Andrejs Tarkovskis

Andrejs Tarkovskis; Андрей Арсеньевич Тарковский
Personīgā informācija
Dzimis	1932. gada 4. aprīlī ; Zavražjes ciems, Jurjeveckas rajons, Ivanovas apgabals, Krievijas PFSR
Miris	1986. gada 29. decembrī (54 gadi); Parīze, Francija
Pilsonība	PSRS; Itālija; Francija
Nodarbošanās	kinorežisors, scenāriju autors
Darbības gadi	1958-1986
Vecāki	Arsēnijs Tarkovskis (1907-1989); Marija Višņakova (mir. 1979)
Māsas	Marina Tarkovska (dz. 1934)
Dzīvesbiedre	Irma Rauša (1957–1970); Larisa Kizilova (1970–1986)
Bērni	Arsēnijs (dz. 1962); Andrejs (dz. 1970); Aleksandrs (dz. 1986)

Andrejs Tarkovskis (krievu: Андрей Арсеньевич Тарковский; dzimis 1932. gada 4. aprīlī Ivanovas apgabalā, KPFSR, miris 1986. gada 29. decembrī Parīzē) bija ievērojams krievu kinorežisors, scenārists un kino teorētiķis.

No 1980. gada Tarkovskis strādāja Itālijā un Zviedrijā, kur Gotlandes salā uzņēma savu pēdējo filmu "Upurēšana" (1986), kas apbalvota ar Kannu kinofestivāla balvu Grand Prix Spécial du Jury (1986), kā arī ar BAFTA kino balvu kā labākā filma svešvalodā (1988).

Dzīvesgājums

Dzimis 1932. gadā Ivanovas apgabalā Ukrainas poļu izcelsmes dzejnieka un tulkotāja Arsēnija Tarkovska un Marijas Višņakovas ģimenē, 1934. gadā piedzima viņa māsa Marina. Māte strādāja Maskavas Pirmajā paraugtipogrāfijā. Tēvs 1935. gadā ģimeni pameta, tomēr regulāri tikās ar bērniem, Andrejs Tarkovskis vienmēr ar cieņu izteicies par tēvu un uzskatīja viņu par sava laika labāko krievu dzejnieku.^[1]

Otrā pasaules kara laikā Andrejs kopā ar ģimeni evakuējās uz Jurjevecu Ivanovas apgabalā. Turienes bērnības atmiņas, piedzīvotais dzīves skarbums vēlāk parādījās Tarkovska filmās, īpaši filmā "Spogulis" (1975). 1943. gadā ģimene atgriezās Maskavā. Tarkovskis atsāka mācības skolā, papildus mācījās arī mūzikas un mākslas skolās. 1951./1952. gadā mācījās Maskavas Austrumu zinību institūtā, arābu nodaļā, bet vēlāk mācības pameta. 1953. gadā iekārtojās darbā ģeoloģiskā ekspedīcijā un gandrīz gadu nostrādāja Sibīrijas taigā, Krasnojarskas novadā.

Pēc atgriešanās Maskavā Tarkovskis 1954. gadā iestājās Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta (ВГИК) režisoru fakultātē, mācījās pie Mihaila Romma. Kā pirmo kursa darbu Tarkovskis (kopā ar Aleksandru Gordonu un Mariku Beiku) uzņēma īsmetrāžas filmu "Slepkavas" (Убийцы, 1956) pēc Ernesta Hemingveja stāsta. Kā diplomdarbu, beidzot augstskolu, Tarkovskis uzņēma īsfilmu "Veltnis un vijole" (1960), kurai scenāriju bija sarakstījis kopā ar studiju biedru Andreju Mihalkovu-Končalovski. Šīs īsfilmas operators bija Vadims Jusovs, ar kuru Tarkovskis vēlāk turpināja kopā strādāt vēl pie vairākām savām filmām. Īsfilma ieguva galveno balvu starptautiskajā Ņujorkas studentu filmu festivālā (1961).^[2]

Pirmā Tarkovska pilnmetrāžas filma bija "Ivana bērnība" (1962), kas balstījās uz Vladimira Bogomolova kara laiku stāstu un parādīja bērna pasaules uztveri kara izpostītā vidē. Šī filma guva starptautisku ievērību un tika apbalvota Venēcijas kinofestivālā ar Zelta lauvas balvu.

