Vikipēdija

Solāris (filma)

Kino drāma, ko veidojis Andrejs Tarkovskis

"Solāris" (krievu: Солярис) ir krievu režisora Andreja Tarkovska 1972. gadā uzņemtā mākslas filma, kas veidota pēc poļu fantasta Staņislava Lema 1961. gadā sarakstītā tāda paša nosaukuma romāna. Šī zinātniskās fantastikas filma ir divdaļīga meditatīva, psiholoģiska drāma par cilvēces ētiskajām problēmām un kontaktu ar ārpuszemes saprātu. Galvenās lomas tajā tēloja Donats Baņonis un Natālija Bondarčuka.

Solāris
Filmas plakāts
Oriģinālais
nosaukums		 Солярис
Žanrs zinātniskā fantastika
Režisors Andrejs Tarkovskis
Producents Vjačeslavs Tarasovs
Scenārija autors
Galvenajās
lomās
Mūzika
Operators Vadims Jusovs
Montāža Ludmila Feiginova
Studija "Mosfilm"
Izdošana
  • 1972. gads
Ilgums 165 minūtes
Valsts Padomju Savienība
Valoda krievu
Budžets 1 miljons rubļu
IMDb profils
Šis raksts ir par 1972. gada filmu. Par citām šī vārda nozīmēm skatīt rakstu Solāris.

S. Lema romāns ir par komunikācijas problēmām starp cilvēkiem un citām ar saprātu apveltītām būtnēm. Tarkovska adaptētais variants stāsta par noslēpumainā Solāris okeāna pētnieku domām un sirdsapziņu. Tarkovskis vēlējās zinātniskās fantastikas žanram piešķirt jaunu emocionālo un intelektuālo dziļumu, uzskatīdams, ka lielākā daļa rietumu zinātniskās fantastikas savā būtībā ir sekla. Idejas, kuras Tarkovskis mēģināja izteikt šajā filmā, ir tālāk attīstītas filmā "Stalkers".

1972. gadā Kannu kinofestivālā filma tika nominēta galvenajai balvai Zelta palmas zaram (Palme d'Or); ieguva speciālo žūrijas balvu Grand Prix, kā arī Starptautiskās kinokritiķu federācijas balvu Prix de la FIPRESCI. Pēc dažu aptauju rezultātiem — viena no izcilākajām fantastikas filmām kino vēsturē.[1][2]

Sižets labot šo sadaļu

Filmas darbība norisinās nezināmi tālā nākotnē. Solāristika — zinātne, kas pēta planētu Solāris — ir nonākusi strupceļā. Pēc gadu desmitiem ilgas pētniecības zinātniskā misija kosmosa stacijā, kas riņķo ap tālo planētu, nav devusi vērā ņemamus rezultātus. No ekipāžas tiek saņemti pretrunīgi ziņojumi. Uz Zemes uzvirmo diskusijas — vai turpināt tērēt resursus planētas pētniecībai, vai arī šo pētniecību pārtraukt. Strīdus uzkurina pilota Bertona liecības, no kurām daži izdara secinājumus, ka okeāns, kas klāj planētu Solāris, iespējams, ir apveltīts ar saprātu. Uz planētu Solāris paredzēts doties psihologam Krisam Kelvinam, lai novērtētu situāciju un izlemtu, vai misija jāturpina.

Uz Zemes labot šo sadaļu

Kriss Kelvins (Donats Baņonis) pavada pēdējo dienu uz Zemes, pārdomājot savu dzīvi, pastaigājoties netālu no mājām, kurās pavadījis bērnību. Šajās mājās joprojām dzīvo viņa tēvs. Šeit Kelvinu apmeklē Anrī Bertons (Vladislavs Dvoržeckis), bijušais kosmosa pilots. Viņi skatās pirms vairākiem gadiem uzņemtos filmu kadrus, kad, meklējot divus pazudušus zinātniekus, Bertons uz Solāris okeāna virsmas redzējis četrus metrus garu bērnu. Tomēr viņa kuģa kameras ir reģistrējušas tikai mākoņus un līdzenu okeāna virsmu. Bertona ziņojums toreiz tika noraidīts kā halucinācijas.

