Maršs uz Romu

Maršs uz Romu (itāļu: Marcia su Roma) bija Benito Musolīni vadītās Nacionālās fašistu partijas īstenota varas sagrābšana Itālijas karalistē, kas norisinājās 1922. gada oktobra beigās un aizsāka fašistiskās Itālijas ēru. Lai arī fašistu mitoloģijā attēlots kā neapturams masu gājiens, kas beidzas ar varas sagrābšanu, tā uzvaru daudz vairāk veicināja karaļa Viktora Emanuela III lēmums uzaicināt Benito Musolīni par premjerministru. Fašisti drīz kļuva par dominējošo politisko spēku valstī un Musolīni vadīja Itāliju līdz 1943. gadam. Fašistu režīms bija otrais autoritārais režīms, kas izveidojās starpkaru perioda Eiropā (pirmais bija Mikloša Horti režīms Ungārijā), un tas aizsāka moderno autoritāro režīmu ēru pasaulē.

Musolīni ar fašistu līderiem

Maršs uz Romu

Fašistu demonstrācija Romā

Musolīni 1922. gada novembrī

Situācija Itālijā

Pēc dalības Pirmajā pasaules karā, Itālijas karaliste ieguva jaunas teritorijas, taču kara veterānos pieauga neapmierinātība ar pastāvošo sistēmu, kas bija neveiksmīgi vadījusi itāļu armiju. Līdzīgi kā citur pēckara Eiropā, Itālijā pieauga kreisais radikālisms, kuru pastiprināja valsts ekonomikas problēmas. 1919. gada 16. novembra vēlēšanās Nikola Bombači vadītā Sociālistu partija iegūst 32,3% balsu. Bombači vēlāk ir viens no Komunistu partijas dibinātājiem, taču vienlaikus arī Musolīni draugs un atbalstītājs, un abi tiek nošauti 1945. gada aprīlī.

1919. un 1920. gads valsts vēsturē tiek dēvēts par sarkano divgadi (Biennio rosso), jo šajā periodā īpaši aktīvi bija kreisie spēki, kas mēģināja valstī atkārtot Krievijas Oktobra revolūcijas scenāriju. Pēc pirmās strādnieku padomes izveides industriālajā centrā Turīnā, tās sāka veidoties arī citās pilsētās. Strādnieki sagrāba rūpnīcas, regulāri rīkoja streikus. 1920. gada novembrī valdība aizliedza strādnieku padomes un pārtrauca visas vienošanas, kas bija noslēgtas ar kreisajām strādnieku organizācijām. Lai arī strādnieku organizācijas uzsāka pretošanos, ar fašistu un armijas palīdzību to izdevās apspiest.

Fašistu pirmsākumi

Kā atbildes reakciju kreisajiem spēkiem bijušais sociālistu žurnālists un kara veterāns Benito Musolīni 1914. gada decembrī nodibina "Revolucionārās akcijas savienību" (Fasci d'Azione Rivoluzionaria), kas 1919. gada martā Milānā tiek pārveidota par "Itāļu cīņas savienību" (Fasci Italiani di Combattimento) un 1921. gadā apvienojas ar vairākām līdzīgām grupām izveidojot "Nacionālo Fašistu partiju". Partijas populistisko ideoloģiju veido radikāls nacionālisms un republikānisms ar aicinājumiem veikt kara laikā gūtās peļņas nacionalizāciju, balss tiesību piešķiršanu sievietēm un astoņu stundu darba dienas ieviešanu.

Jau no saviem pirmsākumiem partija vairāk bija paramilitāra organizācija, kurai pievienojās kara veterāni, kas nēsāja melnus kreklus, tādējādi itāļu melnkrekli kalpoja par piemēru Hitlera brūnkrekliem un citām fašistu kustībām.

