Dievs

pārdabiska augstākā būtne, kas radījusi pasauli un valda pār to
Šis raksts ir par Dievu monoteismā. Par jēdziena "dievs" vispārīgo nozīmi skatīt rakstu dievība.

Dievs ir visaugstākā būtne un vienīgā dievība monoteismā. Dievs pēc savas būtības ir neradīts, mūžīgs un bezgalīgs gars, kurš ir perfekts savā spēkā un gudrībā.[1] Dievs parasti tiek raksturots kā radītājs, proti, tas, kurš ir devis sākotni visam esošajam, tai skaitā arī laiktelpai, un tādēļ pastāv ārpus laika un telpas. Dievs tiek raksturots arī kā tiesnesis, jo no morāla skatpunkta Dievu uzskata par visa labā un taisnīgā avotu.[2] Tādā veidā Dievu izprot kā pamatu priekš radītās pasaules un morāles normām.

Dievs rada Ādamu (Mikelandželo freska Sikstas kapelā)

Dievs, būdams ārpus laika un telpas, ar zinātniskām metodēm nav nedz pierādāms, nedz noliedzams, tādēļ cilvēku uzskati par Dievu bieži dalās. Humanitārās zinātnes nozare, kas pēta šos uzskatus ir teoloģija.

Atkarīgi no cilvēka uzskatiem par Dievu, tiek iedalīti vairāki jēdzieni. Teisms ir uzskats, ka eksistē viens Dievs (monoteisms) vai vairāki dievi (politeisms), savukārt pretstats tam ir ateisms — uzskats, ka neeksistē nekāda veida dievību. Vēl ir arī agnosticisms, kas ir uzskats, ka jautājums par dievības eksistenci nav izzināms, tādējādi Dieva esamība netiek nedz apstiprināta, nedz noliegta.[3] Tad vēl ir panteisms, kur Visums ir izprasts kā Dieva iemiesojums, un deisms, kur Dievam piemīt pasīva loma attiecībā pret pasauli, proti, ka Dievs ir pasaules radītājs, bet nav aktīvs valdītājs pār to un neiesaistās tās norisē.

Vārds "dievs" var tikt lietots kā īpašvārds vai sugasvārds, un atkarībā no tā to raksta ar lielo vai mazo sākumburtu. Monoteismā "Dievs" tiek lietots kā īpašvārds, bet politeismā — kā sugasvārds, tādēļ katram dievam tiek piedēvēts īpašs personvārds, lai katru atšķirtu. Visi vietniekvārdi un tituli, kas tiek adresēti uz Dievu, tiek vienmēr rakstīti ar lielo burtu reliģiskos tekstos, tādā veidā izrādot cieņu pret Dievu.

Tā kā Dievs ir gars, tam nepiemīt dzimuma, kā tas ir raksturīgs cilvēkam. Ābramiskās reliģijās izprot cilvēku — gan vīrieti, gan sievieti,— kā "radītu pēc Dieva tēla",[4] tādēļ abas dzimtas personificē kādu no Dieva rakstura īpašībām.[5] Tomēr visbiežāk Dievs ir personificēts kā vīriešu dzimtas un saukts par visa "tēvu".

Dievs ābramiskās reliģijās Labot

Skatīt arī: Dievs islāmā

Visizplatītākās no monoteiskām reliģijām ir jūdaisms, kristietība un islāms. Katrai no šīm reliģijām ir savi svētie raksti: jūdaismā ir Tanahs (Vecā Derība), kristietībā ir Bībele (Vecā un Jaunā Derība), bet islamā — Korāns. Neskatoties uz to, šīm reliģijām ir ļoti līdzīga izpratne par Dievu. Piemēram, Dieva mūžīgums ir uzsvērts katrā no svētajiem tekstiem.

Tā saka Tas Kungs, Israēla Ķēniņš un Pestītājs, Tas Kungs Cebaots: Es esmu pirmais un pēdējais, un bez Manis nav cita Dieva! (Is. 44:6)[6]

"Es esmu Alfa un Omega!" saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs! (Atkl. 1:8)[7]

Viņš ir Pirmais un Pēdējais, Redzamais un Apslēptais. Un Viņš zin Visu par Visu. (Korāns 57:3)[8]

Kopumā Dievs savā būtībā un funkcijā tiek izprasts gandrīz vienādi visās trīs reliģijās. Būtiskākā atšķirība ir izpratne par Dieva personām, jo jūdaismā un islāmā tiek pieņemts vienpersonisks Dievs, savukārt kristietībā — trīsvienīgs Dievs.