Nespējot pārliecināt Kelvinu par sevis redzētā realitāti, Bertons dusmīgi aizbrauc. Vēlāk viņš sazinās ar Kelvinu no savas automašīnas videotelefona. Bertons paskaidro, ka ticies ar misijā bojā gājušā zinātnieka bērnu, un bērns bija kā parasta auguma tā bērna versija, kuru viņš toreiz bija redzējis uz Solāris.

Pirms došanās uz Solāris Kelvins sadedzina ugunskurā lielāko daļu savu lietu, kas saistītas ar personīgām atmiņām. Pēdējā sarunā ar savu tēvu (Nikolajs Griņko) Kelvins apzinās, ka tēvs, iespējams, būs jau miris, kad Kelvins atgriezīsies. Lai gan Kelvins labprāt piekrita piedalīties misijā, tā ir izvēle, ko viņam nebija viegli izdarīt.

Solāris stacijā labot šo sadaļu

Milzīgajā, pa pusei pamestajā orbitālajā stacijā "Solāris" jau vairākus gadus dzīvo tikai trīs zinātnieki: Snauts, Sartoriuss un Gibariāns.

Nokļuvis stacijā, kur neviens viņu nesagaida, skeptiski noskaņotais Kelvins konstatē, ka tās apkalpi nomoka neizskaidrojamas parādības: pie viņiem ierodas "viesi" — apkaunojošu un sāpīgu atmiņu iemiesojums. Atbrīvoties no "viesiem" nekādā veidā nav iespējams — tie atgriežas atkal un atkal. Gibariāns neilgi pirms Kelvina ierašanās ir izdarījis pašnāvību. Abi izdzīvojušie apkalpes locekļi nevēlas ar Kelvinu sadarboties un ir izvairīgi. Snauts ir pilnīgi demoralizēts, Sartoriuss slēpjas zem auksta, ciniska pētnieka maskas. Kelvins drīz pamana stacijā vēl citus cilvēkus, kuriem tur nevajadzētu būt. Vēlāk, ieejot Gibariāna kajītē, Kelvins tur atrod viņam adresētu dīvainu Gibariāna atvadu video vēstījumu. Tajā cita starpā teikts: "Tas nav ārprāts... tas ir kaut kas, saistīts ar sirdsapziņu". Šķiet, Zemes iedzīvotāji paši ir kļuvuši par planētas saprātīgā okeāna izpētes objektu.

Kamēr Kelvins guļ, arī pie viņa ierodas "viesis". Okeāns ir materializējis viņa sievas Harejas tēlu. Pirms desmit gadiem Hareja pēc strīda ar Kelvinu bija izdarījusi pašnāvību. Harejas dubultniece nesaprot, kas ir noticis, un neapzinās, kā nokļuvusi stacijā. Kelvins ir izbijies. Viņš ievilina "viešņu" kosmosa kapsulā un palaiž to kosmosā. Steidzoties tikt no "viešņas" vaļā, Kelvins gūst apdegumus no startējošās kosmosa kapsulas dzinēja liesmām, jo nepagūst laikus pamest starta angāru. Doktors Snauts apstrādā viņa ievainojumus un paskaidro, ka "viesi" sāka parādīties pēc tam, kad zinātnieki sāka par šķietami dzīvo Solāris pastiprināti interesēties.

 
Fragments no Rembranta gleznas Pazudušā dēla atgriešanās (1666/1669)

Tai pašā vakarā Hareja atkal parādās viņa kajītē. Šoreiz Kelvins mierīgi piekrīt viņas klātbūtnei un, apskāvis Hareju, pavada nakti. Vēlāk Kelvins izraisa viņā paniku, pēkšņi atstājot telpu un aizverot aiz sevis durvis. Histēriski raudādama, Hareja izlaužas caur metāla durvīm, sevi stipri savainojot. Pirms Kelvins pagūst sniegt viņai palīdzību, Harejas brūces sadzīst viņa acu priekšā. Galu galā Kelvins sāk pret "viesi" attiekties kā pret īstu cilvēku.

