Atvērt galveno izvēlni

"Nostalģija„ (itāļu: Nostalghia) ir krievu režisora Andreja Tarkovska 1983. gadā uzņemtā mākslas filma, PSRS un Itālijas kopražojums. Lomas filmā tēlo Oļegs Jankovskis, Domiciāna Džordano (Domiziana Giordano) un Erlands Jozefsons (Erland Josephson).[1] Filmas scenāriju A. Tarkovskis sarakstījis kopā ar Tonino Gerru (Tonino Guerra). 1983. gadā Kannu kinofestivālā filma saņēma balvu par labāko režisora darbu.[2]

Nostalģija
Nostalghia.jpg
Filmas DVD vāks
Oriģinālais
nosaukums
Nostalghia
Žanrs Drāma
Režisors Andrejs Tarkovskis
Scenārija autors Tonino Gerra
Andrejs Tarkovskis
Galvenajās
lomās
Operators Džuzepe Lanči
Izdošana
  • 1983. gads
Ilgums 125 minūtes
Valsts PSRS
Itālija
Francija
Valoda krievu
itāļu
IMDb profils

SižetsLabot

 
"Lady Lilith", Dantes Roseti glezna, 1868

Krievu literāts Andrejs Gorčakovs (Oļegs Jankovskis) ierodas Itālijā, lai pētītu 18. gadsimta krievu komponista Pāvela Sosnovska, pašnāvībā dzīvi beiguša mākslinieka, kurš kādreiz šeit mitinājies (prototips — ukraiņu komponists Maksims Berezovskis) dzīves gaitas.

Kopā ar savu tulku, apburošo Eiženiju (Domiciāna Džordano) viņš dodas uz klosteri Toskānā apskatīt renesanses laika mākslinieka Pjēro della Frančeskas veidotās freskas. Atgriezies viesnīcā, Andrejs sāpīgi izjūt atšķirtību no dzimtenes, viņu pārņem nostalģiskas jūtas un viņš ilgojas doties atpakaļ uz Krieviju, taču tam, šķiet, varētu traucēt daži apstākļi. Eiženija vēlas tuvību ar Andreju. Juzdamās aizvainota, ka tas negrib ar viņu pārgulēt, Eiženija mēģina Andreju pazemot, stāstot tam, ka viņai ir labāks draugs, kas viņu gaida un spēj novērtēt.

Vietējā ūdens dziedinātavā, kas nosaukta par godu svētajai Katrīnai no Sjēnas, Andrejs iepazīstas ar prātā jukušo Domeniko (Erlands Jozefsons). Domeniko nomoka uzmācīga doma — viņš tic, ka tuvojas pasaules gals, un viņš, Domeniko, glābs pasauli, ja ar degošu sveci izies cauri minerālūdeņu baseinam. Viņi sadraudzējas, jo abi jūtas vientuļi un apkārtējo nesaprasti. Domeniko teic, ka matemātiķi kļūdās, ka viens plus viens nav divi, bet ir kaut kas, kas lielāks nekā viens, un mēģina to Andrejam pierādīt ar divām olīveļļas pilītēm. Vēlāk Andrejs uzzina, ka šis cilvēks mitinājies garīgi slimo patversmē, kuru valsts pēc fašisma krīzes beigšanās slēgusi, un tagad ir bez mājvietas. Viņš uzzina arī, ka Domeniko bijusi ģimene, kuru viņš uzmācīgas domas dēļ septiņus gadus turējis ieslēgtu mājā, lai glābtu no pasaules gala, līdz vietējā policija to atbrīvojusi. Pirms aiziešanas Domeniko iedod Andrejam savu sveci un lūdz Andreju viņa vietā šķērsot ūdeni ar degošo sveci rokā.

