Grieķija (Osmaņu impērija)
.svg){kind=small}
|
Osmaņu impērijas valsts iekārta | |
|---|---|---|
| Osmaņu nams (sultāns) | ||
| Lielvezīrs (1320—1922) Divāns (1586—1908) | ||
| Impērijas valdība (1908—1920) | ||
| Skatīt arī: | Administratīvais iedalījums — Millets — Lielā porta | |
|
|
Osmaņu impērijas vēsture |
|---|---|
| Laikmeti | |
| Bezvaldnieku laiks | |
| Kēprīlī laikmets Sieviešu sultanāts Tulpju laikmets | |
| Reformas 1. konstitūcijas laikmets | |
| 2. konstitūcijas laikmets Sadalīšana | |
Grieķijas teritorija pakāpeniski sāka nonākt Osmaņu impērijas pakļautībā jau 14. gadsimta vidū. Grieķu vēsturē periods pazīstams Turkokrātija (grieķu: Τουρκοκρατία).
Osmaņu turki pirmo reizi Eiropā iebruka 1354. gadā. Bizantijas impērija, kas vairāk kā 1100 gadus bija valdījusi lielākajā daļā no grieķu zemēm, bija stipri novājināta pēc 1204. gadā krustnešu veiktās Konstantinopoles izlaupīšanas Ceturtajā krusta karā un impērijas neatkarības zaudēšanas, kas turpinājās līdz 1261. gadam. Pēc Bulgārijas Otrās impērijas (1371) un Serbijas impērijas (1389) sakāves Osmaņu karaspēks koncentrējās uz Bizantijas iekarošanu. Pēc Konstantinopoles krišanas, Atēnas tika ieņemtas 1458. gadā, bet Bizantijas pēdējā teritorija — Morejas despotāts noturējās Peloponēsā līdz pat 1460. gadam. Itāļu Venēcijas Republikas un Dženovas Republikas noturēja dažas salas. 1500. gadā gandrīz visa Grieķija un salas bija Osmaņu varā. Grieķijas kalnus Osmaņu impērija atstāja neskartus un tur grieķi varēja bēgt no svešās varas. 1571. gadā krita Kipra, bet Venēcija noturējās Krētā līdz 1669. gadam. Vienīgi Venēcijas pārvaldītās Jonijas jūras salas (lielākā, Korfu) un Mani pussala pašos Peloponēsas dienvidos nenokļuva Osmaņu varā, kas pārējā Grieķijā turpinājās līdz neatkarības pasludināšanai 1821. gadā.
Osmaņu vara labot šo sadaļu
Osmaņu varas nostiprināšanās noveda pie diviem grieķu migrācijas viļņiem. Pirmajā vilnī lielā mērā piedalījās tikai aristokrātija un inteliģence, kas, bēgot no turkiem, devās uz rietumu kristiešu zemēm un palīdzēja aizsākt Renesansi. Otrajā vilnī piedalījās parastie grieķi, kas pameta savas mājas līdzenumos, lai pārceltos uz kalniem, kur Osmaņu administrācijas vara bija daudz vājāka.
15. un 16. gadsimtā Vidusjūras austrumus pilnībā kontrolēja Osmaņi, kas padarīja to drošu grieķu kuģotājiem, kas guva lielu peļņu. Pēc Lepanto jūras kaujas grieķu kuģiem bieži sāka uzbrukt katoļu pirāti — spāņi un maltieši.
Pārvalde labot šo sadaļu
Grieķiju iedalīja sešos sandžakos un katru sandžaku pārvaldīja sandžakbejs, kas bija padots Konstantinopolē esošajam sultānam. Līdz šāda administratīvā iedalījuma ieviešanai pastāvēja milletu sistēma, kas cilvēkus iedalīja, balstoties uz reliģisko piederību. Iekaroto zemi izdalīja Osmaņu dižciltīgajiem, kas to ieguva turējumā kā lēņi (timari un ziameti) tiešā sultāna pakļautībā. Zemi nevarēja pārdot vai mantot, jo pēc lēņa nāves tā atgriezās sultāna īpašumā.
Reliģija labot šo sadaļu
Sultāns par visu grieķu laicīgo un garīgo vadītāju uzskatīja Konstantinopoles ekumēnisko patriarhu, kurš sultāna priekšā atbildēja par grieķu uzvedību visā impērijā. Patriarham bija visas pilnvaras noteikt pareizticīgās grieķu sabiedrības dzīvi. Patriarha tiešā pakļautībā palika reliģiskās tiesas, skolas un baznīcas visā Osmaņu impērijā. Šāda iekārta ortodoksālos mācītājus iecēla par galvenajiem noteicējiem visās grieķu pilsētās un ciemos.