Doktors Sartoriuss (Anatolijs Soloņicins) aicina uz tikšanos, un Kelvins stāda Hareju priekšā kā savu sievu. Zinātnieki sāk saprast, ka Solāris Hareju ir izveidojis no Kelvina atmiņām par mirušo sievu. Hareja domā un jūt kā cilvēks, vienlaikus apzinoties, ka viņa tāds nav. Sartoriuss izvirza teoriju, ka "viesi" ir veidoti no "neitrīno sistēmas", un tos būtu iespējams iznīcināt, lietojot ierīci, kas pazīstama kā "anihilators". Hareja uzzina no Sartoriusa, ka īstā Hareja pirms desmit gadiem bija izdarījusi pašnāvību, un Kelvins ir spiests viņai daudz ko izstāstīt. Kelvins rāda Harejai filmas par sevi un saviem vecākiem, kad viņš bija zēns un filmas, kurās redzama viņa sieva. Kamēr Hareja ir aizmigusi, Snauts ierosina noraidīt uz Solāris okeānu ierakstītus Krisa Kelvina smadzeņu viļņus. Zinātnieki cer, ka okeāns sapratīs un apturēs satraucošo būtņu parādīšanos. Tomēr Sartoriuss ierosina radikālu uzbrukumu, apstarojot okeānu ar intensīvu radiāciju.

Harejas kopija pamazām sāk apzināties savu būtību. Kaut gan viņā ir ieprogrammēta nepieciešamība visu laiku uzturēties Kelvina tuvumā, pamazām attīstās cilvēciska spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus. Drīz Hareja kļūst neatkarīga un spēj iztikt bez Kelvina klātbūtnes.

Sartoriuss, Kelvins un Hareja piedalās Snauta dzimšanas dienas svinībās, kas pārvēršas filozofiskās pārrunās, kuru laikā Sartoriuss asi pasaka Harejai, ka viņa nav cilvēks, bet tikai tā kopija. Satriektā Hareja mēģina izdarīt pašnāvību, iedzerot šķidro skābekli. Dažas minūtes vēlāk viņa atdzīvojas, raustoties sāpju konvulsijās. Uz Solāris okeāna virsmas ir novērojama pastiprināta viļņošanās.

Kelvins ieslīgst dziļā miegā, reizi pa reizei uzbudināti pamozdamies, viņam ir drudzis, skaidras apziņas brīžos viņš mēģina Snautam stāstīt par ciešanām un universālo mīlestību, tad aizmieg atkal. Viņš sapņo par savu māti kā par jaunu sievieti, kas rūpējas par viņu un pauž satraukumu par Kelvina emocionālo stāvokli. Kad viņš atmostas pavisam, Harejas vairs nav, un Snauts nolasa viņam Harejas atstāto atvadu vēstuli. Vēstulē teikts, ka Hareja lūgusi abus zinātniekus viņu iznīcināt. Pēc tam Sartoriuss un Snauts veic eksperimentu, nosūtot okeānam Kelvina encefalogrammu. Eksperiments ir veiksmīgs — "viesu" vizītes izbeidzas. Taču okeāns sāk izrādīt citu, nesaprotamu aktivitāti — uz tā virsmas sāk parādīties dīvainas salas.

Kelvins prāto, vai atgriezties uz Zemes, vai nolaisties uz Solāris cerībā atjaunot saikni ar visu, ko viņš ir mīlējis un zaudējis.

Nobeigums labot šo sadaļu

Kelvins atkal ir pie dīķa netālu no sava tēva mājām, dīķis ir aizsalis. Kelvinu priecīgi sagaida viņa suns, un viņš laimīgs dodas uz mājām. Viņš saprot, ka kaut kas nav tā kā vajag, kad redz, ka viņa tēvs, šķiet, nepievērš uzmanību tam, ka mājas iekšpusē līst lietus. Tēvs un dēls apskaujas uz mājas sliekšņa Rembranta gleznas "Pazudušā dēla atgriešanās" pozā. Filmēšanas kamera sāk lēnām celties augšup, skats attālinās, un kļūst redzams, ka tā patiesībā nav Zeme, bet sala Solāris okeānā.

