Džordāno Bruno

Džordāno Bruno (itāļu: Giordano Bruno, īstajā vārdā Filipo Bruno (Filippo Bruno); dzimis 1548. gadā, miris 1600. gada 17. februārī), dēvēts arī par Nolieti (latīņu: Nolanus, vācu: Nolaner), bija dominikāņu mūks, filozofs, matemātiķis, okultists. Piemērojot tam Nikolaja Kopernika sistēmu, izvirzīja domu par Sauli kā vienu no zvaigznēm un bezgalīgi daudz pasauļu visumā. Atzīts par ķeceri. Sodīts ar nāvi sadedzinot uz sārta par savu pasaules uzskatu un panteismu.

Džordāno Bruno Giordano Bruno Džordāno Bruno skulptūra Romā, Itālijā Personīgā informācija Dzimis 1548. gadā Nola, Neapoles karaliste (mūsdienās Itālija) Miris 1600. gada 17. februārī Roma Pāvesta valsts (mūsdienās Itālija)

Vispārīgā informācija Skola, tradīcija Renesanse Nozīmīgas idejas Saule kā zvaigzne, bezgalīgi daudz pasauļu Galvenās intereses filozofija, kosmoloģija, atmiņa Ietekmējies no Ibn Rušds, Nikolajs Koperniks, Kūzas Nikolajs, Heinrihs Kornēlijs Agripa, Marsīlio Fičīno, Ramons Lullijs, Džovanni Piko della Mirandola Ietekmējis Galileo Galilejs, Gotfrīds Leibnics, Benedikts Spinoza, Džeimss Džoiss, Umberto Eko, Artūrs Šopenhauers, Frīdrihs Šellings, Džordžo Agambens, Hanss Blūmenbergs Valoda itāļu valoda, latīņu valoda

Pats sevi uzskatīja par filozofu, kabalistu, hermeneitiķi un magu, domātāju un ētikas reformatoru. Kritiķi viņu dēvē par vienu no daudzajiem viduslaiku okultistiem. Visdrīzāk Bruno uzskati un darbība varētu atbilst tam, ko mūsdienās pieņemts apzīmēt par "ezotēriķi". 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē Bruno tika uztverts kā upuris progresa un zinātnes attīstībā, tomēr saglabājušies prāvas materiāli (1940. gadā tika atrasti papildu dokumenti) liek domāt, ka Bruno tika sodīts ar nāvi par viņa reliģiskajiem uzskatiem un maģijas piekopšanu.

Biogrāfija

Filipo Bruno dzimis 1548. gadā Nolā, mazpilsētā netālu no Neapoles, Neapoles karalistē (tagad Kampānijas provincē) atvaļināta karakalpa Džovanni Bruno un viņa sievas zemnieces Fraulisas Savolinas ģimenē. Sava tēvoča mācību pansionātā Neapolē mācījās lasīt, rakstīt un loģikas pamatus. 17 gadu vecumā iestājās dominikāņu klosterī, un pēc gada kļuva par pilntiesīgu mūku ar vārdu Džordāno (latīņu: Jordanus). Klosterī apguva teoloģijas, filozofijas un latīņu valodas pamatus (pēdējo, iespējams, vāji, jo kaut sevi pozicionēja kā zinātnieku, savus darbus lielākoties rakstīja itāliski, tikai pēdējos gados izmantojot latīņu valodas redaktoru pakalpojumus). 1572. gadā iesvētīts par garīdznieku un pārcelts kalpot uz netālo Sv. Bortolomeja klosteri, kur klostera bibliotēkā bija iespēja iepazīties ar jaunāko zinātnisko literatūru, tai skaitā Kopernika De revolutionibus orbis. Klosterī viņš izkopa atmiņas veicināšanas paņēmienu kopumu, ko citu starpā demonstrēja arī pāvestam Pijam V.