Atsevišķās grieķu pilsētās, kā Atēnās un Rodosā, spēkā palika vietējā pašvaldība, bet pārējās pilsētās vietējā pašvaldība tika pakļauta Osmaņu pārvaldniekiem. Dažās vietās, piemēram Mani pussalā un atsevišķās Krētas daļās, valsts pārvalde tika atstāta pilnībā neatkarīga. Grieķu patriarhi Osmaņu iecietīgo pārvaldes sistēmu uztvēra daudz pozitīvāk nekā rietumu katoļu sistēmu, kas apdradēja viņu reliģiju. Kad Osmaņu impērija karoja ar Venēcijas katoļiem, pārsvarā visi grieķi bija Osmaņu pusē. Ortodoksālā baznīca nodrošināja grieķu kultūras mantojuma saglabāšanu.
Saskaņā ar islāma likumiem, Osmaņi neprasīja, lai grieķi kļūtu par musulmaņiem, taču citu reliģiju sekotājiem tika uzlikti augstāki nodokļi. Daudzi grieķi pieņēma islāmu tādēļ, ka nevarēja atļauties uzliktos ekonomiskos apgrūtinājumus. Vairums grieķu, kas kļuva par musulmaņiem, patiesībā sevi uzskatīja par piederīgiem ortodoksālajai baznīcai. Tos grieķus, kas patiešām pārgāja islāmā, ortodoksālie grieķi uzskatīja par turkiem.
Kristieši tika pakļauti vairākām diskriminējošām tiesību normām. Jaunie likumi lika kristiešiem un jūdiem nēsāt atšķirīgus tērpus, kas viņus atšķīra no kaimiņiem. Nemusulmaņiem bija aizliegts jāt ar zirgu un, ja viņi jāja uz ēzeļa vai mūļa, viņiem bija jānokāpj, ja viņu tuvumā bija musulmanis. Baznīcām aizliedza zvanīt zvanus. Kristiešiem bija jāmaksā augstāki nodokļi nekā musulmaņiem.
Nodokļi un bērna ziedošana labot šo sadaļu
Grieķiem papildus bija jāmaksā zemes nodoklis un tirdzniecības nodoklis, bet šos nodokļus impērijas sliktās administratīvās iekārtas dēļ ievāca reti un neregulāri. Ja grieķi bija nomaksājuši nodokļus un nekaitēja sabiedriskajai kārtībai, viņus neviens neaiztika. Grieķiem, tāpat kā citiem nemusulmaņiem, lai viņi varētu praktizēt savu ticību, bija jānomaksā ticības galvasnauda „žizja”.
Nemusulmaņiem nebija jākalpo obligātajā militārajā dienestā, bet jaunus puišus pievērsa islāmam un tad viņiem bija jāpilda dienests Osmaņu armijā. Šo metodi sauca par bērnu ziedošanu (devširme, grieķu: παιδομάζωμα (paidomazoma) — 'bērnu savākšana'), kad viens no pieciem kristiešu sabiedrības bērniem bija jāaudzina par musulmani un jānodod dienestam Janičāru korpusā, kas bija elitāra Osmaņu armijas sastāvdaļa. Šī kārtība, pārsteidzoši, sākumā neradīja nekādus iebildumus, turklāt bija diezgan liberāla, ņemot vērā to, ka Osmaņu impērija bija iekarojusi Grieķiju. Tomēr eksistēja pasīva pretošanās bērnu ziedošanai. Grieķu folklorā ir stāsti par mātēm, kas sakropļo savus dēlus, lai viņus neatņemtu. Jāņem vērā arī tas, ka grieķiem iekļūšana šajā korpusā un, kļūstot par musulmaņiem, deva ļoti lielas izredzes nokļūt augstos valsts amatos — varēja kļūt pat par lielvezīru.
Grieķu pretinieki bērnu ziedošanai un nodokļu sistēmai radīja ļoti graujošas sekas. Piemēram, 1705. gadā Osmaņu valsts amatpersona tika nosūtīta uz Naousu Maķedonijā pēc jauniesaucamajiem Janičāru korpusā un viņu tur nogalināja grieķu dumpinieki, kas protestēja pret devširme iekārtu. Dumpiniekus nekavējoties sodīja, nocērtot galvas un šīs nocirstās galvas izlika apskatei Tesalonikos. Grieķi ļoti baidījās dot savus puišus bērnu ziedošanai, jo pēc laika viņi atgrieztos kā savas tautas apspiedēji. Grieķu vēsturnieks Paparigopuloss noteicis, ka Osmaņu laikos Janičāru korpusā pavisam iesaukti aptuveni miljons grieķu.
