Atvērt galveno izvēlni

Agnosticisms

uzskats, ka dievišķās lietas ir neizzināmas un tās nevar nedz pierādīt, nedz noliegt

Agnosticisms (sengrieķu: ἄγνωστος ágnōstos — ‘neizzināmais’) ir filozofisks uzskats, ka dažu pieņēmumu vai propozīciju patiesums vai aplamums nav zināms vai nevar būt zināms principā. Šis jēdziens tiek īpaši attiecināts uz teoloģiskām doktrīnām.[1] Ikdienā tas tiek saprasts kā uzskats, ka nevaram zināt, vai Dievs pastāv vai nepastāv. Atšķirībā no ateisma, agnosticismā netiek noliegta dieva esamība. Agnosticisms radās kā antitēze metafizikas filozofiskajiem uzskatiem. Agnosticisms ir pielīdzināms skepticismā izplatītajiem apcerējumiem par reliģijas jautājumiem, īpaši ar kristīgo uzskatu noraidīšanu mūsdienu zinātniskajos pieņēmumos. Klasiskā agnosticisma pamatlicēji ir skotu filozofs Deivids Hjūms un vācu filozofs Imanuels Kants.

Cilvēka darbība pierāda, ka agnosticisma koncepcija neiztur kritiku. Ja jau cilvēks nespētu adekvāti orientēties pasaulē, viņa eksistence kļūtu neiespējama. Neviens taču nespēj dzīvot vidē, kuru nekādi nevar iepazīt, kura agri vai vēlu kļūst nelabvēlīga un naidīga.[2]

Satura rādītājs

EtimoloģijaLabot

Vārdu ‘agnosticisms’ ir darinājis angļu biologs un Dārvina evolūcijas teorijas aizstāvis Tomass Hakslijs 1869. gadā Metafizikas biedrības sanāksmē,[3] lai apzīmētu savu attieksmi pret reliģiju. Radies no sengrieķu vārda ἄγνωστος (ágnōstos), kas nozīmē ‘neizzināmais’. Tomēr cilvēki, kuri aizdomājušies par dievu eksistenci, ir bijuši arī agrāk.

Agnosticisma daba un veidiLabot

Tomasa Hakslija teiktais atklāj gan to, ka agnosticisms saistīts ar neziņu, gan to, ka šī neziņa īpaši attiecas uz reliģiskajiem jautājumiem. Tomēr termins tiek izmantots arī citās sfērās. Piemēram, Padomju Savienības līderis Vladimirs Ļeņins savā darbā “Materiālisms un empiriokriticisms” (1908) norāda, ka agnostiķis nošķir būtību un parādību, neejot tālāk par sajūtām, bet īru bīskaps Džordžs Bērklijs darbā “Traktāts par cilvēka zināšanu principiem” norāda, ka “būt nozīmē tapt uztvertam”. Bērklija dzīves laikā nebija ieviests termins ‘agnosticisms’, bet viņš jau par tā būtību runāja. Agnosticisms savu klasisko veidu ieguva skotu skeptiķa Deivida Hjūma un izcilā vācu filozofa Imanuela Kanta filozofijā. Kanta viedoklis par agnosticismu izpaudās, ka nav zināma “pašu lietu” būtība vai pat tas, ka tā pastāv.

AtsaucesLabot

  1. Simon Blackburn. «agnosticism». The Oxford Dictionary of Philosophy. Oxford University Press, 1996.
  2. Andris Vilks. Vārdnīca filozofijā. R. : Raka, 2000. ISBN 9984152286.
  3. «Agnosticism» (angļu). Britannica Encyclopedia. Skatīts: 2019. gada 18. janvārī.

Ārējās saitesLabot