Atvērt galveno izvēlni
Kaukāzs, 1801-1813
Čerkesija un Čečenija, galvenie pretestības centri
Kaukāza administratīvais dalījums, 1860

Kaukāza karš, tradicionāli datēts no 1817. līdz 1864. gadam, kura laikā Krievijas Impērija nodibināja kontroli pār Kaukāza kalniešiem. Galveno pretestību Krievijai izrādīja čerkesi, čečeni un lezgīni.

Imperatore Katrīna II 1785. gadā iecēla Grigoriju Potjomkinu par pirmo Kaukāza gubernatoru. Šajā laikā Krievija bija sasniegusi Mozdoku un Vladikavkāzu. Potjomkina un Suvorova karagājieni koncentrējās uz Melnās un Kaspijas jūru piekrastes zemju iekarošanu. Reģiona musulmaņi šeiha Mansura vadībā pasludināja svēto karu pret krieviem. 1791. gadā Mansuru sagūstīja Anapā. Katrīnai II mirstot, 1796. gadā Krievijas kontrole Ziemeļkaukāzā bija sasniegusi Kubaņas un Terekas upju līniju. Šajā laikā persiešu un turku uzbrukumu nomocītie gruzīnu kristiešu valdnieki sāka skatīties uz Krieviju pēc aizsardzības. 1799. gadā Kartli-Kahetijas karalis Georgs XII lūdza imperatoram Pāvilam I iespēju pievienoties Krievijai. Turpmākajos gados Pāvils I un viņa mantinieks Aleksandrs I pasludināja Krievijas kontroles nodibināšanu pār Kartli-Kahetijas karalisti. Krievijai tagad bija jāaizstāv teritorija Dienvidkaukāzā, ko ar pārējo impēriju savienoja vienīgi Gruzijas kara ceļš. Vietējās musulmaņu un kalniešu tautas bija apņēmības pilnas pretoties Krievijas varai. Stāvie un mežiem apaugušie kalni bija lieliski piemēroti partizānu karam pret Krievijas armiju.[1]

No 1801. līdz 1813. gadam Krievijas karaspēka klātbūtne Kaukāza kalnu reģionos bija minimāla, vairāk fokusējoties uz kariem ar Osmaņu un Persijas impērijām. 1816. gadā ieceltais militārais gubernators Jermolovs Čečenijā un Dagestānā sāk būvēt nocietinātu fortu virkni un militāros ceļus. 1818. gadā nodibina Grozniju. Krievijas Atsevišķājā Kaukāza korpusā ir 50 000 kareivji, kurus atbalsta 40 000 lielā Melnās jūras kazaku armija. 1819. gadā Dagestānas vadoņi apvienojas cīņai pret krieviem, bet līdz 1821. gadam tiek sakauti. Krievija nostiprina savu varu mūsdienu Azerbaidžānas teritorijā. No 1822. līdz 1826. notiek vairāki karagājieni pret čerkesiem Melnās jūras piekrastē.

Karā sakautā Persija 1828. gadā un Osmaņu impērija 1829. gadā atzīst Krievijas kontroli pār Melnās jūras piekrasti, Kaukāzu, armēņu un azerbaidžāņu zemēm. 1828. gadā tiek pakļauti karačaji.

1828. gadā imama Muhammada vadībā sākas musulmaņu svētais karš pret Krieviju. Pēc viņa nāves 1832. gadā nākamais imams Gamzat Beks atgūst kontroli pār lielu Dagestānas kalnu daļu, taču tiek nogalināts sadursmē ar avāriem. 1834. gadā par pretestības vadītāju kļuva imams Šamils, kas izveidoja kalniešu savienību un nodibināja imama valsti. Viņa galvenā atbalsta bāze bija Dagestānas un Čečenijas kalnājos.

Tikmēr kumiki, osetīni, inguši un kabardīni, kas joprojām sekoja pagāniskiem ticējumiem, vai bija pārgājuši pareizticībā, musulmaņu pretestības kustību neatbalstīja.

Lielas Krievijas armijas vienības iegāja dziļi kalnājos, sagrāba partizānu ciematus, taču pārtikas trūkuma un nepārtrauktās pretestības dēļ atkāpās izejas punktos. No 1837. līdz 1839. gadam ar Šamilu ir noslēgts pamiers. Krievija koncentrējas uz Melnās jūras piekrastes pakļaušanu, kur 1840. gada pavasarī čerkesi iznīcina vairākus krievu fortus. Līdz 1843. gadam Šamils dubulto savu teritoriju Dagestānā, iekaro Avāru hanisti. 1845. gadā 18 000 liela Krievijas armijas kolonna iznīcina Šamila galveno apmetni, bet atkāpjoties zaudēja 3000 kritušos.

1846. gadā Krievijas stratēģija mainījās, uzbrukumus veicot mazākām vienībām. Līdz 1853. gadam Šamila armija ir padzīta no Čečenijas. Kaukāza pakļaušanu pārtrauca Krimas karš. Osmaņu armijas mēģinājumi uzbrukt Kaukāzā tiek atsisti. Šamils iebrūk Kahetijas pilsētā Cinandali 80 km attālumā no Tbilisi, bet tiek sakauts.[2]

Pēc 1856. gada Krievija reģionā sakoncentrēja 250 000 kareivju lielu armiju, kas ļāva vienlaikus īstenot vairākas uzbrukuma kampaņas. Šamila Dagestānas imamātā sākas iekšējais sabrukums. 1859. gada 25. augustā iznīcina Šamila pēdējo lielo vienību un imams krīt krievu gūstā.

Čerkesu pretestības apspiešanai sākās mežu izciršana, ciematu iznīcināšana un vietējo iedzīvotāju pārvietošana. 1862. gadā sākas liela krievu ofensīva, kas līdz 1864. gadam pakļauj Melnās jūras piekrastes zemes. Čerkesus piespiež bēgt dziļāk kalnos, bet to lielāko daļu sadzen piekrastē, un pārvieto uz Osmaņu impēriju, īstenojot čerkesu genocīdu. 1864. gadā Krievijas kontrolē visu Abhāziju, un 21. maijā tiek iekarots pēdējais čerkesu pretestības centrs.[2] 1864. gadu uzskata par Kaukāza kara beigām, lai arī vēl nākamajos gados Čečenijā un Dagestānā uzliesmoja dumpji.

GalerijaLabot

AtsaucesLabot