Iedzīvotāji labot šo sadaļu
Grieķijas iekļaušana Osmaņu impērijā atstāja tālejošas sekas kultūrā, demogrāfjā un saimniecībā. Samazinājās saimnieciskā darbība, jo tirdzniecība galvenokārt tika novirzīta uz Izmiru un Konstantinopoli un samazinājās iedzīvotāju skaits (bet jāņem vērā, ka Osmaņu statistika neuzskaitīja kalnos dzīvojošos grieķus). Valstī uz dzīvi ieradās albāņi, vlahi un bulgāri un Trāķijā iebrauca liels daudzums turku. Kad 1492. gadā no Spānijas tika izraidīti ebreji, turki viņus uzņēma un izmitināja Tesalonikos, kas kļuva par galveno ebreju centru impērijā.
Grieķi palika noslēgtāki un maz komunicējās ar tālāk esošajām apdzīvotajām vietām, jo ar zirgu braukt drīkstēja tikai musulmaņi. Arvien vājāka kļuva grieķu kultūras dzīve un ārpus baznīcas vairums grieķu palika neskoloti. Grieķu valoda ātri sašķēlās dažādos dialektos, un tajā arvien vairāk ieplūda aizguvumu no turku valodas. Arī mūziku un citas grieķu nacionālās kultūras nozares ļoti ietekmēja un mainīja Osmaņu kultūra.
Osmaņu impērijas panīkums labot šo sadaļu
Pēc 1683. gada nesekmīgā Vīnes aplenkuma Osmaņu impērija nokļuva vispārējā militārā panīkuma stāvoklī, salīdzinājumā ar kristiešu spēkiem iekšienē, kas noveda pie korupcijas pieauguma, represijām un neefektīvas pārvaldes. Šādas tendences noveda pie iedzīvotāju neapmierinātības un izraisīja nekārtības un atsevišķus dumpjus. Arvien vairākās valsts daļās Osmaņu vara vairs nebija spējīga kontrolēt situāciju un sultāns atsevišķās Grieķijas daļās ieviesa militāro pārvaldi. Tas izraisīja vēl lielāku pretošanos, ekonomisku izolētību un iedzīvotāju dzīves līmeņa strauju krišanos. Nākamā pazīme panīkumam bija zemes pārvaldes sistēmas radītās problēmas, jo tagad iepriekš sultānam piederējušās zemes tagad pārvaldnieki varēja mantot un pārdot. Rezultātā radās bagātnieku slānis un laucinieki arvien vairāk sāka pārcelties dzīvei uz apdzīvoto vietu centriem. Tomēr lauki nepalika pavisam tukši, jo 17. gs no kalniem uz līdzenumiem sāka atgriezties grieķi.
.jpg)
Nacionālā atdzimšana labot šo sadaļu
Izglītoto un priviliģēto grieķu stāvoklis 17. un 18. gadsimtā Osmaņu impērijā kļuva labāks. Impērijas vadība saprata, ka valsts sāk atpalikt no eiropiešiem un tādēļ iesaistīja arvien vairāk grieķus, valsts pārvaldes uzlabošanai. Sākot jau ar 1700. gadiem grieķi sāka pildīt arvien augstākus amatus impērijas augstākajās pārvaldes institūcijās un bagāto grieķu slānis, kas dzīvoja Phanaras rajonā Konstantinopolē, ieguva ļoti lielu ietekmi. Viņu regulārie ceļojumi uz Rietumeiropu deva viņiem arvien jaunas liberālisma un nacionālisma idejas. Tieši Phanaras iedzīvotāju vidū aizsākās Grieķu nacionālā kustība.
Grieķu nacionālismu arī uzkurināja Krievijas imperatores Katrīnas II Lielās sūtītie aģenti, kas lika arvien lielākas cerības iegūt grimstošās Osmaņu impērijas zemes, tai skaitā Konstantinopoli. Tomēr, Krievu-turku kara (1768—1774) laikā grieķi neizmantoja situāciju, lai saceltos pret Osmaņu varu, sagraujot krievu cerības. Kučuka—Kainarži miera līgums (1774) deva tiesības Krievijas Impērijai turēt savu pārstāvi pie sultāna, lai aizstāvētu pareizticīgo tiesības, bet krievi arvien vairāk sāka iejaukties Osmaņu impērijas iekšējās lietās. Šie apstākļi kopā ar jaunajām Franču revolūcijas (1789) idejām sāka arvien vairāk tuvināt grieķus idejai par nacionālisma kustību.
