Grieķija

valsts Dienvideiropā
(Pāradresēts no Grieķijas republika)
Šis raksts ir par mūsdienu valsti. Par citām jēdziena Grieķija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Grieķija (grieķu: Ελλάδα), oficiāli Grieķijas Republika (grieķu: Ελληνική Δημοκρατία), ir valsts Dienvideiropā, Balkānu pussalas dienvidos. Tā ziemeļos robežojas ar Albāniju, Ziemeļmaķedoniju un Bulgāriju, bet austrumos – ar Turciju. Austrumos to apskalo Egejas jūra, bet rietumos Jonijas jūra. Abas jūras atrodas Vidusjūras austrumos un abās jūrās atrodas daudz salu, saliņu un klintis, kuras pieder Grieķijai, un no kurām 227 salas ir apdzīvotas.[2] Grieķijas galvaspilsēta ir Atēnas.

Grieķijas Republika
Ελληνική Δημοκρατία
Grieķijas karogs Grieķijas Republikas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaΎμνος πρός την Ελευθερίαν
Slavinājums brīvībai

Location of Greece
Location of Greece
GalvaspilsētaAtēnas
37°58′N 23°43′E / 37.967°N 23.717°E / 37.967; 23.717
Valsts valodas jaungrieķu valoda
Valdība Unitāra parlamentāra republika
 -  Prezidents Katerina Sakellaropula
 -  Premjerministrs Kiriaks Micotakis
Neatkarība
 -  no Osmaņu impērijas 1821. gada 25. martā 
Platība
 -  Kopā 131,957 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2012. gadā 10,816,286[1] 
 -  Blīvums 82/km² 
Valūta eiro/EUR
Laika josla +2 (UTC+2)
Interneta domēns .gr
Tālsarunu kods +30

Šajā Balkānu valstī dzīvo viena no senākajām Eiropas tautām, tai ir jau vairākus tūkstošus gadu sena vēsture kas aizsākas Senajā Grieķijā. Grieķija tiek uzskatīta par Rietumu kultūras šūpuli. Grieķijā ir radusies demokrātija,[3] Rietumu filozofija,[4] Olimpiskās spēles, Rietumu literatūra, historiogrāfija, politoloģija, medicīna, veikti nozīmīgi zinātniskie un matemātiskie atklājumi, kā arī drāma,[5] ieskaitot komēdiju un traģēdiju.

Grieķija ir Eiropas Savienības dalībvalsts kopš 1981. gada.[2] NATO dalībvalsts tā ir kopš 1952. gada, bet OECD dalībvalsts kopš 1961. gada.[6]

Pamatraksts: Grieķijas vēsture

Pēc Bizantijas Impērijas iekarošanas 15. gadsimtā, pār Grieķiju valdīja Osmaņu impērija. 1821. gada 25. martā grieķu patrioti sāka grieķu neatkarības karu, kurā izcīnīto neatkarību oficiāli nostiprināt izdevās pēc lielvaru (Lielbritānijas, Francijas, Krievijas) vienošanās 1829. un 1832. gadā.

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Grieķija vairākas reizes karoja ar Osmaņu impēriju, lai palielinātu valsts teritoriju un iekļautu tajā visus grieķu apdzīvotos apgabalus. Pirmā pasaules kara laikā Grieķijā pastāvēja ārpolitiskas domstarpības starp karali Konstantīnu I, kurš bija Vācijas pusē un premjerministru Elefteriosu Venizelosu, kurš simpatizēja Antantei. Rezultātā Konstantīns I atkāpās un 1917. gadā Grieķija iestājās karā Antantes pusē. Pēc kara Grieķija turpināja militārās operācijas Anatolijā, jo rietumu sabiedrotie bija apsolījuši Grieķijai daļu Osmaņu impērijas teritorijas. Grieķu—turku kara beigās Grieķija tomēr bija spiesta atkāpties no okupētajām teritorijām un atgriezties tās pirmskara robežās.

Otrā pasaules kara laikā 1940. gada 28. oktobrī Grieķijā iebruka Itālijas karaspēks, bet 1941. gada 6. aprīlī Vācijas karaspēks. Pēc atbrīvošanas no okupācijas Grieķijā sākās pilsoņu karš starp EAM-ELAS partizānu armiju, kurā dominēja komunisti un britu atbalstītajiem monarhistiem. 1967. gada 21. aprīlī grupa armijas komandieru veica militāru valsts apvērsumu un izveidoja labēju militāru huntu. 1974. gada republikas referendumā grieķi nobalsoja par monarhijas izbeigšanu un republikas izveidošanu. 1981. gada 1. janvārī Grieķija kļuva par Eiropas Kopienas (Eiropas Savienības priekšteces) dalībvalsti.