Lomās labot šo sadaļu

  • Donats Baņonis[a] — Kriss Kelvins
  • Natālija Bondarčuka — Hareja
  • Jiri Jervets[b] — Snauts
  • Anatolijs Soloņicins — Sartoriuss
  • Nikolajs Griņko — Krisa Kelvina tēvs Niks
  • Vladislavs Dvoržeckis — Anrī Bertons
  • Soss Sarkisjans — Gibariāns
  • Olga Barneta — Krisa Kelvina māte jaunībā
  • Aleksandrs Mišarins — komisijas priekšsēdētājs
  • Julians Semjonovs — zinātniskās konferences priekšsēdētājs
  • Georgijs Teihs — profesors Mesendžers
  • Bagrats Oganesjans — profesors Tarhjē
  • Tamāra Ogorodņikova — Krisa Kelvina krustmāte Anna
  • Vitālijs Kerdimuns — Bertona dēls
  • Tatjana Maliha — Krisa Kelvina brāļameita
  • V. Stacinskis — Kriss bērnībā
  • Raimunds Baņonis — Kriss pusaudža gados
  • Olga Kizilova — Gibariāna "viešņa"
Piezīmes
  1. ↑ ieskaņojis Vladimirs Zamanskis
  2. ↑ ieskaņojis Vladimirs Tatosovs

Par aktieru izvēli labot šo sadaļu

Sākotnēji Tarkovskis bija iecerējis, ka Hareju varētu tēlot aktrise Irma Rauša, viņa bijusī dzīvesbiedre. (I. Rauša ir piedalījusies citā Tarkovska filmā — "Ivana bērnība".) 1970. gada jūnijā pēc tikšanās ar zviedru aktrisi Bibi Andersoni viņš nolēma, ka tā šai lomai būtu labāk piemērota. Vēloties strādāt kopā ar Tarkovski, Bibi Andersone piekrita tam, ka viņas alga tiktu izmaksāta rubļos. Galu galā Harejas loma tomēr tika piešķirta citai aktrisei — Natālijai Bondarčukai.

Tarkovskis izvēlējās lietuviešu aktieri Donatu Baņoni Krisa Kelvina lomai, igauņu aktieri Jiri Jervetu Snauta lomai, krievu aktieri Andreju Soloņicinu Sartoriusa lomai, ukraiņu aktieri Nikolaju Griņko Kelvina tēva lomai un Olgu Barnetu Kelvina mātes lomai. Tarkovskis jau agrāk bija strādājis ar šiem aktieriem — Soloņicinam bija loma Tarkovska filmā "Andrejs Rubļovs" (1966), Nikolajs Griņko spēlēja "Andrejs Rubļovs" un "Ivana bērnība" (1962). Kad filmēšana bija gandrīz pabeigta, Tarkovskis novērtēja aktieru sniegumu šādā secībā: Bondarčuka, Jervets, Soloņicins, Baņonis, Dvoržeckis un Griņko. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: "Natālija B. atstāj ēnā visus pārējos".[3]

Uzņemšanas grupa labot šo sadaļu

  • Režisors: Andrejs Tarkovskis
  • Scenāristi:
  • Operators: Vadims Jusovs
  • Mākslinieks: Mihails Romadins
  • Komponists: Eduards Artemjevs
  • Skaņu režisors: Semjons Ļitvinovs
  • Režisora asistents: Jurijs Kušnerovs
  • Montāža: Ludmila Feiginova
  • Operatora asistenti: Jurijs Ņevskis, V. Šmiga
  • Filmas direktors: Vjačeslavs Tarasovs
  • Mākslinieks-grimētājs: Vera Rudina
  • Kostīmu māksliniece: Nellija Fomina

Filmas tapšana labot šo sadaļu

1968. gadā Andrejam Tarkovskim bija divi motīvi, lai ķertos pie poļu fantasta Staņislava Lema zinātniski fantastiskā stāsta "Solāris" kinematogrāfiskas adaptācijas: pirmkārt, viņš apbrīnoja Lema talantu, otrkārt, viņam bija vajadzīgs darbs un nauda — viņa iepriekšējā filma "Andrejs Rubļovs" (1966) tolaik palika neizrādīta un viņa scenārijs filmai "Balta, balta diena" tika noraidīts. Filma pēc Padomju Savienībā populāra un kritikas atzīta poļu rakstnieka darba bija loģiska mākslinieciska un komerciāla izvēle.[4]

Romāna "Solāris" kinematografiskās adaptācijas procesā Tarkovskis sadarbojās ar Lemu. Kopā ar Frīdrihu Gorenšteinu Tarkovskis 1969. gada vasarā uzrakstīja scenārija pirmo versiju; tajā divas trešdaļas no filmas darbības norisinājās uz Zemes. "Mosfilm" komitejai scenārijs nepatika, arī Lems bija ļoti saniknots par sava romāna sižeta nepieņemami krasajām izmaiņām. Scenārija galīgajā versijā jau bija mazāk notikumu uz Zemes, kā arī tika svītrota sižeta līnija par Kelvina laulību ar viņa otro sievu Mariju.[4]

 
Fragments no Pītera Brēgela Vecākā gleznas Mednieki ziemā (1565), tematiska atsauce

Romānā "Solāris" Staņislavs Lems apraksta zinātnes nespēju palīdzēt cilvēkiem komunicēt ar svešām dzīvības formām, jo atsevišķas dzīvības formas varētu darboties arī ārpus cilvēku pieredzes un izpratnes robežām. Filmā "Solāris" Tarkovskis koncentrē darbību ap Kelvina jūtām pret viņa sievu Hareju un kosmosa izpētes ietekmi uz cilvēku. Atšķirībā no romāna, kas sākas ar psihologa Krisa Kelvina lidojumu kosmosā, un visa darbība notiek tikai uz Solāris, filma rāda Kelvinu apciemojam vecāku mājas, pirms viņš pamet Zemi, lai lidotu uz Solāris. Filma izceļ kontrastu starp pasaulēm, kurās dzīvo Kelvins — starp dinamisko, dzīvo Zemi un sevī noslēgušos kosmosa staciju planētas Solāris orbītā, demonstrējot kosmosa izpētes ietekmi uz cilvēka psihi un uzdodot jautājumus par to.[5]

"Solāris" scenogrāfijā iezīmējas vecmeistaru gleznojumi. Kosmosa stacijas interjeru rotā Pītera Brēgela Vecākā 1565. gada gleznu cikla Mēneši (Gadalaiki) reprodukcijas (Mednieki ziemā, Apmākusies diena, Pļauja, Pļāvēji un Lopu pārdzīšana no ganībām), fragmenti no Ainava ar Ikara krišanu un Mednieki ziemā (1565). Filmas epizode, kur Kelvins nometies ceļos tēva priekšā, un tēvs apkampis viņu, ir alūzija uz Rembranta gleznu Pazudušā dēla atgriešanās (1669). Atsauces un alūzijas ir Tarkovska centieni piešķirt pagaidām vēl jaunajai kino mākslai vēsturisko gadsimtu perspektīvu, lai izraisītu skatītājā sajūtu, ka kino ir nobriedusi māksla.[6]

Par savu filmu Tarkovskis izteicās šādi:

"Filmas galveno jēgu... es saskatu tās tikumiskajā problemātikā. Iekļūšanai dabas noslēpumu krātuvē jābūt nesaraujami saistītai ar tikumisko progresu. Nokļūstot uz jauna izziņas pakāpiena, ar otru kāju jābalstās uz jauna tikumiskā pakāpiena. Ar savu filmu es vēlējos parādīt, ka morālā gara spēka, morālās tīrības problēma caurstrāvo pilnīgi visu mūsu eksistenci, izpaužoties pat tādās sfērās, kuras it kā nemaz nav saistītas ar morāli, piemēram, tādās kā kosmosa apgūšana, objektīvās pasaules izpēte un tā tālāk."

Romāna "Solāris" autora Staņislava Lema viedoklis par Tarkovska darbu bija negatīvs:

"Solāris'" — grāmata, kuras dēļ mēs ar Tarkovski kārtīgi sastrīdējāmies. Es pavadīju sešas nedēļas Maskavā, kamēr mēs strīdējāmies, kā veidot filmu, pēc tam nosaucu viņu par muļķi un aizbraucu mājās ... Tarkovskis filmā vēlējās parādīt, ka kosmoss ir ļoti nejauks un nepatīkams, bet uz Zemes viss ir brīnišķīgi. Taču es rakstīju un domāju pilnīgi pretēji".[7]

"Pret šo ekranizāciju man ir ļoti principiāli iebildumi. Pirmkārt, es gribētu redzēt planētu Solāris, bet diemžēl, režisors atņēmis man šo iespēju, jo uzņēmis kamerfilmu. Otrkārt (un to es arī teicu Tarkovskim vienā no mūsu strīdiem), viņš ir uzņēmis nevis "Solāris", bet "Noziegums un sods". Galu galā, filma ir tikai par to, ka šis pretīgais Kelvins novedis nabaga Hareju līdz pašnāvībai, pēc tam viņu šī iemesla dēļ moka sirdsapziņas pārmetumi, kas pastiprinās sakarā ar viņas parādīšanos dīvainos un neizprotamos apstākļos. Šo Harejas parādīšanās fenomenu es biju izmantojis noteiktas koncepcijas realizēšanai, kas balstās gandrīz vai uz Kanta filozofiju... Manā prozā tas bija iedzīvināts pilnīgi savādāk. Un absolūti briesmīgi bija tas, ka Tarkovskis filmā ieviesis Kelvina vecākus, pat kaut kādu viņa tanti, bet vispirmām kārtām — māti, bet "māte" šeit — tā ir "Krievija", "Dzimtene", "Zeme". Tas mani jau kārtīgi sakaitināja. Tai brīdī mēs bijām kā divi zirgi, kas velk ratus katrs uz savu pusi. Manā grāmatā ārkārtīgi svarīga nozīme bija spriestspējas, kognitīvo un epistemoloģisko jautājumu sfērai, kas cieši saistīta ar pašu solāristikas būtību, bet, par nožēlu, filma no tā bija pilnīgi iztīrīta. Stacijas iemītnieku likteņi, par kuriem mēs uzzinām tikai īsās epizodēs, kad kamera kārtējo reizi pievelk tos tuvplānā, nav nekāda eksistenciāla anekdote, bet milzu jautājums par cilvēka vietu Visumā, un tā tālāk. Man Kelvins nolemj palikt uz planētas, viņš nelolo nekādas cerības, bet Tarkovskis radījis ainu, kurā parādās kaut kāda sala, bet uz tās — mājiņa. Un, kad es dzirdu par mājiņu un salu, es baidos, ka no sašutuma kļūšu rupjš. Šī emocionālā mērce, kurā Tarkovskis apviļā manu varoni, nemaz nerunājot par to, ka viņš ir pilnībā amputējis "zinātnisko ainavu" un ieviesis daudz dīvainību, man ir pilnīgi nepieņemama". [8]

1970. gada vasarā PSRS Valsts Kinematogrāfijas komiteja (Goskino) atļāva veikt filmas "Solāris" uzņemšanu, ar garumu 4000 metri, kas ir līdzvērtīgi divu stundu divdesmit minūšu demonstrējumam. Ārskati tika filmēti Zveņigorodas tuvumā, netālu no Maskavas. Iekšskatu filmēšana notika "Mosfilm" studijā. Epizode, kurā pilots Bertons brauc caur pilsētu, tika filmēta Japānā, 1971. gada septembrī un oktobrī, Tokijā (Akasakas un Tikuras speciālajos rajonos).

 
Akasaka, Tokija, kur tika filmēts pilota Bertona brauciens pa tuneļiem

Sākotnējais plāns bija filmēt futūristiskās izstādes "World Expo '70" struktūras, bet brauciens aizkavējās. Filmas uzņemšana tika uzsākta 1971. gada martā, operators bija Vadims Jusovs, kurš bija veidojis arī Tarkovska iepriekšējās filmas. Šīs filmas uzņemšanas laikā Tarkovskis un Jusovs tik daudz strīdējās, ka pārtrauca sadarbību un vairs nekad nestrādāja kopā.[3][9] Filmas galvenais mākslinieks Mihails Romadins kosmosa staciju neveidoja futūristisku, bet samērā necilu un vienkāršu. Dažu epizodu uzņemšanas vajadzībām viņš bija izveidojis speciālu spoguļtelpu, no kuras tajā esošais operators Jusovs veica filmēšanu, lai viņš un kamera nebūtu redzami uzņemtajā materiālā. Akira Kurosava, kas toreiz bija apmeklējis "Mosfilm" studiju, izteica apbrīnu par kosmosa stacijas dizainu.[10]

1972. gada janvārī Valsts kinematogrāfijas komiteja pieprasīja filmā "Solāris" pirms tās laišanas klajā izdarīt redakcionālas izmaiņas. Tās ietvēra prasību filmu padarīt reālistiskāku, ar skaidrākas nākotnes tēlojumu, kā arī bez atsaucēm uz Dievu un kristietību. Tarkovskis veiksmīgi pretojās tādām būtiskām izmaiņām, un pēc pāris maznozīmīgiem labojumiem "Solāris" 1972. gada martā tika apstiprināta izrādīšanai kinoteātros.[3]