1576. gadā, 28 gadu vecumā, Bruno pameta klosteri (jo draudēja sods par svētbilžu iznešanu no celles, aizliegto darbu (Erasma) studēšanu u.c. iekšējās disciplīnas pārkāpumiem), apmetās Romā Sv. Jaunavas Marijas (St. Maria della Minerva) klosterī, bet tad pameta arī to un uzsāka ceļot pa Ziemeļitāliju (1576-1577, Noli, Savonā, Turīnā), iztiku pelnīdams kā gramatikas privātskolotājs. Venēcijā publicēja pirmo filozofisko traktātu "Laiku vēstis", kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Vēlāk caur Bergamo, Šamberī un Lionu devās uz Šveici (1577-1578), kur Ženēvā kalvinisti viņu par ķecerīgiem izteikumiem arestēja. Taču Bruno palaimējās izvairīties no soda (ar naudas sodu sodīja viņa raksta izdevēju), un viņš devās ceļot pa Franciju (1578-1583), sākumā uz Lionu, tad Tulūzu, kur piepelnījās kā privātskolotājs, pēc tam kā lektors Tulūzas universitātē, lasot lekcijas par Aristoteli.

1580. gada maijā konfliktu dēļ Bruno bija spiests pārcelties uz dzīvi Parīzē, kur to galmā uzņēma Francijas karalis Anrī III. Tur strādāja kā privātskolotājs, vēlāk Sorbonnas universitātē lasīja pamatkursu par 30 Dieva atribūtiem un Akvīnas Tomu. Privāti interesentiem lasīja lekcijas par maģiju un alķīmiju — par mistiķi Ramonu Lulliju (Raymundus Lullius, 1235-1315), Hermeju Trismegistu (grieķu: Ἑρμῆς ο Τρισμέγιστος), kā arī apmācīja mnemonikā — Lullija izveidotā atmiņas uzlabošanas metodikā. Šajā laikā publicēja antiklerikālu komēdiju "Svečturis" un sava pasaules uzskata kopsavilkumu "Ideju ēnas", ko bija veltījis Francijas karalim Anrī III.

1583. gada rudenī Bruno it kā ar karaļa Anrī III rekomendāciju no Parīzes devās uz Oksfordas Universitāti. Rakstot pieteikumu universitātes vicekancleram, Bruno tajā sevi dēvēja par "visizsmalcinātākās teoloģijas doktoru, pašas tīrākās un nekaitīgākās maģijas profesoru… kura ģēnijam aplaudējuši šīs pasaules varenie, kuru pazīst visur un nezina tikai barbari. Kurš modina aizmigušos un satriec spītīgos nejēgas, kurš ir visas pasaules pilsonis un iedzīvotājs." Tā kā viņam nebija ne zinātniska grāda, nedz viņš varēja demonstrēt nepieciešamo zināšanu līmeni praksē, darbā augstskolā netika pieņemts un devās uz Londonu, kur ar Francijas sūtņa Mišela de Kastelno de Movisjēra palīdzību publicēja virkni savu apcerējumu, piemēram, "Trīsdesmit zīmogu skaidrojums", ko veltījis savam mecenātam de Movisjēram, "Lielā gavēņa pirmās dienas vakarēšana", kuru veltīja zinātnes, astronomijas un loģikas kritikai, un mūsdienās zināmāko "Par bezgalīgo, visumu un debesu ķermeņiem".