Murgainā, abstraktā sapnī Andrejs redz sevi kā Domeniko, un savu sievu, Eiženiju un Madonnu kā vienu un to pašu personu. Andrejs vēlas pārtraukt savus pētījumus un atgriezties Krievijā. No Romas viņam piezvana Eiženija, lai atvadītos un pateiktu, ka nejauši satikusi Domeniko, kurš jautājis, vai Andrejs ir izgājis ar degošu sveci cauri baseinam, kā viņam apsolījis. Andrejs apgalvo, ka ir to izdarījis, taču tā nav taisnība. Eiženija ir kopā ar savu draugu Vitorio, taču tam, šķiet, viņa ne visai interesē, bez tam šis cilvēks ir iesaistīts apšaubāmos biznesa darījumos. Vēlāk Domeniko, pilsētā uzrāpies uz zirga statujas, teic runu par universālu cilvēku brālību un vajadzību pēc vienkāršāka dzīves veida, kas būtu saskaņā ar dabu. Tai pašā laikā Andrejs atgriežas pie minerālūdeņu baseina, lai pildītu savu solījumu, taču baseins ir gandrīz nosusināts. Diemžēl, iziet baseinam cauri ar aizdegtu sveci nav tik vienkārši — Andreja dvēsele nav pietiekami tīra, lai svece degtu nepārtraukti. Viņš vairākas reizes iet cauri baseinam, taču svece visu laiku nodziest. Tikmēr pilsētā Domeniko ir beidzis savu runu un pašsadedzinās, sevi upurēdams. Brīdī, kad tas notiek, Andrejam beidzot izdodas sasniegt savu mērķi, un mirst arī viņš.

LomāsLabot

un citi aktieri.

Uzņemšanas grupaLabot

Filmas tapšana, tās mākslinieciskās īpatnībasLabot

 
Filmas finālam Tarkovskis izvēlējās San Galjano abatiju

"Nostalģija" bija pirmā ārpus PSRS uzņemtā Tarkovska filma. Filmēts tika Itālijā ar Mosfilm atbalstu, lielākā daļa dialogu filmā ir itāļu valodā. Kad Mosfilm atbalsts tika pārtraukts, Tarkovskis izmantoja daļu no Itālijas Valsts televīzijas un franču filmu kompānijas Gaumont sniegtās materiālās palīdzības, svītrojot no scenārija dažas ainas, kuru darbība norisinās Krievijā.

Dažu epizožu erotisms sasaucas ar Salvadora Dalī un Dantes Roseti gleznām. Galvenās varones pirmsrafaēla laika matu sakārtojums parādās arī filmā "Spogulis". Lielākā daļa mizanscēnu ir teatrāli statiskas un simetriskas.

No Maijas Turovskas grāmatas: "Tā bija īstā vieta garīgai krīzei, kur jūs varat justies "tikai slikti". Viesnīcas istabiņas nemājīgums kalpoja kā iztēles stimuls, lai tiktu realizēta tā "dvēseles ainava", kura — kā vienmēr Tarkovskim — pārveido apkārtējo realitāti pēc sava tēla un līdzības. Filmēšanas vajadzībām istaba tika "pārģērbta": viduvēji iekārtotā numura gaišas krāsas koka sienu apdares vietā parādījās plankumiem klāts apmetums, uzradās dzelzs gultas rāmis kā no "Stalkera" un skats uz vannas istabu ar apaļu spoguli un tipisku Vīnes krēslu".[3]

Četrkārt "Oskara" balvai nominētais franču operators Bruno Delbonels uzskata, ka Džuzepes Lanči operatora darbs šai filmā ir izcilākais kino vēsturē.[4]

Filmā izmantoti Ludviga van Bēthovena un Džuzepes Verdi skaņdarbi (Verdi Rekviēms un Bēthovena 9. simfonija), kā arī krievu tautas mūzika.

ApbalvojumiLabot

  • Ekumeniskās žūrijas balva Kannu starptautiskajā kinofestivālā 1983. gadā
  • Balva par labāko režisora darbu Kannu starptautiskajā kinofestivālā 1983. gadā
  • FIPRESCI balva Kannu starptautiskajā kinofestivālā 1983. gadā[5]

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot

VideoLabot