Mūzika labot šo sadaļu

Mūziku filmai komponējis Eduards Artemjevs, kurš tai laikā jau bija atzīts padomju elektroniskās mūzikas līderis, vēlāk viņš sacerējis mūziku daudzām pazīstamām filmām. Filmā izmantots Eduarda Artemjeva veiktais Johana Sebastiāna Baha Korāļu prelūdijas Fa minorā (Ich ruf zu Dir, Herr Jesu Christ, BWV 639) aranžējums. Šis skaņdarbs pazīstams kā "Bahu klausoties (Zeme)". Baha Korāļu prelūdija ir filmas galvenā muzikālā tēma. Sākotnēji Tarkovskis vēlējās, lai filma būtu bez mūzikas, un lūdza Artemjevam orķestrēt apkārtnes skaņas kā muzikālo partitūru. Artemjevs ierosināja delikāti izmantot klasisko mūziku. Kontrasts klasiskajai mūzikai kā Zemes tēmai ir elektroniskā mūzika kā planētas Solāris tēma. Mūzikas, fona skaņu un skaņu efektu radīšanai tika izmantots elektroniskais ANS sintezators.

Interesanti fakti par filmēšanu labot šo sadaļu

Epizode, kurā Bertons brauc ar mašīnu pa bezgalīgiem tuneļiem un estakādēm, tika filmēta Tokijā ("Nākotnes pilsētā").[11]

Ir vairākas epizodes, kas tika nofilmētas, taču netika iekļautas filmas galējā versijā.[12]

Epizode ar bezsvara stāvokli tika filmēta, izmantojot divus operatoru celtņus, uz viena no tiem bija nostiprināta filmēšanas kamera, uz otra atradās aktieri.[13]

Solāris okeāns bija radīts ar acetona, alumīnija pulvera un krāsvielu maisījuma palīdzību.[14]

Analīze labot šo sadaļu

"Solāris" pirmizrāde notika 1972. gadā Kannu kinofestivālā, kur filma ieguva speciālo žūrijas balvu un tika nominēta Zelta palmas zaram. Padomju Savienībā filmas pirmizrāde notika Maskavas kinoteātrī Mir 1973. gada 5. februārī, Tarkovskis neuzskatīja, ka Mir ir labākā filmas demonstrēšanas vieta.[3] Neskatoties uz filmas ierobežoto demonstrēšanu (tikai piecos PSRS kinoteātros),[15] uz filmu tomēr tika pārdoti 10,5 miljoni biļešu.[16] Pēc tam, atšķirībā no vairuma septiņdesmitajos gados demonstrēto komerciālo un ideoloģisko filmu, "Solāris" Padomju Savienībā tika izrādīta 15 gadus bez pārtraukuma, radot tai kulta statusu. Austrumu bloka valstīs un Rietumos "Solāris" pirmizrādes notika vēlāk. Amerikas Savienotajās Valstīs "Solāris" par 30 minūtēm saīsinātu versiju demonstrēja Ņujorkas Zigfelda teātrī 1976. gada 6. oktobrī.[17] M. Gaļina savā 1997. gada rakstā "Identifikācijas Bailes" nosaukusi šo filmu par "vienu no lielākajiem notikumiem padomju zinātniskās fantastikas kino" un vienu no nedaudzajiem darbiem, kas mūsdienās nešķiet anahronisms.

Britu žurnāla Empire apkopotajā sarakstā "100 labākās filmas pasaules kino" Tarkovska "Solāris" 2010. gadā ieņēma 68. vietu.[18]

Līdzība starp Solāris efemerajām radībām un cilvēku radītajiem mākslas darbiem (kas filmā tiek pasniegti kā Brēgela gleznas, Milosas Veneras statujas kopija, Trīsvienības ikona, Baha mūzika, citāti no "Dona Kihota") izvirza jautājumu par cilvēku attiecībām ar viņu pašu radīto, jo īpaši kinematogrāfijā kā realitātes reproducēšanas mākslā.[19] Filozofiskās diskusijās Tarkovska varoņi piemin Tolstoju, Dostojevski, Mārtiņu Luteru, Gētes "Faustu", mītu par Sizifu, apstrīd Frīdriha Nīčes idejas, neminot viņa vārdu (Krisa monologs "Izrādot līdzcietību, mēs tiekam iztukšoti ...").[20] Režisora piedāvātās atbildes ir radikālas. Atšķirībā no vairuma fantastikas filmu, kurās cilvēciskais un mehāniskais tiek stādīts priekšā kā acīmredzami nesavienojami pretstati, Tarkovskis starp tiem atrod noslēpumainu līdzību.[19] Par to liecina jau filmas sākuma kadri: noslēpumainā ūdenszāļu šūpošanās Zemes dīķī vēsta par planētas Solāris okeāna mūžīgo plūsmu.[19]

