, iežu un minerālu brīvdabas ekspozīcija. Botāniskajā dārzā notiek mākslas izstādes, performances, koncerti, gadatirgi.

Kolekcijas

Dendroloģiskās kolekcijas

Kokaugu kolekcija aizsākta jau Šoha dārzniecības laikā (skat."Pirmsākumi"). Zinātnisko darbu dendrofloras izpētē un dendrārija veidošanā veic Dendrofloras nodaļa. Gadu gaitā kolekcija ievērojami augusi un lepojas ar vairāk kā 4000 dažādībām:

• Latvijas selekcijas dekoratīvie kokaugi – tai skaitā 85 skujkoku formas un 33 lapkoku un krūmu šķirnes un formas.
• Skujkoku sugas un šķirnes – kolekcijā ir 15 skujkoku ģintis, no kurām 8 ir ar plašu sugu un šķirņu pārstāvniecību: baltegles, pacipreses, kadiķi, lapegles, egles, priedes, īves, tūjas un hemlokegles.
• Ēriku dzimtas (Ericaceae) augi.
• Rožu dzimtas augu kolekcija – no kuras plašāk pārstāvētās ir vilkābeļu sugas un šķirnes, ābeļu un pīlādžu sugas un dekoratīvās šķirnes, rožu sugas un šķirnes.

  

  Ziemas ainava

• Citas taksoniem bagātas lapkoku un krūmu ģintis – kļavas, bārbeles, bērzi, ozoli, kārkli un vītoli, apses un papeles.
• Latvijas un Baltijas mērogā reti dendrofloras taksoni – magnolijas, Amerikas tulpjukoks (Liriodendron tulipifera), rietumu platāna (Platanus occidentalis), Amerikas dzeltenkoks (Cladrastis kentukea), Virdžīnijas sniegpārslkoks (Chionanthus virginiana) u.c.

Kokaugu kolekciju apskatei izveidotas dažādas ekspozīcijas. Dendrārija veidošana uzsākta 1960. gadā. Tā ietver 2 daļas: vecāko, kur koki un krūmi stādīti atbilstoši filoģenētiskajai sistēmai un jaunāko (vairāk nekā 25 hektāri), kur stādījumi kārtoti pēc ģeogrāfiskā principa.

Botāniskā dārza rozārijā ir apskatāmas vairāk nekā 300 rožu šķirnes no astoņām rožu grupām: floribundrozes, krūmrozes, parka rozes, stīgotājrozes, poliantrozes, klājeniskās jeb augsnes sedzējas rozes, miniatūrrozes, tējhibrīdu rozes. Rozes dobēs kārtotas gan pēc krāsas, gan augstuma.

Vecais parks jeb Botāniskā dārza vēsturiskā daļa, stādīts 1932. gadā. Šeit ir saglabājušies atsevišķi 1930. gados stādīti koki – Švēdlera kļava, Krimas liepa un platlapu liepas šķeltlapainā forma. Vecajā parkā aug unikāla, savulaik Stelpes “Timuku” māju tuvumā atrastā, parastā ozola vietējā purpurlapu forma. Te arī aplūkojama sazarotiem ērkšķiem klātā trīsērkšķu gledīčija. Dažādas skujkoku sugas un šķirnes mijas ar magnolijām. Pavasarī smaržo Amūras ceriņš un rododendri. Virdžīnijas sniegpārsliņu koka gaisīgie ziedi atgādina par ziemu vasaras sākumā. Amerikas tulpju koks zied, kad tulpes jau noziedējušas. Vecā parka teritorijā ir izveidota arī dobe, kurā aplūkojama hostu kolekcija ar 48 dažādībām.

