Vikipēdija

Akvīnas Toms

Svētais Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas) (dzimis ap 1225. gadu, miris 1274. gada 7. martā) bija Dominikāņu ordeņa mūks, ievērojams katoļu sholastiķu tradīciju filozofs un teologs. Katoļu svētais. Viņa ievērojamākais darbs ir Summa Theologica.

Sv. Akvīnas Toms

Biogrāfija

labot šo sadaļu

Dzimis dižciltīgu cilvēku ģimenē Rokasekā (Roccasecca), pilsētiņā mūsdienu Itālijas Lacio provincē. Piecu gadu vecumā viņu nodod Montekasīno benediktiešu klosterī, kurā viņš paliek līdz 13 gadu vecumam. No 1239. līdz 1243. gadam mācījās Neapoles Universitātē, un 19 gadu vecumā viņu uzņēma dominikāņu klosterī. Vecāki neatbalstīja šādu lēmumu un pēc vairākkārtējiem meklējumiem aizveda dēlu uz Montesandžovanni cietoksni, kur viņš mitinājās divus gadus. Tajā laikā Akvīnas Toms mācījās Pētera Lombarda Sentences un iemācījās no galvas lielu daļu no Svētajiem Rakstiem.

1245. gadā vecāki viņam beidzot atļāva atgriezties savā ordenī. Priekšniecība Tomu nosūtīja uz Parīzi, kur viņš mācījās Alberta Lielā vadībā. Alberts Lielais par viņu izteicās: “Brāli Tomu mēs saucām par mēmo vērsi, bet es jums saku, ka vienu dienu viņu klausīs visa pasaule.” Dzīvojot Parīzē, Akvīnas Toms skaidroja Svētos Rakstus un Pētera Lombarda Liber sententiarum, uzrakstīja komentārus par Jāņa un Mateja evaņģēliju un par Liber sententiarum. No 1259. līdz 1268. gadam viņš uzturējās Itālijā un kādu laiku darbojās pāvesta galmā. Ap 1266. gadu viņš sāka rakstīt darbu Summa Theologica, kas tā arī palika nepabeigts.

1269. gadā Akvīnas Toms atgriezās Parīzē. Francijas karalis Luijs IX viņu vērtēja tik augstu, ka svarīgākos valsts jautājumus vienmēr centās apspriest ar Akvīnas Tomu. Pāvests Gregors X pavēlēja viņam ierasties uz Otro Lionas koncilu, kurā sprieda par katoļu un pareizticīgo baznīcu apvienošanos un gribēja, lai viņš tur "izskaidrotu grieķu baznīcas maldus". Ceļā uz turieni Akvīnas Toms saslima, un viņu ievietoja Fosanuovas cisterciešu klosterī. Divas dienas vēlāk, 7. marta rītā, Akvīnas Toms nomira.

Pāvests Jānis XXII 1325. gadā viņu izsludināja par svēto. 1567. gadā pāvests Pijs V iecēla viņu Baznīcas doktora godā, un 1880. gadā pāvests Leons XIII izsludināja viņu par universitāšu un augstskolu aizbildni. Katoļu baznīcā viņš vēl tiek dēvēts par Doctor angelicus — eņģelisko skolotāju.

Tiesību filozofija

labot šo sadaļu

Runā par labu prātam. Dieva likumi tiek iepazīti, sekojot Dieva baušļiem. Akvīnas Toms pieļāva, ka atklāsmes brīžos var izprast atsevišķas dievišķi noteiktas tiesiskās attiecības. Tiesības viņš iedalīja 4 kategorijās:

  • Dievišķais saprāts (lex aeterna);
  • Dieva likumi no Bībeles (lex divina);
  • Dabiskie likumi, ja dzīvo saskaņā ar Bībeli (lex naturalis);
  • Cilvēka likums jeb pozitīvās tiesības (lex humana).

Akvīnas Toms uzskatīja, ka cilvēks ir atbrīvots no pozitīvā likuma ievērošanas, ja šis likums ir netaisns vai pret Dieva gribu. Visaugstākais spēks, pēc Akvīnas Toma domām, ir universālām normām — dievišķā saprāta principiem, kas valda Visumā.

Filozofija

labot šo sadaļu
 
Super libros de generatione et corruptione

Balstoties uz Aristoteļa filozofiju, Akvīnas Toms izstrādāja mācību par pieciem domas ceļiem, kas ved pie pārliecības par Dieva esamību:

  • Pasaulē vērojamas dažādas lietas un parādības. Šajā pasaulē nav iedomājamas lietas, kas nespētu kustēties, tātad tām potenciāli piemīt kustība, kam nepieciešama ārējo spēku iedarbība. Tā kā viss esošais atrodas kustībā, ir jāpastāv pirmkustinātājam, t.i., Dievam.
  • Pasaulē ir vērojama darbīgu cēloņu kārtība. Lieta nevar būt sevis pašas cēlonis, jo tad tai vajadzētu būt pirms sevis, taču tas nav iespējams. Tāpēc ir jāpieļauj darbības cēloņa — Dieva — esamība.
  • Pasaulē ir lietas, kuru esamība ir iespējama. Tās var gan būt, gan nebūt. Ja nekā nebūtu, nekas arī nevarētu sākt būt. Tātad ne viss esošais ir tikai iespējams, jābūt arī kaut kam tādam, kā esamība ir nepieciešama. Tas ir Dievs — tīrā darbība, mūžīgais akts.
  • Pasaulē vērojama dažādu būtņu gradācija: tās ir vairāk vai mazāk labas, cildenas, patiesas. Tas ir mērs, kas ļauj šīs īpašības piedēvēt citām lietām. Tādēļ ir jābūt visu būtņu pilnības cēlonim. Šis cēlonis — maksimālā esamība un pilnība — ir Dievs.
  • Norises lietu un parādību pasaulē liecina, ka viss tiecas uz mērķi. Tas nevar būt gadījuma rezultāts, bet gan kāda augstāka nolūka izpausme. Tas, kam nepiemīt apziņa, nevar virzīties uz mērķi citādi, kā vien augstāka prāta vadīts. Šis prāts, kas visu vada uz mērķi, ir Dievs.

Akvīnieša skatījumā Dieva radītā pasaule ir grandioza, hierarhiski sakārtota celtne, kurā savu vietu un pastāvēšanas nozīmīgumu gūst katra vissīkākā radība. Vieta hierarhijas kāpnēs ir atkarīga no esošā līdzdalības esamībā — dievišķajā patiesībā. Visas būtnes ar to nav apveltītas vienādā mērā. Cilvēks esamības hierarhijā aizņem vietu starp dzīvniekiem un eņģeļiem, iemiesojot divu pasauļu — garīgās un materiālās — iezīmes. Akvīnas Toms tiecas harmonizēt ķermeņa un dvēseles attiecības, apvienojot vienā personā. Dievs cilvēkam dāvājis nemirstīgu dvēseli, kas to dara līdzīgu Viņam, taču Dieva dāvana ir arī ķermenis, kas cilvēku saista ar zemi. Dvēseles un ķermeņa savienojumā iezīmējas individualitāte, kas ir neatkārtojama vērtība. Pēc Akvīnas Toma pārliecības, pasaule jau reiz ir radīta — un tā ir laba.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Akvīnas_Toms&oldid=3566988"