Livonijas bīskapija
Livonijas bīskapija jeb Līvzemes bīskapija bija pirmā Romas Katoļu baznīcvalsts mūsdienu Latvijas sastāvā, kas līdz 1214. gadam pakļāvās Brēmenes arhibīskapam, bet pēc tam no tās pakāpeniski izveidojās Rīgas arhibīskapija. 1583. gadā pēc Livonijas kara Polijas—Lietuvas ūnijas valdnieki rekatolizētajā Pārdaugavas Livonijas hercogistes teritorijā atjaunoja katoļu Livonijas bīskapiju jeb Inflantijas-Piltenes bīskapiju ar pārvaldes centru Cēsīs, vēlāk Varšavā un Daugavpilī.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||
Ikšķiles periods (1186—1201)
labot šo sadaļuPirmais zināmais katoļu sludinātājs Līvzemē jeb bija Meinards, kura darbības sākumu Daugavas lejtecē, saskaņā ar uzrakstu uz viņa kapa plāksnes [Kučinskis, 1993.], varētu pieņemt par 1182. gadu. Sākumā viņš kā Gotlandes tirgotāju priesteris kopā ar tiem ziemoja Daugavas lejtecē. Saņēmis atļauju no līvu meslu kunga Polockas kņaza Vladimira [Indriķa hronika, I: 3], viņš uzsāka kristietības sludināšanu Lejasdaugavas līvu vidū. Lietuvju uzbrukumu apdraudēti, līvi piekrita formāli pieņemt katoļu ticību, un pieņēma Meinarda piedāvājumu celt mūra pilis Ikšķilē un Mārtiņsalā.
Ikšķiles bīskapiju (episcopatus Ixscolanensis) Meinards de facto izveidoja 1186. gadā [Arnold, 1868.], kad tika izveidots mūku konvents — domkapituls, kuram pieņēma augustīniešu ordeņa statūtus. Jādomā, ka Meinards šai laikā aizceļoja uz Vāciju, kur Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem viņu iesvētīja par bīskapu. Livonijas izveide de iure būtu datējama ar 1188. gada 1. oktobri, kad Meinardu bīskapa amatā apstiprināja arī pāvests Klements III.
Nav skaidrs cik patiesa sākumā bija līvu vēlēšanās kristīties, visticamāk, ka galvenais viņu mērķis bija panākt mūra piļu uzcelšanu savās zemēs. Kā galvenais iebildums kristietības ieviešanai līviem bija desmitās tiesas maksāšana bīskapam, kas ir viens no vēlākā konflikta iemesliem.
12. gadsimta 90. gadu pirmajā pusē Daugavas un Gaujas līvi ignorēja katoļu garīdznieku centienus nodibināt bīskapijā kristīgajām normām atbilstošu kārtību, un Ikšķiles bīskaps praktiski pār viņiem zaudēja reālo varu. Zaudējot regulāru tirgotāju atbalsta iespējas, Meinards vairākkārt neveiksmīgi mēģināja tikt uz Vāciju pēc palīdzības, bet 1196. gada 12. (11.?) oktobrī nomira un tika apglabāts Ikšķiles baznīcā pie altāra. Daži pētnieki par nāves datumu nosauc 14. augustu [Bruiningk H., 1904], katoļu vēsturnieks Cēzars Baronijs (1607. gadā) min 10. maiju, taču uzrakstā uz kapa plāksnes Doma baznīcā minēts oktobra mēnesis. Vēlākā vācu cīņa bīskapa Alberta vadībā tiesiski bija balstītas uz katoļticības atjaunošanu, jo gandrīz 20 gadus līvi labprātīgi bija pieņēmuši katoļu misionārus, tāpat pakļāvušies Ikšķiles bīskapijas varai.
Bīskapa Meinarda kapa plāksnes uzraksts
labot šo sadaļu"hac sunt in fossa Meynardi presulis ossa (nobis) primo fidem dedit annis quator idem (actis) millenis, centenis nonaque genis (annis cum) senis, hic ab hiis it ad ethera, (IV idu)s mensis octobris"
"Šeit kapā bīskapa Meinarda kauli. To pašu ticību vispirms viņš mums 4 gadus deva, ko vēlāk sludināja kā bīskaps. Kad bija jau vecs, aizgāja uz debesīm. 1196. gada 12. oktobrī".
Plāksne atrodas pie bīskapa Meinharda kapa Rīgas Doma baznīcā.
Rīgas periods (1201—1255)
labot šo sadaļuRīgas bīskapijas (diecese Rigensi, Rigensi ecclesia) sākums meklējams 1201. gadā, kad bīskaps Alberts fon Bukshēvdens (Albert von Buxhövden, 1199.—17.01.1229.) dibināja Rīgas pilsētu, un pārnesa savu rezidenci no Ikšķiles.
1202. gadā Livonijā ieradās bīskapa brālis Engelberts (1202—1209), un tika ievēlēts par Svētās Jaunavas Marijas konventa (Rīgas domkapitula), kas dzīvoja pēc augustīniešu mūku ordeņa regulas (statūtiem), prāvestu.
1207. gadā Livonijas bīskaps saņēma savu valsti lēņos no Svētās Romas impērijas imperatora un kļuva par impērijas firstu, kas pasvītroja tās saistību ar Svēto Romas impēriju.
1209. gadā notika pāreja uz premonstriešu ordeņa statūtiem, un melno ietērpu nomainīja uz baltām vilnas drānām.
Pēc Livonijas bīskapijas dalīšanas līguma, Letijas dalīšanas līguma un Tālavas dalīšanas līguma dalot līvu un letgaļu zemes ar Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu (1207—1224), tas ieguva savā īpašumā 2/3 teritorijas Gaujas un Daugavas labajā krastā, t.s. Līvu galu (rietumu daļa) un Latvju jeb Latgaļu galu (austrumu daļa). Abas šīs daļas atdalīja ordeņa zemju josla, t.s. Gaujas koridors upes kreisajā krastā.
1214. gadā pāvests Inocents III atcēla Livonijas bīskapijas atkarību no Brēmenes metropolijas, ko 1215. gadā apstiprināja IV Laterana koncils Romā.
Albertam no 1211. vai 1217. gada bija tiesības iecelt sev pakļautos bīskapus, tomēr tolaik pāvests neapmierināja bīskapa Alberta I centienus pēc arhibīskapa stāvokļa. Livonijas bīskapijai bija šādas pakļautās bīskapijas:
- Leales bīskapija dibināta 1211./1213. gadā, no 1235. gada ar nosaukumu Tērbatas bīskapija.
- Sēlijas bīskapija 1218. — 1224. gadā.
- Zemgales bīskapija 1225. — 1251. gadā.
- Sāmsalas bīskapija no 1228./1234. gada, vēlāk — Sāmsalas-Vīkas bīskapija.
- Kurzemes bīskapija no 1234. vai 1240./1290. gada.
- no 1243. gada Prūsijas bīskapijas — Sembas jeb Semlandes (faktiski 1252—1525), Pamedes jeb Pomezānijas (faktiski 1249—1527), Varmijas jeb Ermlandes (faktiski 1250—1512) un Kulmas (1245—1566./1577. gada).
- no 1247./48. gada līdz 1264. gadam par Rīgas bīskapa vasali kļuva arī Polockas lietuviešu kņazs Tautvils, kura pārvaldītajā teritorijā īslaicīgi nodibinātās katoļu bīskapijas — Veršavas bīskapija (episcopatus Wersoviensis) un Rutēnijas bīskapija (episcopatus Rutheniensis). Abas šīs katoļu bīskapijas beidza pastāvēt pēc tam, kad Lietuvas karalis Mindaugs tika nogalināts un sākās pilsoņu kari starp dažādiem lietuviešu kunigaišiem.
- no 1253. gada līdz 1261. gadam Rīgas baznīcas apgabalā ietilpa arī Lietuvas bīskapija, kurai Lietuvas karalis Mindaugs piešķīra kā baznīcas devu pusi Raseiņu, Betigolas un Laukavas.
1245. gadā pāvests arhibīskapa sēdekli gribēja novietot Prūsijā, taču pēc Vācu ordeņa sīvas pretestības, par tā metropoli tikai izvēlēta Rīga, un pēc bīskapa Nikolaja nāves brīvais Rīgas bīskapa amats tika piešķirts Albertam Zauerbēram.
Līdz ar to notika Rīgas bīskapijas ilgi gaidītā pāreja uz metropoles statusu, par ko iestājās jau bīskaps Alberts, 1218. gadā iegūstot tiesības iecelt jaunus bīskapus Livonijā.