Oranžērijas kolekcijas

Botāniskā dārza oranžērijas (siltumnīcu) kolekcijas sāka veidoties 1956. gadā. Ik gadus kolekcija tiek papildināta ar augiem, kas izaudzēti no starptautiskās Sēklu apmaiņas programmas ceļā iegūtām sēklām un spraudeņiem. Pašlaik oranžērijā aplūkojami aptuveni 2100 augu taksoni no visiem kontinentiem, izņemot Antarktīdu. Kopš 2015. gada 25. aprīļa apmeklētājiem durvis vērusi jaunā Nacionālā botāniskā dārza oranžērija. Siltumnīcā izvietota ievērības cienīga aloju un agavju dažādība, katru no šīm ģintīm pārstāv vairāk nekā 30 sugas. Aplūkojamas arī gastērijas (20 sugas), peperomijas (20 taksoni), kalanhojes (15 taksoni), eiforbijas (13 sugas), sansevjēras, tievu garstumbru kaktusi – selenicereji, eriocereji, kā arī visai eksotiskie sukulentie efejvīni un neparastās bovijas. Kaktusu kolekcijā ir vairāk nekā 600 dažādību. Ekspozīcijā ir arī biezlapju dzimtas augi no pasaules sausajiem tropu un subtropu apgabaliem – pāri par 50 krasulu, 40 sedumu un 20 eoniju dažādības, monantes, kotiledoni, cianotes, eševērijas, kā arī 17 pusdienziežu dzimtas augu sugas. Oranžērijā aug gan citronkoki, gan mazāk pazīstami tropu pārtikas augi kā feihojas, psīdijas un eriobotrijas. Ir arī banāni, kas gan nav koki, bet grandioza izmēra lakstaugi.

Akmeņdārzs

Botāniskā dārza akmeņdārzs ir veidots laika posmā no 1961. līdz 1965. gadam pēc I. Dāvidsones un A. Pones izstrādāta projekta, un savu sākotnējo veidolu saglabājis līdz mūsdienām. Te augi izkārtoti vairākpakāpju terasēs un ar savu krāšņo ziedēšanu izceļas jau agrā pavasarī. Šeit apmeklētāji var gūt priekšstatu par vairāk kā 400 dažādiem augiem, starp kuriem ir gan interesantas ziemcietes, maz pazīstami, reti audzēti, krāšņi sīpolaugi, arī sīkkrūmi u.c.

Dekoratīvie lakstaugi

Botāniskā dārzā katru gadu tiek veidota tā saucamā Mainīgā ekspozīcija, kurā tiek stādītas gan viengadīgās vasaras puķes, gan dālijas un sīpolpuķes. Viengadīgo puķu ekspozīcija katru gadu tiek veidota, meklējot jaunas sēklas gan Eiropas, gan citu kontinentu botāniskajos dārzos un dārzkopības firmās, lai ik gadu varētu parādīt un ieteikt ko jaunu. Katru gadu Botāniskajā dārzā var aplūkot ap 280 dāliju šķirnes. Dārza kolekcijā ir pārstāvētas visas galvenās šķirņu grupas, bet visplašāk kaktusu dālijas, platziedu dālijas, platziedu kaktusu un pomponu dālijas. Sīpolaugu kolekcijā ir tulpes (300 šķirnes), narcises (150 šķirnes) un citas sīpolpuķes. Arī 150 īrisu šķirnes no 40 sugām, gan dažāda augstuma bārdainie īrisi, gan bagātīgi ziedošie Sibīrijas īrisi.

Pārtikas, aromātisko un ārstniecības augu kolekcija

Pārtikas augu jeb augļukoku un ogulāju kolekcijā ir: 40 zileņu šķirnes un vairāk nekā 20 hibrīdu, 22 dzērveņu (Oxicoccus) šķirnes un 41 hibrīds, sausserži (Lonicera) ar ēdamām ogām – 40 taksoni, irbeņu (Viburnum) ogulāju šķirnes – 20 taksoni, parastās aktinīdijas (Actinidia kolomikta) šķirnes – 25 taksoni, pīlādžu (Sorbus) šķirnes – 35 taksoni, lazdu (Corylus) šķirnes – 34 taksoni; brūkleņu šķirnes un sējeņi – 12 taksonu; apiņu (Humulus) šķirnes – 10, smiltsērkšķu (Hippophaea) šķirnes – 24; upenes (Ribes nigrum) – 55 šķirnes, baltās un sarkanās jāņogas (Ribes rubrum) – 18 šķirnes. Ārstniecības augu kolekcijā ir vairāk kā 200 taksoni, tehnisko augu – 204 taksoni un lopbarības augu – 100 taksoni.

