Sātans rietumu kultūrā ir dēmons, ļaunuma un Dieva ienaidnieka simbols, kas kristīgā mitoloģijā tiek saistīts ar Luciferu, Antikristu, pūķi un velnu. Sātans aprakstīts un gleznots kā Dieva pretinieks, kritušais eņģelis, kas padzīts no debesīm. Reliģiskās tradīcijas vairākās formās pieņem Sātanu kā pārdabisku būtni, baznīcas varas un Dieva ienaidnieku, arī jūdaistu, kristiešu un islamistu kanona pretinieku. Sātans saistīts ar sātanismu, ķecerību un okultismu. Sātanisti godina vai pielūdz Sātanu.

Sātans Dantes Dievišķās komedijas ilustrācijā (Gustava Dorē gravējums).

Raksturojums un vēstureLabot

Sātana vārda etimoloģiju saista ar seno ēģiptiešu dievu Setu, šumeriešu un mūsdienu arābu Šaitanu (شيطان) arī ebreju (שָׂטָן — ha-satan).

Ar sātana tēlu saista arī feniķiešu dievu Bālu, kuru arī senie ebreji pielūdza Samarijā, Bībelē Bāls nereti lietots kā sugas vārds, kas apzīmē vietējās kanaāniešu dievības, arī svešus dievus un elku dievus.[1]

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot