Atvērt galveno izvēlni

"Ivana bērnība" (krievu: Иваново детство) ir krievu režisora Andreja Tarkovska 1962. gadā uzņemtā mākslas filma, kas stāsta par Ivana Bondareva, 12 gadus veca bāreņa, izlūka gaitām 2. Pasaules kara laikā. Filma veidota pēc Vladimira Bogomolova 1957. gadā sarakstītā stāsta "Ivans". Tā ir Tarkovska pirmā pilnmetrāžas filma, kas atnesa viņam pasaules slavu un ieguva augstus apbalvojumus starptautiskos kinofestivālos.

Ivana bērnība
Ivana berniba.jpg
Filmas plakāts
Oriģinālais
nosaukums
Иваново детство
Žanrs Drāma
Režisors Andrejs Tarkovskis
Scenārija autors
  • Vladimirs Bogomolovs
  • Mihails Papava
Galvenajās
lomās
Mūzika Vjačeslavs Ovčiņņikovs
Operators Vadims Jusovs
Montāža Ludmila Feiginova
Studija Mosfilm
Izdošana
  • 1962. gads
Ilgums 95 minūtes
Valsts Padomju Savienība
Valoda krievu
IMDb profils

Par filmuLabot

"Ivana bērnība" bija viena no tā laika perioda padomju filmām, kas, līdzīgi filmām "Lido dzērves" un "Balāde par kareivi", akcentēja cilvēka vērtību un karu neslavināja, kā to darīja filmas, kas bija radītas pirms "Hruščova atkušņa" perioda.[1]

SižetsLabot

Filmā attēlotie notikumi norisinās 2. Pasaules kara laikā. Divpadsmit gadus vecais Ivans Bondarevs (Nikolajs Burļajevs) ir kļuvis par izlūku. Karš zēnam ir atņēmis māti, viņā deg naids pret ienaidnieku un vēlēšanās atriebties. Kara atņemto bērnību Ivans redz tikai sapņos.

Filma sākas ar Ivana sapni, kurā viņš redz savu māti. Uztrūcies no miega, viņš dodas pāri purvam, tad pārpeld upi. Tās otrā krastā viņu notver krievu karavīri un nogādā pie jaunākā leitnanta Gaļceva (Jevgeņijs Žarikovs), kurš viņu nopratina. Ivans uzstāj, lai leitnants piezvanītu uz ģenerālštābu "numuram 51", un paziņotu, kas pie viņa ir ieradies. Gaļcevs sākumā nevēlas to darīt, bet, kad viņš beidzot ir piezvanījis, pulkvežleitnants Grjaznovs (Nikolajs Griņko) pavēl Ivanam iedot zīmuli un papīru, lai zēns varētu sastādīt savu ziņojumu, norāda, ka tam ir augstākā prioritāte, un piesaka izturēties pret puisēnu labi. Ar sapņu ainu palīdzību un sarunām, kas norisinās starp dažādiem cilvēkiem, tiek atklāts, ka Ivana māti un māsu (iespējams, arī viņa tēvu — robežsargu) ir nogalinājuši vācu kareivji. Ivanam izdevās aizbēgt, viņš pievienojās partizānu grupai. Kad partizāni tika ielenkti, tie zēnu iesēdināja lidmašīnā. Pēc izglābšanās viņš tika nosūtīts uz internātskolu, no kurienes aizbēga un pievienojās Grjaznova komandētajai armijas daļai.

Pilns degsmes atriebties ienaidniekam, Ivans uzstāj, ka vēlas cīnīties frontē. Pateicoties mazajam augumam, viņam veiksmīgi izdodas izlūkošanas uzdevumi. Grjaznovs un pārējie karavīri iemīl zēnu un vēlas to sūtīt karaskolā. Taču viņi pieļauj, ka tad Ivans varētu atkal mēģināt bēgt, lai nokļūtu pie partizāniem. Zēns ir apņēmies atriebt savas ģimenes bojā eju un daudzu citu nevainīgu cilvēku nāves, kuras viņam nācies redzēt.