Grieķija Napoleona karos gandrīz netika iesaistīta, bet viens notikums bija īpaši svarīgs grieķu vēsturē. Kad Napoleona armija ieņēma Venēciju (1797) un izbeidza tās neatkarību, franči ieņēma arī Jonijas salas, kas tika pakļautas Francijai ar pašpārvaldes tiesībām. 1798. gadā salas ieņēma krievu karaflote, un 1800. gadā sultāns atļāva autonomas Septiņsalu republikas izveidošanu. Pēc vairākiem gadsimtiem tā bija pirmā reize, kad grieķi atkal bija valdnieki savās zemēs. Jaunās pārvaldes sastāvā bija arī Joannis Kapodistria, kurš vēlāk kļuva par pirmās Grieķijas republikas valsts galvu. Uz valsti arvien biežāk sāka ierasties britu un franču rakstnieki un bagātie rietumeiropieši sāka kolekcionēt grieķu antīkos priekšmetus. Šie "hellēnofīli" vēlāk ieņems nozīmīgu lomu spēku sapulcināšanai, lai atbalstītu Grieķijas neatkarības ideju.
Neatkarības karš labot šo sadaļu
1814. gadā Odesā tika nodibināta slepena grieķu nacionālistu organizācija „Draudzīgā biedrība”. Organizācijas biedri plānoja sacelšanos ar ASV un Lielbritānijā dzīvojošu grieķu bagātnieku atbalstu. Viņi ieguva arī citu eiropiešu un krievu simpātijas. Kapodistria pēc Jonijas salu pamešanas kļuva par Krievijas Impērijas ārlietu ministru un kā galvenais vadītājs, plānoja sacelšanos pret Osmaņu varu.
1821. gada 25. martā pareizticīgo bīskaps Patras Germanoss izsludināja nacionālo sacelšanos, visā Grieķijā sākās grieķu neatkarības karš. Tā kā Osmaņu pārvalde bija pārsteigta nesagatavota, grieķi pārņēma pilnīgā kontrolē visu Peloponēsu un citus reģionus.
Osmaņi ātri atguvās un veica nežēlīgas represijas, īstenojot grieķu masu slaktiņus Kiosā un citās pilsētās. Šāda rīcība nāca tikai par sliktu pašiem turkiem, jo tā izraisīja vēl lielāku atbalstu grieķiem no Eiropas valstu puses. Tomēr Lielbritānija un Francija neiesaistījās, jo domāja, ka sacelšanās ir Krievijas īstenota akcija, lai ieņemtu Konstantinopoli. Grieķi nespēja izveidot noturīgu pārvaldi atbrīvotājās teritorijās un ātri sāka cīnīties savā starpā.
Karš starp grieķiem un turkiem ar mainīgiem panākumiem turpinājās līdz 1825. gadam, kad sultāns uz Egejas jūras salām un Peloponēsu nosūtīja lielu kara floti no Ali Pašas pārvaldītās Ēģiptes, kam līdz 1827. gandrīz izdevās apspiest grieķu sacelšanos.
Nežēlība, ar kādu izcēlās šī ekspedīcija, kā arī dzejnieka Bairona nāve lika Rietumu valstīm iejaukties konfliktā un vienoties ar Krieviju par neatkarīgas grieķu valsts izveidošanau. 1827. gada oktobrī Navarino kaujā britu, franču un krievu flotes iznīcināja Osmaņu floti. Šis bija neatkarības kara izšķirošais moments. 1828. gada oktobrī Peloponēsā franči ieveda savu karaspēku, lai izbeigtu turku nežēlīgo izrēķināšanos.
Francijas aizsardzībā grieķi izveidoja Pirmās Grieķijas republikas valdību un pārņēma savā varā pēc iespējas lielāku teritoriju, ieskaitot Atēnas un Tēbas, līdz rietumu valstu noteiktā pamiera sākumam.
1829. gada martā Londonas konference noteica neatkarīgas Grieķu valsts robežas. Grieķi bija sarūgtināti par noteiktajām robežām, kas bija mazākas par cerētajām, bet nespēja pretoties Lielbritānijas, Francijas un Krievijas viedoklim. Jaunajā republikā valdīja iekšējās nesaskaņas un 1831. gadā Kapadostria tika noslepkavots. Saskaņā ar 1832. gada 11. maija konvenciju, Grieķija tika atzīta par neatkarīgu valsti. Lai novērstu turpmāku eksperimentēšanu ar nestabilās republikas valdību, rietumu valstis piespieda Grieķiju kļūt par monarhiju, ieceļot Bavārijas princi Otto par pirmo Grieķijas karali.