Pečeņegi

Pečeņegi (turku: peçenek, latīņu: Pacinacae, Bisseni, grieķu: Πατζινάκοι) bija tjurku valodās runājošu stepju klejotāju cilšu apvienība 9.-11. gadsimtā, kas no Vidusāzijas iebruka Eiropas stepju joslā un izspieda no turienes maģāru ciltis. Viņi pakļāva zemes tagadējās Krievijas Federācijas un Ukrainas teritorijā. Bizantijas hronikās minēts, ka daļa pečeņegu sevi dēvēja par kangariem (grieķu: Κάγγαρ).[1]

Pečeņegu apdzīvotā teritorija aptuveni 1015. gadā.

VēstureLabot

 
Pečeņegu un Kijevas lielkņaza Svjatoslava jātnieku iebrukums Pirmajā Bulgārijas caristē(14. gs. hronikas miniatūra)

9. gadsimta vidū pečeņegi no tagadējās Uzbekistānas pārcēlās uz Volgas upes lejteci, no kurienes tos padzina hazāri un oguzi. Pečeņegi savukārt padzina maģārus no tagadējās Dienvidkrievijas stepēm starp Doņecas un Kubaņas upēm. 920. gadā pečeņegi karoja ar Kijevas lielkņazu Ingvaru. Pēc Hazāru kaganāta sagrāves 965. gadā, pečeņegi ieņēma tagadējās Ukrainas dienvidu un austrumu daļu. 968. gadā viņi aplenca Kijevu, taču jau pāris gadus vēlāk piedalijās Kijevas lielkņaza karagājienā uz Konstantinopoli (970-971). Kijevas lielkņazs Vladimirs I (990-995) sakāva pečeņegus. Lielkņazs Jaroslavs Gudrais pečeņegus atkal sakāva pie Kijevas 1036. gadā.

1091. gadā Bizantijas imperators Aleksijs Komnēns kopā ar kumānu karaspēku sagrāva pečeņegus kaujā pie Levunionas Trāķijā (tagadējā Turcijā). 12. gadsimtā pečeņegu atliekas asimilēja ungāri un bulgāri. Iespējams, ka pečeņegu tiešie pēcteči ir gagauzi.

AtsaucesLabot