Jau 1961. gadā Tarkovskis bija pieteicis savu ieceri uzņemt filmu "Andrejs Rubļovs". Tomēr sagatavošanās tam prasīja daudz laika, un tikai 1964. gadā Tarkovskis uzsāka filmēšanu. "Andrejs Rubļovs" bija filma par 15. gadsimta krievu svētbilžu ikonu mākslinieku Andreju Rubļovu. Tarkovskis filmu pabeidza 1966. gadā. Šajā laikā politiskā situācija valstī bija mainījusies. 1964. gadā Hruščova laika politisko "atkusni" bija nomainījis Leonīda Brežņeva konservatīvais valdīšanas stils. Par kino atbildīgie darbinieki ar aizdomām izturējās pret Tarkovska filmu par senās Krievijas mākslinieku, filmas stilistika viņiem šķita nesaprotama un to pakļāva cenzūrai. Tikai pēc tam, kad 1969. gadā franču kompānija ieguva tiesības rādīt filmu ārzemēs, un to Kannu kinofestivālā demonstrēja ārpus konkursa un saņēma Starptautiskās kinokritiķu federācijas balvu Prix de la FIPRESCI, arī PSRS šo filmu izlaida uz ekrāniem (1971. gadā).^[2]

Andreja Tarkovska attēls uz Krievijas pastmarkas (2007)

1970. gadā Tarkovskis sāka uzņemt filmu "Solāris" (1972), kas bija veidota pēc Staņislava Lema tāda paša nosaukuma romāna. 1972. gadā Kannu kinofestivālā šī filma saņēma divas balvas (Prix du Jury un Prix de la FIPRESCI).

Pēc tam iznāca Tarkovska filma "Spogulis" (1975). Filma bija uzņemta filozofiski poētiskā stilistikā, bez stingras sižeta līnijas, vizualizējot biogrāfiskas bērnības atmiņas, raisot iztēli un asociācijas. Padomju Госкино un Kinematogrāfistu savienības atbildīgie darbinieki šo filmu pasludināja par nesaprotamu un neveiksmīgu, filmas izplatīšana bija stipri ierobežota. Mūsdienās šī filma tiek uzskatīta par kino klasiku. 2012. gadā Britu Kinoinstitūta izdevums Sight & Sound (aptaujājot 846 kinokritiķus) šo filmu ierindoja 19. vietā Visu laiku diženāko filmu sarakstā.^[3]

Nākamā iznāca Tarkovska filma "Stalkers" (1979) pēc brāļu Strugacku romāna "Pikniks ceļa malā", fantāzija, filozofiska anti-utopija. Kannu kinofestivālā 1980. gadā filma ieguva Ekumeniskās žūrijas balvu. 1980. gadā Tarkovskim piešķīra KPFSR Tautas skatuves mākslinieka nosaukumu.

Piemiņas plāksne pie mājas Florencē, kur dzīvoja Andrejs Tarkovskis

1980. gadā Tarkovskis aizbrauca uz Itāliju, lai strādātu pie savas nākamās filmas "Nostalģija". Pirms tās pabeigšanas viņš (kopā ar Tonino Gueru) Itālijā uzņēma arī dokumentālo filmu "Ceļojuma laiks" (1982). 1983. gada Kannu kinofestivālā filma "Nostalģija" ieguva trīs balvas ("Labākais režisors", Prix de la FIPRESCI un Ekumeniskās žūrijas balvu). Pēc festivāla Tarkovska komandējuma laiks beidzās, un viņš uzrakstīja vēstuli PSRS Valsts kinoinstitūcijas Госкино priekšsēdētājam ar lūgumu ļaut viņam ar ģimeni palikt dzīvot Itālijā trīs turpmākos gadus. Pēc tam viņš rakstīja arī PSKP Centrālkomitejai un PSRS Augstākajai padomei. Tiešu atteikumu viņš nesaņēma, bet gan uzstājīgu aicinājumu atgriezties un uz vietas risināt jautājumu.

1984. gadā Tarkovskis preses konferencē paziņoja par savu lēmumu neatgriezties PSRS un palikt Itālijā.^[4] Tarkovskis dzīvoja Florencē, kur viņam pilsētas mērija uzdāvināja dzīvokli un piešķīra Florences Goda pilsoņa statusu.

1985. gadā tapa pēdējā Tarkovska filma "Upurēšana" (1986), kas 1986. gadā apbalvota ar Kannu kinofestivāla trim balvām (Grand Prix Spécial du Jury, Prix de la FIPRESCI un Ekumeniskās žūrijas balvu), kā arī 1988. gadā saņēma BAFTA kino balvu kā labākā filma svešvalodā.

Andreja Tarkovska un viņa sievas Larisas kaps Parīzes priekšpilsētas Sainte-Geneviève-des-Bois Krievu kapsētā

1985. gada 13. decembrī Tarkovskim diagnosticēja plaušu vēzi. Kad tas kļuva zināms PSRS, Tarkovska dēlam Andrejam beidzot atļāva izbraukt no PSRS. Atcēla arī liegumu demonstrēt Tarkovska filmas kinoteātros.

Tarkovskis nomira 1986. gada 29. decembrī, 54 gadu vecumā. Apglabāts Parīzes priekšpilsētas Sainte-Geneviève-des-Bois Krievu kapsētā.