Grieķija atrodas Balkānu pussalas dienvidos. Grieķijas kontinentālās daļas dienvidos atrodas Peloponēsas pussala. Grieķijai ir garākā krasta līnija no Vidusjūras valstīm un 11. garākā pasaulē. Grieķijai pieder 1200 līdz 6000 salas, no kurām 227 ir apdzīvotas. Lielākā sala ir Krēta, otra lielākā- Evija, kuru no kontinenta atdala 60m plats šaurums. Lielākā daļa salu atrodas Egejas jūrā, kā Kiklādu, Ziemeļsporādu un Dienvidsporādu salas. Grieķija salas ir iecienītas tūristu vidū.

80% Grieķijas teritorijas ir kalni. Valsts augstākais punkts ir Olimpa kalns (2917 m). Grieķijas rietumos dominē Pindu kalni, kas ir Dināru kalnienes turpinājums. Grieķijas ziemeļaustumos uz roebežas ar Bulgāriju atrodas Rodopu kalni. Derīgie izrakteņi: marmors, krīts, alumīnija rūda, brūnogles, polimetālu rūda. Lielākās upes ir Marica, Nestosa, Strimona, Aljakmona.

Administratīvais iedalījums

labot šo sadaļu
 
Grieķijas perifērijas
Numurs Perifērija Galvaspilsēta Platība, km² Iedzīvotāju skaits
1 Atika Atēnas 3808 3761810
2 Centrālā Grieķija Lamija 15549 605329
3 Centrālā Maķedonija Saloniki 18811 1871952
4 Krēta Iraklija 8259 601131
5 Austrummaķedonija un Trāķija Komotine 14157 611067
6 Epīra Joannina 9203 353820
7 Jonijas salas Kerkīra 2307 212984
8 Ziemeļegeja Mitilene 3836 206121
9 Peloponēsa Tripole 15490 638942
10 Dienvidegeja Ermupole 5286 302686
11 Tesālija Larisa 14037 753888
12 Rietumgrieķija Patra 11350 740506
13 Rietummaķedonija Kozane 9451 301522
14 Ajonora (autonoma) Karjes 390 2262
 
Grieķijas parlamenta ēka Atēnās

Grieķija ir parlamentāra republika, kura balstās uz 1975. gada izstrādāto konstitūciju.[2] Valsts galva ir prezidents, kuru uz pieciem gadiem ievēl Grieķijas parlaments. Tai ir vienpalātas parlaments ar 300 locekļiem, kurus savukārt uz četriem gadiem ievēl tauta.

2011. gadā Grieķijā dzīvoja aptuveni 10,82 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 91,56% bija grieķi. Lielākā etniskā minoritāte ir albāņi (4,45%). 97% Grieķijas pilsoņu ir pareizticīgie.

Grieķija ir Olimpisko spēļu dzimtene. Grieķija viens no populārākajiem sporta veidiem ir futbols. 2004. gadā Grieķijas futbola izlase kļuva par Eiropas čempioniem. Tāpat populārs ir arī basketbols.

Atsauces un piezīmes

labot šo sadaļu
  1. «Announcement of the demographic and social characteristics of the revised Resident Population of Greece according to the 2011 Population – Housing Census.» (PDF). Piraeus : Hellenic Statistical Authority. 2014. gada 20. marts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. septembrī. Skatīts: 2015. gada 16. februāris.
  2. 2,0 2,1 2,2 (latviski) «Eiropas valstis - Grieķija». Eiropas Savienības portāls. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 7. februārī. Skatīts: 2009. gada 6. maijā.
  3. Finley, M. I. Democracy Ancient and Modern. 2d ed., 1985. London: Hogarth.
  4. History of Philosophy, Volume 1 by Frederick Copleston
  5. Brockett, Oscar G. History of the Theatre. sixth ed., 1991. Boston; London: Allyn and Bacon.
  6. (angliski) «Convention on the OECD». Organisation for Economic Co-operation and Development. www.oecd.org. Skatīts: 2007-04-07.

Ārējās saites

labot šo sadaļu