1585. gadā Bruno atkal ieradās Francijā, kur Sorbonnā piedalījās disputā ar Aristoteļa kritiku, bet tad devās uz Svētās Romas impērijas zemēm (1586—1589). Marburgas Universitātē mēģināja iekārtoties darbā kā "Romas teoloģijas zinātņu doktors", tad Vitenbergas Universitātē, kur viņu pieņēma lasīt pamatkursu par Aristoteli un metafiziku. Te Bruno publicēja savu darbu "Simts divdesmit raksti par dabu un Visumu pret peripatētiķiem", kā arī divas Lullija okultismam veltītus darbus. 1588. gada martā viņš pameta darbu Vitenbergas universitātē un devās uz Prāgu, kur imperatora Rūdolfa II galmā tika laipni uzņemti visi alķīmiķi, astrologi, magi u.c. "slepeno zināšanu" adepti. Te Bruno publicēja sava laika matemātiķus un filozofus kritizējošu rakstu krājumu "Simts sešdesmit raksti", ko nosūtīja kā dāvanu imperatoram. Pretī saņēmis no galma 300 dālderus, bet darbu neatradis, pēc pusgada Džordano Bruno Prāgu pameta, dodoties uz Ziemeļvāciju, kur Braunšveigas hercogs Juliuss tikko kā Helmštatē bija dibinājis universitāti, kur Bruno ieradās 1589. gada janvārī. Jau pēc nepilna gada luterāņu baznīca viņu izsludināja par ķeceri, un Bruno nācās Helmštati pamest, dodoties uz tā laika lielāko grāmatu iespiešanas centru Frankfurti pie Mainas, kur netālu no pilsētas viņš atrada patvērumu karmelitu ordeņa klosterī. Pēc pusgada Bruno devās uz Cīrihi, kur pelnīja iztiku pasniegdams privātstundas alķīmijā un metafizikā. Te viņš izdod savam mecenātam Johanam Henriham fon Heincelam veltītu apcerējumu "Par tēlu, simbolu un priekšstatu saistību", taču visai drīz uz brīdi atgriezās Frankfurtē, kur organizēja savu nākamo sacerējumu drukāšanu ("Par monādi, skaitli un figūru", "Par bezgalīgo, bezskaitlīgo un neattēlojamo, jeb par visumu un pasaulēm", "Par trīsveidīgo mazāko lielumu un telpu").

1591. gadā Džordāno Bruno ieradās Venēcijas republikā, kur viņu bija uzaicinājis par privātskolotāju Džovanni Močenigo, kuram Bruno apņēmās īsā laikā ar oriģinālu metodi uzlabot atmiņu. Sākumā viņš noīrēja sev mājiņu, bet pēc pāris mēnešiem apmetās uz dzīvi pie sava mecenāta, kur bija izveidojies tāds kā vietējās inteliģences salons ar diskusiju vakariem. 1592. gada ziemā Močenigo esot uzdevis grāmatu tirgotājam Čioto, kurš devās uz Frankfurti, noskaidrot, kādas ziņas par Bruno ir vācu zemēs, un vai viņu tur nezina kā šarlatānu un krāpnieku. 23. maijā Močenigo ziņoja par Bruno ķecerīgajiem izteikumiem inkvizīcijai, un Bruno tika arestēts. Komisijā bija tēvs inkvizitors (Pater Inquisitor) Džovanni Gabrieli no Saluco, kūrijas vēstnieks (nuncijs) Venēcijā Lodoviko Taberna, Venēcijas bīskaps Lorenco Priuli. Kā novērotājs no malas klāt bija viens no Desmitu Padomes asistentiem (savii all`eresia), kam par izmeklēšanas gaitu bija jāziņo Republikas varas iestādēm. Pati izmeklēšana bija ilgstoša un juceklīga: inkvizīcijas komisijas rīcībā bija daudz visdažādāko Bruno piedēvētu izteikumu, kā arī vairāki viņa manuskripti, par kuru patiesumu tai bija jāpārliecinās, uzdodot jautājumus viņam pašam. Protams, viņš noliedza visu un zvērēja, ka esot īstens kristietis, kurš neorientējoties teoloģijā, jo esot filozofs, tāpēc šur tur varbūt esot kļūdījies.

