Itālijas Sociālā Republika

Itālijas Sociālā Republika (itāļu: Repubblica Sociale Italiana) bija nacistiskās Vācijas pakļautībā izveidota fašistiska marionešu valsts Itālijas ziemeļu un centrālajos rajonos, kas pastāvēja Otrā pasaules kara laikā no 1943. gada rudens līdz 1945. gada aprīlim. Tā kā republikas galvenās pārvaldes iestādes atradās Salo pilsētiņā pie Gardas ezera, to bieži sauc arī par Salo Republiku (itāļu: Repubblica di Salò). Republika uzskatīja sevi par vienīgo leģitīmo Itālijas valdību, iepretī karaļa Viktora Emanuela III un maršala Pjetro Badoljo valdībai, kas Sabiedroto aizsardzībā darbojās Itālijas dienvidos un 1943. gada 13. oktobrī pieteica karu Vācijai.

Repubblica Sociale Italiana Itālijas Sociālā Republika Trešā Reiha marionešu valsts ← 1943 – 1945 → Karogs Ģerbonis Devīze Per l'onore d'Italia Himna Giovinezza Location of Itālijas Sociālā Republika Itālijas Sociālās Republikas administratīvais iedalījums 1943. gadā Pārvaldes centrs Salo (de facto) Roma (de jure) Valoda(s) itāļu Reliģija katolicisms Valdība Unitāra fašistiska vienpartijas totalitāra diktatūra Duče  - 1943-1945 Benito Musolīni Vēsturiskais laikmets Otrais pasaules karš  - Pasludināta 1943. gada 23. septembrī  - Sabiedroto ofensīva 1945. gada 25. aprīlī Nauda Itālijas lira

Republikas teritorijas izmaiņas kara darbības laikā

Republikas līderis bija ilggadējais Itālijas karalistes diktators Benito Musolīni, taču reālā vara piederēja vāciešiem — vēstniekam un Hitlera pārstāvim Itālijā Rūdolfam Rānam (Rudolf Rahn) un SS ģenerālim Karlam Volfam (Karl Wolff). Republika uzskatāma par Musolīni fašistiskās diktatūras pēdējo posmu.

Pēc Pirmā pasaules kara no Austroungārijas iegūto teritoriju mūsdienu Trentīno-Alto Adidžes, Veneto un Friuli-Venēcija Džūlijas provincēs anektēja Vācija. Itāļu okupācijas zona Dienvidslāvijā tika nodota Horvātijas ustašiem, vācieši arī pārņēma kontroli pār itāļu garnizoniem okupētajā Grieķijas karalistē un tās salās. Republikas teritorija saruka līdz ar Sabiedroto armijas virzīšanos uz ziemeļiem, un piefrontes apgabalos tai nebija nekādas varas.

1943. gada 25. jūlijā no varas gāzto Musolīni 12. septembrī no aresta atbrīvoja vāciešu īpašo uzdevumu vienība Oto Skorceni vadībā un nogādāja viņu Vācijā uz tikšanos ar Hitleru, kas pārliecināja Musolīni atgriezties pie varas. Paralēli vācieši okupēja visu Itālijas ziemeļu un centrālo daļu, izveidojot aizsardzības līniju pret iebrūkošajiem Sabiedrotajiem. Gandrīz 600 000 Itālijas armijas karavīri, kas tika arestēti, vāciešiem iebrūkot Itālijā, tika nosūtīti kā darbaspēks uz Vācijas bruņojuma fabrikām.

• 
  Musolīni atbrīvošanas operācija
• 
  Musolīni atbrīvošanas operācija
• 
  Republikas bruņotie spēki, jūras kājnieki
• 
  Aizsardzības inspicēšana
• 
  Karaspēka inspicēšana, 1945
• 
  Musolīni un līdzgaitnieku līķi

1944. gadā notika bijušās Fašisma Lielās Padomes locekļu tiesas prāva. Viņus apvainoja Musolīni gāšanā no amata. Seši bijušie fašistu līderi 11. janvārī sodīti ar nāvi, tai skaitā Musolīni meitas vīrs un bijušais Ārlietu ministrs Galeaco Čano.

Tradicionālās monarhijas un paša fašistu partijas elites nodotais Musolīni ideoloģiski atgriezās pie fašisma saknēm, viņš tagad aizstāvēja republikānismu, strādnieku tiesības uz dalību uzņēmumu vadībā, industriju nacionalizāciju un plutokrātiskā kapitālisma ierobežošanu.

1943. gada 15. novembrī Veronā notika jaunās Fašistiskās Republikāņu partijas (Partito Fascista Repubblicano) dibināšanas kongress, kurā tika pieņemta jaunā režīma 18 punktu programma. Tā paredzēja republikānisku valsts iekārtu, vienu valdošo partiju, vēlētu valsts galvu, ekonomikas socializāciju un ebreju apspiešanu. 28. novembrī tika oficiāli pieņemts jaunais valsts nosaukums.

Antisemītiskie likumi, kas Itālijā bija pieņemti 1938. gadā, tagad tika pastiprināti. Pilnā spēkā sākās ebreju vajāšanas, daudzi tiek arestēti un 9000 ebreji tika nosūtīti uz nāves nometnēm Vācijā.

1944. gada 15. janvārī tika pieņemts industriju socializācijas likums, kas paredzēja nozīmīgāko uzņēmumu nacionalizāciju, strādnieku dalību uzņēmumu pārvaldē, zemes reformas sākumu, kā arī algu un cenu kontroli.

Par spīti šiem centieniem, fašisms bija neatgriezeniski sabrucis un tam nebija nekāda atbalsta plašākās tautas masās. Tā radikālo reformu programmu bloķēja vācu okupācijas iestādes un turīgais rūpnieku slānis. Strādnieki pievienojās komunistu pagrīdei un regulāri streikoja. Vidusšķira vēlējās kara beigas, parlamentārās sistēmas atjaunošanu un mierīgu dzīvi.

Valstī noritēja pilsoņu karš starp fašisma aizstāvjiem un kreisajiem partizāniem, kas vienlaikus cīnījās arī pret vācu okupāciju. Papildus oficiāli izveidotajai republikas armijai izveidojās dažādi fašistu paramilitārie grupējumi, kas veica cīņu pret kreiso uzskatu atbalstītājiem. Atbildot uz partizānu uzbrukumiem, vācu armijas un SS vienības veica regulāras atriebšanās akcijas un civiliedzīvotāju slaktiņus. Piemēram, atbildot uz 33 vāciešu nogalināšanu bumbas sprādzienā 1944. gada martā, nošāva 335 cilvēkus.

1944. gada 16. decembrī Musolīni uzstājās ar pēdējo publisko runu. Tuvojoties pilnīgajai sakāvei, viņš meklēja ceļus, kā padoties Rietumu Sabiedrotajiem. 1945. gada 26. aprīlī viņš mēģināja bēgt uz Šveici, taču viņu notvēra komunistu partizāni un 28. aprīlī nošāva.