1920. gada augustā melnkrekli piedalījās streika izdzenāšanā Alfa Romeo rūpnīcā Milānā, un melnkreklu cīņu pret kreisajiem spēkiem neoficiāli sāka atbalstīt ne tikai turīgie zemes un rūpnīcu īpašnieki, bet arī valdība. 1920. gada oktobrī fašisti izdzenā jaunievēlēto kreiso Boloņas pilsētas domi, procesā nogalinot deviņus cilvēkus.

1921. un 1922. gadi, kad pieaug fašistu terors, tiek dēvēts par "melno divgadi" (Biennio nero). Ar valsts iestādu klusējošu atbalstu tiek sagrautas nozaru arodbiedrības, demolēti sociālistu laikrakstu un organizāciju biroji, fiziski iespaidoti un nogalināti kreiso uzskatu pārstāvji.

1921. gadā fašisti Nacionālā bloka koalīcijas sarakstā, kuru bez fašistiem veido arī Liberāļu un Sociāldemokrātu partijas, piedalās vēlēšanās un iegūst 37 vietas no Nacionālā bloka iegūtajām 105 vietām 535 deputātu lielajā parlamentā. Par premjerministru 1921. gada 4. jūlijā kļūst sociālists Ivanoe Bonomo, kura valdība pastāv līdz 1922. gada 26. februārim, kad par premjerministru kļūst Liberāļu partijas kandidāts Luidži Fakta.

Maršs uz Romu

Itālijas partijās šajā laikā valdīja paralīze, ko radīja to iekšējā politiskā sašķeltība un neviennozīmīga attieksme pret fašistiem. Faktas pārstāvētās Liberāļu partijas lielākā daļa vēlējās rast ar tiem kompromisu, kamēr citi vēlējās veidot daudzpartiju antifašisisku koalīciju. Populārā katoļu partija bija spiesta respektēt jaunievēlēto pāvestu Piju XI, kurš, kā Milānas arhibīskaps, bija svētījis fašistu karogus. Iepriekšējās vēlēšanās uzvarējusī Sociālistu partija bija sašķēlusies trīs jaunās partijās. Musolīni tikmēr nostiprināja savas pozīcijas, no vienas puses dodot skvadristiem brīvību politisko oponentu terorizēšanā, un vienlaikus uzturot sarunas ar tradicionālo partiju pārstāvjiem, lai novērstu antifašistiskas koalīcijas izveidošanu.

1921. gada novembrī vairākas fašistiskās kustības apvienojas Musolīni vadītā Nacionālajā Fašistu partijā. Parlamentā minimāli pārstāvētie fašisti jūtas pietiekoši spēcīgi, lai mēģinātu veikt valsts apvērsumu. 1922. gada oktobra sākumā fašistu partijas kongresā Milānā Musolīni paziņo, ka pienācis laiks sagrābt varu. Lai arī partijas vadītājs, Musolīni pats aktīvi neiesaistījās marša uz Romu plānošanā un īstenošanā, uzticot to melnkreklu līderiem un simpatizējošiem armijas virsniekiem, kas izveido štābu Perudžā.

Varas sagrābšanas plānu veidoja sekojošie punkti:

• Visas Itālijas fašistu došanās uz Romu.
• Industriāli nozīmīgāko Itālijas ziemeļu pilsētu sagrābšana.
• Musolīni prasība atlaist Faktas valdību un izveidot fašistu valdību.
• Prasības neizpildes gadījumā bruņotu fašistu vienību uzbrukums Romai un varas sagrābšana.

Plāns varēja izdoties tikai gadījumā, ja organizētā armija neiesaistītos vājo bruņoto fašistu izklīdināšanā un apspiešanā, taču Musolīni pieņēma, ka politiķiem pietrūks drosmes iesaistīt armiju.