Latvijā selekcionēto telpaugu kolekcija

Botāniskais dārzs veic arī siltumnīcu puķu – krizantēmu, alstremēriju, gerberu, ciklamenu un argirantēmu nacionālo kolekciju veidošanu un genofonda saglabāšanu, kā arī audzina stādus vasaras puķu ekspozīcijām. Kolekcijā ir krizantēmas – 296 taksoni t.sk. 40 Latvijas selekcijas šķirnes un 6 savvaļas sugas; alstremērijas – 43 taksoni t.sk. 6 pašu izveidoti kloni; gerberas – 115 taksoni t.sk. 10 Latvijas selekcijas šķirnes, 22 vietējās selekcijas kloni, 25 perspektīvie kloni, 28 vērtējamie hibrīdi, 30 introducētās šķirnes, argirantēmas – 30 taksoni; ciklamenas – 41 taksons, t.sk. 5 Latvijas selekcijas šķirnes.

Augu ekofizioloģijas nodaļa

Tās darbības metodes un virzieni ior atšķirīgi, jo augu kolekciju saglabāšanā un pilnveidošanā tiek pielietotas metodes, kur augi tiek audzēti un pētīti šūnu vai audu kultūrās.

1. Latvijas reto un aizsargājamo augu sugu kolekcijas izveide un uzturēšana in vitro; atsevišķu šo sugu izpēte gan in vitro, gan in situ, gan ex situ.

2. Latvijas telpaugu selekcijas materiāla kolekcijas veidošana un uzturēšana meristēmu kultūrās (gerberas, krizantēmas).

3. Atsevišķu komerciāli nozīmīgu taksonu uzturēšana meristēmu kolekcijā kā mātesaugu bāzi (pavairošanai komerclaboratorijām).

Pārraudzībā esošās kolekcijas: Latvijas reto un aizsargājamo augu sugu kolekcija in vitro, kurā ir 78 sugas no 30 dzimtām. Pārējā in vitro kolekcijā ir vairāk nekā 400 taksoni, t.sk. 111 gerberu šķirne un kloni, 160 krizantēmas. Kolekcijas tiek periodiski izvērtētas pēc to uzturēšanas lietderības, ja nepieciešams, vienus taksonus nomaina ar citiem.

Pirmsākumi

Johans Hermanis Cigra (J. H. Zigra) 18. gadsimta beigās uzpirka vairākas paputējušas dārzniecības un 1798. gadā Rīgas pievārtē nodibināja stādaudzētavu, kas 50 gadus vēlāk nonāca Šohu – Bēru dzimtas īpašumā. 1836. gadā Kristiāns Vilhelms Šohs izveidoja dārzkopības firmu “C. W. Schoch” ar sēklu tirgotavu Rīgā un stādaudzētavām Ganību dambī. Paplašinoties Rīgas ostai, firmu 1898. gadā pārcēla uz Salaspili, uz vietu, kur mūsdienās atrodas Nacionālais botāniskais dārzs.
K. V. Šoha firma iepirka sēklas un stādus pavairošanai no Rietumeiropas, arī no slavenās L. Špēta kokskolas Berlīnē. Pirms Pirmā pasaules kara Salaspils kokaudzētava katru gadu pārdeva 50 līdz 60 tūkstošus augļu koku un vēl vairāk krāšņumaugu gan Latvijā, gan visā Krievijas Impērijas Eiropas daļā. Neatkarīgās Latvijas laikā (1918 - 1940) gan platības, gan augu daudzveidības ziņā Salaspilī bija lielākā kokaudzētava Baltijas valstīs.

Pēc Otrā pasaules kara 1944. gadā stādaudzētavu nacionalizēja un izveidoja Valsts Augļu koku un ogulāju izmēģinājumu audzētavu. 1947. gadā to pārdevēja par Dārzkopības izmēģinājumu staciju. Tomēr, lai kādas bija pārmaiņas nosaukumos, te, balstoties uz Šoha dārzu bagātīgo pieredzi, plaši audzēja augļu kokus, ogulājus un krāšņumaugus.