Dievs kristietībā Labot

Pamatraksts: Trīsvienība

Kristietībā izprot Dievu kā Trīsvienību. Tas nozīmē, ka ir viena dievība trīs savstarpēji atsevišķās, tomēr būtībā vienotās, personās — Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Vairākās rakstu vietās Trīsvienības personas tiek pieminētas, un dažkārt arī tiek uzsvērts, kā šīs trīs personas ir viens Dievs.

Jo trīs ir, kas dod liecību debesīs: Tēvs, Vārds un Svētais Gars, un šie trīs ir viens. (1 Jņ. 5:7)[9]

Vienkāršots skaidrojums priekš Trīsvienības ir parasti saistīts ar Jaunā Derībā rakstīto, ka Dievam nevis piemīt mīlestība, bet, ka Dievs pats ir mīlestība,[10] tādēļ šo triju dievišķo personu savstarpējā attiecība tiek skaidrota kā Dieva mīlestības izpausme. Savukārt detalizētāks paskaidrojums ir atrodams Atanasija ticības apliecībā.

Tēvu nav neviens darinājis: nedz radījis, nedz dzemdējis.

Vienīgi Dēls ir no Tēva: ne darināts, ne radīts, bet piedzimis.

Svētais Gars ir no Tēva un no Dēla: ne darināts, ne radīts, ne piedzimis, bet no tiem izejošs.

(Fragments no Atanasija ticības apliecības)[11]

Saskaņā ar Trīsvienības uzskatu, Jēzus Kristus tiek izprasts kā Dieva Dēla cilvēciskais iemiesojums, tādēļ Jēzu sauc par pilnīgu Dievu un pilnīgu cilvēku. Saskaņā ar Jāņa evaņģēliju, Jēzus tiek dēvēts arī par "Dieva Jēru" un par "Vārdu" (grieķu: Λόγος, Lógos) jeb Logosu:

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. (Jņ. 1:1-3)[12]

Otrā dienā Jānis ierauga nākam Jēzu un saka: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Šis ir, par ko esmu sacījis: pēc manis nāk Vīrs, kas mani pārspējis, tāpēc ka Viņš bija pirmāk nekā es." (Jņ. 1:29-30)[13]

Nozīmīgs kristiešu teoloģiskais darbs, kas argumentē par Dieva esamību un paskaidro Trīsvienības būtību, ir 13. gadsimta katoļu mūka Sv. Akvīnas Toma "Summējums Teoloģijai" (latīņu: Summa Theologiae).[14]

Dieva attēlošana Labot

Vairums monoteisko reliģiju, tai skaitā islāms un jūdaisms, savā mākslā izvēlas vien lietot nozīmīgus reliģiskos simbolus un kaligrāfiju, taču pašu Dievu neattēlo. Iemesls ir tādēļ, ka ar Dievu asociē kaut ko tādu, kas ir apslēpts šai pasaulei. Mēģinājumi attēlot Dievu mākslā kā konkrētu cilvēkam līdzīgu personu vai kā citādi tiek aizliegts, jo uzskata, ka bezgalīgo un apslēpto Dievu nav iespējams aptvert, kur vēl vizuāli attēlot, un tādēļ šāda rīcība ir uzskatāma par elkdievību. Šajās reliģijās pat praviešu attēlošana ir strīdīgs jautājums.[15]

Tomēr šāds uzskats nav universāls visās monoteiskās reliģijās. Visnozīmīgākais izņēmums šim ir kristietība. Pateicoties Jaunai Derībai, Dievs sevi ir atklājis caur Jēzu Kristu, kurš ir Dieva iemiesojums virs zemes, un balstoties uz to kristietībā tiek attēlots Dievs. Nozīmīgi ir akcentēt, ka šīs gleznas, vitrāžas un ikonas ir tikai domātas kā vizuāls simbols priekš Dieva, kas var palīdzēt koncentrēties lūgšanās, taču nav pieņemts pašu svētbildi pielūgt it kā tas būtu Dievs, jo tāda rīcība tiek uzskatīta par elkdievību. Atsevišķās kristīgās konfesijās šādas svētbildes ir pavisam aizliegtas — šādu nostāju sauc par ikonoklasmu.