Livonijas bīskapijas atjaunošana (1582—1798)
labot šo sadaļuPēc tam, kad beidzās Livonijas karš un tika nodibināta Pārdaugavas Livonijas hercogiste, Polijas karalis Stefans Batorijs 1582. gada 4. decembrī izdeva konstitūciju un īpašu aktu par katoliskas Livonijas bīskapijas dibināšanu ar Cēsīm kā bīskapa sēdekli un pretreformācijas centru. Par pirmo Cēsu bīskapu iecēla J.Nidecki, ko 1583. gadā pāvests apstiprināja amatā; paaugstināja Cēsu miestu par pilsētu un Jāņa draudzes baznīcu par katoļu bīskapa katedrāli ar 12 domkungiem; patronāta tiesības piešķīra Polijas karalim. Bez Cēsīm bīskapijai tika piešķirti arī Burtnieki, Valmiera un Trikāta. Bīskapa vikāri bija paredzēti Cēsīs, Pērnavā, Tērbatā un Vīlandē. 1590. gada 19. februārī par Livonijas bīskapu tika iecelts O.Šenkings, kas prata arī latviski. Karaļa Sigismunda III Vāzas laikā Livonijas bīskapija ieguva lielu politisku nozīmi, jo jezuīti izraudzīja Vidzemi par atbalsta punktu visas Skandināvijas rekatolizācijai, Sigismunds III aizliedza luterāņu mācītājiem sprediķot latviešu un igauņu valodās. Tas bija viens no poļu—zviedru kara iemesliem, kas ar pārtraukumiem ilga gandrīz 30 gadu (1600—1629). Jau 1610. gadā Šenkings bija spiests atstāt Cēsis, un Gustavs II Ādolfs 1621. gadā iekaroja Vidzemi. Tikai ap 1643. gadu Livonijas bīskapiju atjaunoja, bet vienīgi Inflantijas vaivadijas robežās. Bīskapi bija poļvalodīgi, un līdz 1676. gadam viņi rezidēja Varšavā, bet pēc tam Daugavpilī. 1686. gadā Polijas karalis Jānis III Inflantijas bīskapijai pievienoja Piltenes apgabalu, un bīskaps Nikolajs Poplavskis sāka saukties par Inflantijas un Piltenes bīskapu. Pret to protestēja Piltenes muižniecība, un izcēlās diplomātisks strīds, kas 1697. gadā beidzās ar poļu centienu neveiksmi.
Likvidēšana
labot šo sadaļuPēc pirmās Polijas dalīšanas Krievijas ķeizariene Katrīna II Lielā 1773. gadā izdeva rīkojumu par Baltkrievijas diecēzes dibināšanu, kurā ietilpināja arī Inflantijas un Piltenes bīskapiju. 1782. gadā Baltkrievijas arhibīskapiju pārdēvēja par Mogiļevas arhibīskapiju. Formāli Livonijas bīskapija izbeidzās 1798. gadā pēc Piltenes apgabala pilnīgas inkorporācijas Krievijas Impērijā.
Livonijas bīskapu pilis
labot šo sadaļu- 1185. gadā — Ikšķile (Ixscola)
- 1185. gadā — Salaspils (Holme)
- 1201./1234. gadā — Rīga (locus Rige vai Ryga)
- 1207./1248. gadā — Lielvārde (Lenneward)
- 1209. gadā — Koknese (Kukennoys)
- 1211. gadā — Remine
- 1211. gadā — Asote (Aszute)
- 1211. gadā — Lepene (Lepene)
- 1214. gadā — Turaida (Thoreyda)
- 1223. gadā — Limbaži (Lemsal)
- 1224. gadā — Jersika (Gercike)
- 1226. gadā — Salaca (Salis jeb Salismünde)
- 1226. gadā — Dole (Insula regis — "Ķēniņa sala")
Literatūra
labot šo sadaļu- Kučinskis, S. J. Svētais Meinards — Latvijas apustulis. — Rīga: Rīgas Romas Katoļu garīgais seminārs. 1993. 48 lpp.> 28. lpp.
- Arnoldi chronica Slavorum. Monumenta Germaniae historica Scriptores rerum Germanicarum in usum scholarum separatim editi, ex recensione J.M.Lappenbergii. Unveränderter Nachdruck der Ausgabe von Hannoverae 1868. Hannover, 1978. 295 p.
- Annales Stadenses auctore Atberto, ed. M.Lappenberg. Monumenta Germaniae historica Scriptorum. T. XVI. Hannoverae, 1859. Unveränderter Nachdruck 1963, S.271-379.
- Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā.Feldhūns; Ē.Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993. 453 lpp. Latīņu un latviešu valodā.
- Livonijas bīskapija. Latvju enciklopēdija. 2.sējums, 1535.—1536.lpp.
Skatīt arī
labot šo sadaļuValstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā 
| ||
|---|---|---|
| Pirms: Daugavas un Gaujas līvu zemju daļa (2/3) Metsepole Jersikas daļa, Koknese, Tālavas daļa (2/3) |
Livonijas bīskapija 1186—1255 (no 1243. gada kā Livonijas Konfederācijas daļa) |
Pēc: Rīgas arhibīskapija Livonijas Konfederācijas daļa |
| Pirms: Daugavas un Gaujas līvu zemju daļa (1/3) Tālavas daļa (1/3) |
Zobenbrāļu ordenis 1202—1237 |
Pēc: Livonijas ordenis (no 1243. gada kā Livonijas Konfederācijas daļa) |
| Pirms: 1/3 daļa no Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemēm |
Kurzemes bīskapija 1234—1585 |
Pēc: Piltenes apgabals |