Uzzinājis par Bruno arestu, 1592. gada 12. septembrī Romas lielinkvizitors kardināls Severins pieprasīja Bruno izdot, un 1593. gada 27. februārī Džordāno Bruno konvoja pavadībā aizveda uz Romu. Turpmākos gadus Džordāno Bruno pavadīja izolēts no sabiedrības, rakstot savu ideju apcerējumus (kopā četrus apcerējumus) un piedaloties teoloģiskos disputos, kur viņu centās pārliecināt par uzskatu maldīgumu. 1600. gada janvārī inkvizīcijas komisija atzina viņu par ķeceri, magu un mūka zvēresta lauzēju, nododot laicīgās tiesas rokās, kas piesprieda nāvessodu uz sārta.

Džordano Bruno sadedzināja 17. februārī Romas Ziedu laukumā (Campo de' Fiori), kur 1889. gada 9. jūnijā šai vietā uzstādīja tēlnieka Etores Ferāri veidotu pieminekli.

Par spīti populārajam viedoklim, ka Džordāno Bruno sadedzināts sārtā par Nikolaja Kopernika ideju popularizēšanu, nav neviena fakta, kas to apliecinātu. 1600. gadā heliocentrisma koncepciju mācīja katoļu universitātēs, tikai 1616. gadā tika nolemts to iekļaut aizliegtās literatūras sarakstā (Index Librorum Prohibitorum).

Darbi

Džordāno Bruno mnemonikas tabula

• „Svečturis“ (Il Candelaio. 1582.)
• „Ideju ēnas“ (De umbris idearum. 1583.)
• „Trīsdesmit zīmogu skaidrojums“ (Explicatio triginta sigillorum. 1583.)
• “Lielā gavēņa pirmās dienas vakarēšana“ (La Cena de ie ceneri. 1584.)
• “Par visa sākuma iemeslu un vienoto“ (De la Causa, Principio et Uno. 1584.)
• “Par bezgalīgo, visumu un debesu ķermeņiem“ (De l`Infinito, Universo e Mondi. 1584.)
• „Triumfējošā zvēra izdzīšana“ (Spaccio de la bestia trionfante. 1584.)
• „Pegasa kabala un līdzīgā Silēna ēzeļa mācība“ (Cabala del cavalla Pegaseo coll`aggiunta del Asino Cillenico. 1585.)
• „Par entuziasma traģiskumu“ (Degli eroici furori. 1585.)
• “Simts divdesmit raksti par dabu un Visumu pret peripatētiķiem“ (Centum et viginti articuli de natura et mundo adversus Peripateticos. 1586.)
• „Simts sešdesmit raksti“ (Articuli centum et sexaginta. 1588.)
• „Par monādi, skaitli un figūru“ (De monade, numero et figura. 1590.)
• „Par bezgalīgo, bezskaitlīgo un neattēlojamo, jeb par visumu un pasaulēm“ (De Innumerabilibus, Immenso et Infigurabili, seu de Universo et Mundis. 1590.)
• “Par tēlu, simbolu un priekšstatu saistību“ (De Imaginum, Signorum et Idearum Composirione. 1590.)
• “Par trīsveidīgo mazāko lielumu un telpu“ (De triplici Minimo et Mensura. 1590.)

1603. gada 7. augustā Džordāno Bruno sacerējumus iekļāva katoļu Baznīcas „Aizliegto grāmatu indeksā“ (Index Librorum Prohibitorum).

Apsūdzība un tiesa

1592. gada 23. maijā venēcietis Močenigo ziņoja par Bruno ķecerīgajiem izteikumiem inkvizīcijai: „Es, Džovanni Močenigo, viņa gaišības Marko Antonio dēls, sirdsapziņas un biktstēva mudināts esmu spiests ziņot, ka sarunās manā namā nolietis Džordano Bruno apgalvo, ka kristiešu ticība par maizes pārvēršanos miesā esot aplamība,… pasaule ir mūžīga un eksistē bezgalīgi daudz pasauļu… Kristus veica šķietamus brīnumus, turklāt patiesībā gan Viņš, gan apustuļi bijuši magi… Kristus nemira labprātīgi un, ja būtu varējis, censtos izvairīties no nāves krustā… pēcnāves soda par grēkiem nebūs… dvēsele nav Dieva dota, katrai dzīvai būtnei tāda ir un tā pārceļo pēc nāves no vienas dzīvas būtnes uz otru… gatavojas dibināt sektu „jaunā filozofija“… Viņš saka, ka Jaunava Marija nav varējusi dzemdēt, un kristīgā ticība esot apgrēcība pret Dieva visvarenību…“

