Panteisms (no grieķu: πάν ( 'pan' ) = 'viss' un θεός ( 'theos' ) = 'Dievs') — reliģiski filozofiska mācība, kas realitāti un fizisko visumu identificē kā Dieva iemiesojumu. Visums — lietas, dzīvas radības, daba, kosmoss utt. tiek uzkatīts kā visaptverošs, imanents Dievs.

Dižie panteisti

Panteisms noraida personificētu, transcendentu Dievu, kas būtu ārpus pasaules un darbotos kā ārējs radītājs vai tiesnesis. Tā vietā tiek uzsvērta dabas sakrālā vienotība, kurā katra lieta ir daļa no kopējā dievišķā. Šī pieeja tuvina panteismu monismam — uzskatam, ka visa realitāte ir vienas substances izpausme.

Panteistiskas idejas sastopamas dažādās filozofiskās un reliģiskās tradīcijās. Senajās Austrumu reliģijās, piemēram, hinduismā un daoisma formās, bieži sastopamas panteismam tuvas koncepcijas. Rietumu filozofijā panteisma pazīmes redzamas jau Senajā Grieķijā, piemēram, Heraklīta un vēlāk Spinozas darbos, kurš bieži tiek uzskatīts par vienu no klasiskā panteisma pārstāvjiem. Baruhs Spinoza savā darbā "Ethica" apraksta Dievu kā natura naturans — dabu, kas rada, un natura naturata — radīto dabu, apgalvojot, ka "Dievs vai daba" (Deus sive Natura) ir viens un tas pats.

Mūsdienās panteisma idejas sastopamas gan ekofilozofijā, gan garīgās jaunrades kustībās, piemēram, Jaunajā laikmetā (New Age), kur tiek uzsvērta dabas vienotība, garīgums bez institucionalizētas reliģijas un cilvēka iekšējā saikne ar Visumu.

Ārējās saites

labot šo sadaļu