1951. gadā tika dibināts Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūts. Par direktoru kļuva Alfrēds Ozols (1898 - 1971). Tajā izveidoja Botānikas un dārzkopības sektoru. Institūts atradās Kleistos. Tur notika arī visi ar dārzkopību saistītie izmēģinājumi. 1956. gadā Salaspilī tika nodibināts ZA Botāniskais dārzs, kas pārņēma introdukcijas un dārzkopības tēmas no Botānikas un dārzkopības sektora.

Vēsture

Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Botāniskais dārzs dibināts 1956. gadā ar LPSR Ministru Padomes 1956. gada 4. augusta lēmumu Nr.44. BD pamatuzdevums bija Latvijai noderīgu augu introdukcija, aklimatizācija un to pielietošana praksē. Botāniskajā dārzā darbu uzsāka 70 darbinieki, to skaitā 9 zinātniskie, 15 zinātniski tehniskie un 46 apkalpojošie. Ar 1968. gada 1. janvāri Dārzam piešķīra zinātniski pētnieciskā institūta statusu. Kopš dibināšanas Botāniskā dārza darbība organizēta divos sektoros – zinātniskajā un eksperimentālās ražošanas. Tajā tika iekoptas pastāvīgās ekspozīcijas – dendrārijs, rozārijs, dekoratīvo lakstaugu, ārstniecības, garšaugu u.c. kā arī izmēģinājumu platības. Uzceltas jaunas ražošanas ēkas, zinātniskā darba telpas, laboratorijas un siltumnīcas. Pētījumu rezultāti publicēti monogrāfijās un rakstu krājumos “Daiļdārzniecība” (1959 – 1989), “Tautsaimniecībā derīgie augi” (1960 – 1990), “Ботанические сады Прибалтики” u.c. 20. gadsimta 1960. – 90. gados ZA Botāniskajā dārzā darbojās Baltijas zonas botānisko dārzu padome, kas koordinēja Baltijas republiku un Kaļiņingradas apgabala botānisko dārzu zinātniskās pētniecības darbu. Tika uzturēti sakari ar 500 ārzemju botāniskajiem dārziem un zinātniskajām iestādēm 71 valstī. 1989. gada sākumā Botāniskajā dārzā strādāja 279 cilvēki, no tiem 28 zinātniskie darbinieki. Sākot ar 1990. gadu darbinieku skaits samazinājās. 1993. gada decembrī bija 154 darbinieki, no tiem 44 zinātniskie.

1992. gadā 9. decembrī tika pieņemts LR Augstākās Padomes lēmums par nacionālā botāniskā dārza statusa piešķiršanu Zinātņu akadēmijas Botāniskajam dārzam. Tajā noteikts, ka nacionālo botānisko dārzu nedrīkst privatizēt. 1993. gadā Botānisko dārzu Zinātņu akadēmija nodeva Izglītības ministrijas pārziņā. Tas kļuva par valsts bezpeļņas organizāciju “Nacionālais botāniskais dārzs”.

2005. gadā izveidoja aģentūru Izglītības un zinātnes ministra pārraudzībā (MK Rīkojums Nr. 314., 2005), 2006. gadā par valsts aģentūru Vides ministra pārraudzībā. Līdz 2012. gadā Botāniskais dārzs atkal kļuva par zinātnisku iestādi (valsts zinātniskais institūts atvasināta publiska persona Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra pārraudzībā).

Direktori

• 1956—1958: Artūrs Mauriņš-direktora pienākumu izpildītājs
• 1958—1967: Ilmārs Zunde
• 1967—1980: Viktors Ozoliņš
• 1980—1992: Andris Zvirgzds
• 1992—2002: Kārlis Buivids
• 2002—2006: Ģederts Ieviņš
• 2006—2019: Andrejs Svilāns
• 2019—pašlaik: Artis Vītiņš (p.i.)

Ārējās saites

• Oficiālā tīmekļa vietne