Kaspars Šope, kurš asistēja pratināšanā, šādi izklāsta apsūdzības saturu: „Šajās grāmatās viņš mācīja, ka pasauļu ir bezgalīgs daudzums, ka dvēsele iemiesojas no viena ķermeņa otrā un pat citā pasaulē, ka viena dvēsele reizē var atrasties divos ķermeņos, un maģija ir pamatā visam, tātad pozitīva, ka Svētais Gars nav nekas cits kā Pasaules Dvēsele. Mozus savus brīnumus veicis ar maģijas palīdzību un šai ziņā bijis gudrāks par pārējiem ēģiptiešiem, Mozus izdomājis savus likumus, bet Svētie Raksti ir mīts, savukārt Sātans tikšot glābts. No Ādama un Ievas esot cēlušies tikai ebreji, bet pārējie cilvēki no tiem diviem, ko Dievs radījis dienu iepriekš. Kristus nav Dievs, bet bijis slavens mags un tāpēc ticis pakārts, nevis sists krustā. Arī pravieši un apustuļi bijuši magi, turklāt nelieši, par ko daudzi no viņiem tikuši pakārti.“

Tā kā Bruno kategoriski atteicās atzīt savus "maldus" un atgriezties "mātes Baznīcas svētītajā klēpī", inkvizīcijas komisija atzina viņu par ķeceri, magu un mūka zvēresta lauzēju 8 punktos:

• uzturējis viedokli, kas pretrunā ar katoļu ticību un musinot pret to un tās kalpiem
• uzturējis viedokli, kas pretrunā ar katoļu ticību par Trīsvienību, Kristus dievišķumu un iemiesojumu
• uzturējis viedokli, kas pretrunā ar katoļu ticību par Jēzu kā Kristu
• uzturējis viedokli, kas pretrunā ar katoļu ticību par Mariju kā jaunavu
• uzturējis viedokli, kas pretrunā ar katoļu ticību par Sakramentu un Mesu
• uzturējis viedokli par pasauļu daudzskaitlību un to bezgalīgumu
• ticējis dvēseles pārceļošanai (reinkarnācijai)
• nodarbojies ar maģiju

Džordāno Bruno tika atzīts par vainīgu maģijas piekopšanā un ķecerībā, 20. janvārī nolemjot un 8. februārī izslēdzot viņu no Baznīcas un nododot viņu laicīgās tiesas rokās, kas piesprieda nāvessodu uz sārta.

Mantojums

Tā kā Džordāno Bruno savulaik postulēja ideju par Sauli kā tikai vienu no neskaitāmām zvaigznēm Visumā, ap kurām teorētiski varēja atrasties neskaitāmas “pasaules“ (planētas), mūsdienās daudzi cilvēki izvēlas tieši viņu dēvēt par citplanētu “garīgo” tēvu, kura vīzija nepilnus 400 gadus vēlāk ar zinātniskām metodēm tika pierādīta kā patiesa.