Citi pirmavota inscenējumi labot šo sadaļu

  • Televīzijas filma "Solāris" (1968. gads) ar Vasiliju Lanovoju (Kriss Kelvins) un Vladimiru Etušu (doktors Snauts).
  • Stīvena Soderberga "Solāris" (2002. gads) ar Džordžu Klūniju (Kriss Kelvins) un Natašu Makelhoni (Hareja, filmā saukta Reja).

Apbalvojumi labot šo sadaļu

  • Speciālā žūrijas balva (Grand Prix Spécial du Jury) un Starptautiskās kinokritiķu federācijas balva Prix de la FIPRESCI Kannu Starptautiskajā kinofestivālā 1972. gadā.
  • Balva Karlovi Varu XXVIII Starptautiskajā kinofestivālā 1972. gadā.
  • Prēmija par labāko sieviešu lomas izpildījumu (Natālija Bondarčuka) IX Starptautiskajā kinofestivālā Panamā 1973. gadā.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ «Blade Runner tops scientist poll» (angļu). BBC News. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-08-04. Skatīts: 2012-07-03.
  2. ↑ «Top 10 sci-fi films» (angļu). The Guardian. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-08-04. Skatīts: 2012-07-03.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Andrei, translated by Kitty Hunter-Blair Tarkovsky. Time Within Time: The Diaries 1970–1986. Calcutta : Seagull Books, 1991. 67–70 (January 29, 1973). lpp. ISBN 81-7046-083-2.
  4. ↑ 4,0 4,1 Andrei, edited by William Powell Tarkovsky. Collected Screenplays. London : Faber & Faber, 1999.
  5. ↑ Stanisław Lem. Solaris. Harvest Books, November 2002. ISBN 978-0-15-602760-1.
  6. ↑ Artemyev, Eduard. Eduard Artemyev Interview (DVD). Criterion Collection.
  7. ↑ Газета «Московские новости» от 18.06.1995.
  8. ↑ S. Beres. Rozmowy ze Stanislawem Lemem. Krakow : WL, 1987. 133–135. lpp.
  9. ↑ Kikutake Yuji. «Solaris locations in Akasaka and Iikura, Tokyo». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 10. decembrī. Skatīts: 2008. gada 15. janvāris.
  10. ↑ Mikhail Romadin. Mikhail Romadin Interview (DVD). Criterion Collection.
  11. ↑ Н. М. Зоркая, А. М. Сандлер. Мир и фильмы Андрея Тарковского: размышления, исследования, воспоминания, письма. Искусство, 1991. 397. lpp.
  12. ↑ «Медиа-архив Андрей Тарковский. Солярис. Альтернативные фрагменты». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-08-04. Skatīts: 2012-07-03.
  13. ↑ Хироси Такахаси. «Вадим Юсов. О Тарковском». Архив (krievu). журнал «Искусство кино», 2013-11. Skatīts: 2014-01-06.
  14. ↑ Yusov, Vadim. Vadim Yusov Interview (DVD). Criterion Collection.
  15. ↑ Trond Trondsen. «The Movie Posters: Solaris». Skatīts: 2008. gada 20. janvāris.
  16. ↑ Miroslava Segida, Sergei Zemlianukhin. Domashniaia sinemateka: Otechestvennoe kino 1918–1996 (Russian). Dubl-D, 1996.
  17. ↑ Richard Eder. «Movie Review Solaris (1972)». The New York Times, 1976. gada 7. oktobris.
  18. ↑ «The 100 Best Films of World Cinema». Empire.
  19. ↑ 19,0 19,1 19,2 D. Steven. The Solaris Effect: Art & Artifice in Contemporary American Film (Russian). University of Texas Press, 2006. 10, 13–15. lpp.
  20. ↑ А.Л. Казин, «Феномен Тарковского». Соловьёвские исследования. Выпуск 3(35) 2012

Ārējās saites labot šo sadaļu

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Solāris

Video labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Solāris_(filma)&oldid=3971595"