Dievs kristiešu mākslā Labot

Dieva attēlošana kristietībā ir daudzveidīga, jo katru no Trīsvienības personām ir iespējams attēlot savādāk. Bez tam vēl dažkārt izvēlās kādu no personām attēlot atsevišķi, bet citreiz — visas trīs ir attēlotas vienkopus. Retos gadījumos visas trīs personas tiek attēlotas kā trīs vīri, kas ir balstīts uz notikumu no Radīšanas grāmatas:

Un Tas Kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. (Rad. 18:1-2)[16]

Katra no Trīsvienības personām ir iespējams attēlot divos veidos. Pirmais veids ir balstoties tikai uz simboliem, kas Bībeles rakstos ir pieminēti saistībā ar konkrēto personu. Dievs Tēvs tiek saistīts ar "Dieva roku", kas parādās no debesu mākoņa. Dievs Dēls jeb Jēzus Kristus ir parasti saistīts ar krustu, jēru vai zivi. Dievs Svētais Gars ir visbiežāk saistīts ar miera balodi vai uguni.

Otrs veids ir attēlot Trīsvienības personu kā antropomorfisku figūru. Šāda attēlošana var tikt saistīta ar to, ka Radīšanas grāmatā tiek runāts par to, ka cilvēks ir "radīts pēc Dieva tēla",[4] un Jēzus, būdams Dieva cilvēciskais iemiesojums, tiek arī tādēļ izvēlēts kā pamats priekš tā.

Antropomorfiskā attēlošana priekš Dieva Tēva nebija īsti pieņemta sākumā, jo uzskatīja, ka saskaņā ar Izceļošanas grāmatas teikto, ka "Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs,"[17] un Jāņa evaņģēlija teikto, ka "Dievu neviens nekad nav redzējis,"[18] Tēvu drīkstēja tikai attēlot ar simboliem kā Dieva roka un neko vairāk.

Ap 12. gadsimtu Rietumu baznīcā aizsākās tradīcija attēlot Dievu Tēvu kā līdzīgu Jēzum izskatā, kura Bībelisko pamatu var meklēt Jāņa evaņģēlija 14. nodaļā:

Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši."

Filips Viņam saka: "Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek."

Jēzus viņam saka: "Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu?"[19]

Dievs Tēvs parasti ir attēlots ar sirmākiem matiem nekā Jēzus, kas ir balstīts uz "cienījamo sirmgalvi" no Daniēla grāmatas.[20] Tomēr šāda veida attēlošana priekš Trīsvienības ir lielākoties vien Rietumu kristietībā, jo Austrumu baznīcās to nepieņem, uzskatot, ka "cienījamais sirmgalvis" ir attiecināms uz Dieva Dēlu un, ka ir nepareizi attēlot Tēvu, kuram nav cilvēciska miesa, kā būdamu cilvēkveidīgu.

Atsauces Labot

  1. «Definition of GOD». www.merriam-webster.com (angļu). 2023-06-09. Skatīts: 2023-06-10.
  2. «Christianity - God as Creator, Sustainer, and Judge | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2023-06-10.
  3. Paul Draper. Atheism and Agnosticism (Summer 2022 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2022.
  4. 4,0 4,1 Radīšanas grāmata, 1. nodaļa, 26. līdz 27. pants.
  5. «Bible Q&A: Is God male or female?». www.biblesociety.org.uk. Skatīts: 2023-06-10.
  6. Pravieša Isaja (Jesaja) grāmata, 44. nodaļa, 6. pants.
  7. Jāņa atklāsmes grāmata, 1. nodaļa, 8. pants.
  8. «Korāns, 57. nodaļa, 3. pants.». koranslatviski.blogspot.com (latviešu). Skatīts: 2023-06-07.
  9. Jāņa pirmā vēstule, 5. nodaļa, 7. pants.
  10. Jāņa pirmā vēstule, 4. nodaļa, 8. pants.
  11. «Liepājas evaņģēliski luteriskā draudze - Atanāsija ticības apliecība». liepajasluteradraudze.lv. Skatīts: 2023-06-09.
  12. Jāņa evaņģēlijs, 1. nodaļa, 1. līdz 3. pants.
  13. Jāņa evaņģēlijs, 1. nodaļa, 29. līdz 30. pants.
  14. «SUMMA THEOLOGIAE: Prima Pars». www.newadvent.org (angļu). Skatīts: 2023-06-09.
  15. «Devotion in pictures - Images of Muhammad». web.archive.org. 2012-01-31. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-01-31. Skatīts: 2023-06-10.
  16. Radīšanas grāmata, 18. nodaļa, 1. līdz 2. pants.
  17. Izceļošanas grāmata, 33. nodaļa, 20. pants.
  18. Jāņa evaņģēlijs, 1. nodaļa, 18. pants.
  19. Jāņa evaņģelijs, 14. nodaļa, 7. līdz 9. pants.
  20. Pravieša Daniēla grāmata, 7. nodaļa, 9. un 13. pants.

Ārējās saites Labot