Krasnodaras novads

Krasnodaras novads
	Krasnodaras novads
	Краснодарский край
	— novads —
	Abrau ezersAbrau ezers
; Karogs	; Ģerbonis
	Novietojums Krievijā
Dibināts	1937
Centrs	Krasnodara
Municipālais iedalījums	44
	Platība
- Kopā	75 485 km²
	Iedzīvotāji (2023)
- Kopā	5 819 345
- Blīvums	77,1/km²
- Etniskais sastāvs	krievi (88,3 %); armēņi (5,5 %); ukraiņi (1,6 %)
ISO 3166-2	RU-KDA
	Mājaslapa: admkrai.krasnodar.ru
	Krasnodaras novads Vikikrātuvē

Krasnodaras novads (krievu: Краснодарский край), neoficiāli arī Kubaņa (Кубань), ir viens no Krievijas Federācijas novadiem. Tas robežojas ar Rostovas apgabalu ziemeļaustrumos, Stavropoles novadu austrumos, Karačaju-Čerkesiju dienvidaustrumos, kā arī ar Gruzijas Abhāziju dienvidos un Melno un Azovas jūru rietumos un ziemeļrietumos. Krasnodaras novads arī pilnībā aptver Adigejas Republiku.

Vēsture Labot

631. gadā Kubaņas upes labajā krastā izveidojās Senā Lielā Bulgārija ar Fanagoriju kā galvaspilsētu, tad on apmēram 650. līdz 965. gadam šeit pastāvēja Hazārijas kaganāts. 965. gadā to sagrāva Kijivas kagans Svjatoslavs Igorevičs, desmit gadus vēlāk hazāru zemēs iebruka pečeņegi. Pie Kerčas šauruma izveidojās slāvu Tmutarkaņas kņazistes, kuru 12. gadsimta sākumā sagrāva polovcieši un līdz 1204. gadam tā atradās Austrumromas imperatoru pakļautībā. No 1243. līdz 1438. gadam Kubaņas baseina teritorija bija Zelta Ordas pakļautībā.

Šajā laikā novada teritorijā dzīvoja adigu jeb čerkesu ciltis: Melnās jūras piekrastē šapsugi (adigu: шапсыгъ — Tuapses apkārtnē), natuhi pie Gelendžikas, hegaji un hetuki (Хьэтыкъуай) pie Anapas, ubihi pie Sočiem. Savukārt stepi un kalnus apdzīvoja abadzehi (абэдзэх), bžedugi (бжъэдыгъу), kemirgoji (кӏэмгуй) un mamhegi, egerukaji. 13. gadsimtā adigu valdnieks Inals apvienoja 12 čerkesu ciltis vienā Čerkesijas valstī, kas pastāvēja līdz 19. gadsimta vidum.

Pēc uzvaras Krievu—turku karā (1768—1774) un Kučuk-Kainardžas līguma nosacījumiem Krievijas impērija ieguva Kubaņas upes labo krastu, uz kurieni pārcēla Ukrainas kazakus. 1792. gadā tur izveidoja Melnās jūras kazaku pulka teritoriju (Черноморское казачье войско). Kaukāza kara laikā Krievijas impērija iekaroja Čerkesiju un lielāko daļu tās pirmiedzīvotāju (aptuveni 2-2,8 miljonus) izklīdināja stepē vai deportēja uz dažādām Osmaņu impērijas daļām. 1860. gadā izveidoja Kubaņas apgabalu ar Jekaterinodaru kā galvaspilsētu. 1896. gadā no Kubaņas apgabala atdalīja Melnās jūras guberņu, kuras centrs bija Novorosijska.

Pēc Krievijas pilsoņu kara beigām 1920. gadā nodibināja Kubaņas-Melnās jūras apgabalu (Кубано-Черноморская область), 1924. gadā īslaicīgajā Dienvidaustrumu apgabalā (Юго-Восточная область) un līdz 1934. gadam Ziemeļkaukāza novadā (Северо-Кавказский край). Pēc 1926. gada PSRS tautas skaitīšanas datiem Kubanas apgabalā dzīvoja 62,2% ukraiņu un 33,8% krievu.

1934. gadā izveidoja Azovas-Melnās jūras novadu (Азово-Черноморский край), kuru 1937. gadā sadalīja Krasnodaras un Rostovas apgabalos. Krasnodaras apgabalā ietilpa Adigejas autonomais apgabals.

Čerkesijas un Melnās jūras kazaku teritorijas (pēc Kučuk-Kainardžas līguma 1806. gada kartē)
Čerkesijas un Kabardijas zemes Kaukāza kara laikā 1835. gada kartē
Kubaņas apgabals pēc Melnās jūras guberņas atdalīšanas 1913. gada kartē