Literatūra un avoti

• Jordanus Brunus. Opera latine conscripta. Neapoli (et Florentiae), 1879
• Giordano Bruno. Opere italiane. t. I—III, - Bari, 1923-1927
• D. Berti. Giordano Bruno da Nola, sua vita e sua dottrina. - Torino, 1889
• V. Spampanato. Vita di Giordano Bruno. Con documenti editi e inediti. - Messina, 1921
• V. Spampanato. Documenti della vita di Giordano Bruno. - Firenze, 1933
• Nuovi documenti del processo di Giordano Bruno. / “Giornale critico della filosofia italiana”., v. VI, - Messina, 1925
• A. Mercati. Il sommario del processo di Giordano Bruno. Citta del Vaticano, 1942.
• Dr. Hermann Brunnhofer. Giordano Bruno`s Weltanschauung und Verhangniss, aus der Quellen dargestellt. - Leipzig, 1882
• A. Riehl. Giordano Bruno, ein popular-wissenschaftlicher Vortrag. - Leipzig, 1889.
• Giordano Bruno. Reformation des Himmels. Lo spaccio della bestia trionfante. Verdeutscht und erlrautert von Ludwig Kuhlenbeck. - Leipzig, 1889.
• Giordano Bruno. Von der Ursache, dem Princip und dem Einem. Aus dem Italienischen ubersetzt und mit erlauternden Anmerkungen versehen von Adolf Lassen. - Heidelberg, 1882.
• Dr. E. Duhring. Kritische Geschichte der Philosophie von ihren Anfangen bis zur Gegenwart. - Leipzig, 1878.
• Christoph Sigwart. Kleine Schriften, erste Reihe. - Fraiburg, 1889.
• Rudolf Landseck. Bruno, der Martyrer der neuen Weltanschauung. - Leipzig, 1890.
• Dr. Ludwig Noack. Philosophie-geschichtliches Lexikon. Historisch-biographisches Handworterbuch zur Geschichte der Philosophie. - Leipzig, 1879.
• Cause, Principle and Unity : And Essays on Magic by Giordano Bruno, ISBN 0-521-59658-0
• Michael White. The Pope & the Heretic. 2002, ISBN 0-06-018626-7
• Hilary Gatti . Giordano Bruno and Renaissance Science. 2002, ISBN 0-8014-8785-4
• Kearney H. Science and Change. 1500-1700. - New-York-Toronto, 1971
• Джордано Бруно. Избранное. - Самара: Агни, 2000
• Джордано Бpуно. Изгнание торжествующего зверя. — Mосква, 1914
• Джордано Бруно. Диалоги. — Mосква, Госполитиздат, 1949
• Джордано Бруно. О героическом энтузиазме. - Москва, 1953
• Джордано Бруно. Философские диалоги. - Москва, 2000, ISBN 5-89321-050-6
• Л. Ранке. Римские папы в последние четыре столетия. т. I, изд. 2-е, - СПб., 1874
• Йейтс Ф. А. Джордано Бруно и герметическая традиция. - Москва, 2000
• A. H. Веселовский. Джордано Бруно. Биографический очерк.- "Вестник Европы", декабрь 1871 г.
• Проф. Н. Я. Грот. Джордано Бруно и пантеизм. Философский очерк. Одесса, 1885.
• Проф. Н. Я. Грот. Задачи философии в связи с учением Джордано Бруно. Одесса, 1885.
• Рожицын В. С. Джордано Бруно и инквизиция. - Москва, 1955
• Киссель М. А. Христианская метафизика как фактор становления и прогрессса науки Нового времени. // Философско-религиозные истоки науки. - Москва, 1997
• Шрейдер Ю. А. Галилео Галилей и Римско-Католическая Церковь. // Вестник истории естествознания и техники. 1993, №.1, 57. lpp.
• Ольшки Л. История научной литературы на новых языках. Т.3. Москва-Ленинград. 1933
• Горфункель А. Х. Джордано Бруно. (Сер. Мыслители прошлого) - Москва, 1965

Ārējās saites

• Bruno darbi
• Džordāno Bruno biogrāfija Arhivēts 2009. gada 21. februārī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
• Dž.Bruno, Ars Memoriae
• Biblioteca Ideale di Giordano Bruno
• Biblioteca Bruniana electronica
• Dž.Bruno pratināšanas protokoli un tiesāšana (krieviski)
• Антоновский Ю.М. - Джордано Бруно (krieviski)