Musolīni oficiāli nevadīja apvērsumu un turējās nostāk no tā vadības. Sagatavošanās sākās 1922. gada oktobrī. 18. oktobrī fašistu spēki sāka ieņemt pilsētas visā Itālijā. Nesastopoties ar vērā ņemamu armijas pretestību, 24. oktobrī Neapolē Musolīni uzstājās apmēram 60 000 cilvēku liela pūļa priekšā, kur paziņoja, ka viņa partija vēlas vadīt Itāliju. Viņš paziņoja, ka varu viņiem var nodot brīvprātīgi, vai arī viņi to sagrābs paši dodoties maršā uz Romu.

26. oktobrī Musolīni ierodas Milānā un tiek publicēts paziņojums par to, kas sākās maršs uz Romu. Vairāki desmiti tūkstoši fašistu sāk no Milānas doties Romas virzienā. Lai arī fašistu sacelšanās dalībnieku skaits vēlāk daudzkārtēji palielināts, ticamākais skaitlis ir 20-25 000 fašistu, kas nāca no fašistu sagrābtajām Po ielejas pilsētām. Maršā uz Romu viņi piedalījās tikai daļēji, un uz pilsētu tika atvesti ar vilcieniem.

Premjerministrs Fakta nezaudēja apņēmību aizsargāt demokrātiju un vēlējās izsludināja ārkārtas stāvokli valstī un Romā ieveda papildus karaspēka vienības. Nākamajā dienā fašistu kolonas atradās jau 30 kilometru attālumā no Romas. Karalis uzsāka sarunas ar fašistiem, kam tiek piedāvāts ieņemt dažus ministru portfeļus koalīcijas valdībā, taču Musolīni no Milānas telefoniski atsakās no piedāvājuma, uzstājot, ka piekrīt tikai premjerministra amatam.

28. oktobrī Faktas valdība sagatavo rīkojumu par kara stāvokļa izsludināšanu Romā, taču karalis atsakās to parakstīt un valdība, protestējot pret karaļa rīcību, demisionē. Iemesli karaļa rīcībai nav skaidri, un dažādas versijas to izskaidro ar viņa bailēm sākt pilsoņu karu vai zaudēt troni fašistu uzvaras gadījumā.

29. oktobrī karalis paziņo, ka Musolīni ir iecelts par jauno premjerministru un Musolīni ar vilcienu no Milānas dodas uz Romu.

30. oktobra rītā Musolīni ar Milānas vilcienu ierodas Romā, dodas pieņemšanā pie karaļa un izveido savu pirmo koalīcijas ministru kabinetu, kurā bez četriem fašistiem piedalās arī katoļu, sociāldemokrātu un liberāļu partiju ministri. Tikai tad fašisti beidzot lielā skaitā tiek ielaisti Romā un 31. oktobrī sarīko uzvaras parādi Musolīni un karaļa priekšā.

Jau 1923. gadā maršs uz Romu tiek plaši atzīmēts, kā fašistu revolūcija. Turpmākajos gados aizsākas oficiāla fašisma ēras gadu skaitīšana, par sākumu ņemot 1922. gada 29. oktobri.

Sekas

Maršs uz Romu ļāva Musolīni pakāpeniski iegūt pilnīgu varu pār valsti. 1921. gada vēlēšanās fašisti bija ieguvuši tikai 37 vietas parlamentā. Kad Musolīni kļuva par premjerministru, fašisti uzsāka varas konsolidāciju savās rokās. Pats apvērsums deva pamatu fašistu popularitātes pieaugumam. Musolīni, izmantojot dažādus līdzekļus, atbrīvojās no politiskajiem konkurentiem. 1923. gadā tika pieņemts jauns vēlēšanu likums, kas ļāva partijai ar lielāko saņemto balsu skaitu iegūt absolūto balsu vairākumu parlamentā. 1924. gada aprīļa vēlēšanās tas ļāva fašistiem iegūt 64% balsu un 374 vietas parlamentā un pilnībā pārņemt varu valstī. 1926. gadā parlaments tiek atlaists, nodibinot pilnīgi fašistisku pārvaldes modeli.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Maršs uz Romu.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)