Filmas blakussižets stāsta par kapteini Hoļinu (Valentīns Zubkovs), viņa attieksmi pret pievilcīgo armijas medicīnas māsu Mašu (Valentīna Maļavina), kā arī par paša Gaļceva jūtām pret Mašu, par kurām viņa gan nenojauš.

Liela daļa filmas darbības norisinās telpā, kurā virsnieki sarunājas un saņem pavēles, kamēr Ivans gaida savu nākamo uzdevumu. Visubeidzot Hoļins un Gaļcevs vēlā naktī palīdz Ivanam pārcelties pāri upei. Zēns nozūd purvainā mežā.

Filmas beigu ainās redzama Berlīne pēc Trešā reiha kapitulācijas. Kapteiņa Hoļina vairs nav — viņš ir gājis bojā uzbrukumā. Gaļcevs atrod dokumentu, kas liecina, ka vācieši Ivanu notvēruši un sodījuši ar nāvi pakarot. Gaļcevam ieejot soda izpildes telpā, uz ekrāna tiek parādīta Ivana bērnības atmiņu aina, kurā mazais zēns kopā ar meiteni vēl pirms kara bezrūpīgi dzenas viens otram pakaļ pa pludmali. Filmas pēdējais kadrs — kails, nedzīvs koka stumbrs krastā.

LomāsLabot

  • Nikolajs Burļajevs — Ivans
  • Valentīns Zubkovs — kapteinis Hoļins
  • Jevgeņijs Žarikovs — vecākais leitnants Gaļcevs
  • Stepans Krilovs — staršina Katasonovs
  • Valentīna Maļavina — medicīnas māsa Maša
  • Nikolajs Griņko — apakšpulkvedis Grjaznovs
  • Dmitrijs Miļutenko — vecais vīrs
  • Irma Rauša — Ivana māte
  • Andrejs Končalovskis — kareivis
  • Vladimirs Marenkovs — Mališevs
  • Nikolajs Smorčkovs — staršina

Uzņemšanas grupaLabot

  • Operators: Vadims Jusovs
  • Mākslinieks: Jevgeņijs Čerņajevs
  • Komponists: Vjačeslavs Ovčiņņikovs
  • Diriģents: Emins Hačaturjans
  • Skaņu režisors: Inna Zeļencova
  • Montāža: Ludmila Feiginova
  • Filmas direktors: Gļebs Kuzņecovs

Filmas tapšanaLabot

Stāstu "Ivans" Vladimirs Bogomolovs sarakstīja 1957. gadā. Tas vēsta par divpadsmitgadīgo izlūku Ivanu Bondarevu, kura visi tuvinieki ir gājuši bojā, bet māte pazudusi bez vēsts. "Ivans" tika pārtulkots vairāk nekā divpadsmit valodās un pievērsa pieredzējušā kinodramaturga Mihaila Papavas uzmanību. Papava pēc šī stāsta sarakstīja scenāriju, taču daudzviet izmainīja sižeta līnijas. Viņš radīja laimīgas beigas: stāstā Ivans iet bojā, bet Papavas scenārijā Ivans nokļūst Maidanekas koncentrācijas nometnē, no kuras viņu atbrīvo uzbrūkošā Padomju armija. Filmas finālā Gaļcevs satiek Ivanu vilcienā. Ivans ir tērpies karavīra formā, viņš ir kopā ar savu sievu. "Lai svētīts miers," — teic Gaļcevs, filmai beidzoties. Apmēram tai pašā laikā laikrakstā "Komsomoļskaja Pravda" bija publicēts raksts par jaunajiem izlūkiem, kas palīdzējuši armijai 1941. gadā. Raksts beidzās ar vārdiem "Jaunie varoņi, atsaucieties!". Bogomolovs, pats būdams bijušais izlūks, piezvanīja uz laikraksta redakciju un uzzināja, ka atsaucies uz rakstu nav neviens: visi izlūki gājuši bojā. Tad Bogomolovs iejaucās scenārija tapšanā un tika sarakstīts jauns variants ar oriģinālajām beigām.

Filmas "Ivans" uzņemšana sākotnēji bija uzticēta "Mosfilm" režisoram Eduardam Abalovam. Viņa uzņemtais materiāls 1960. gada 16. augustā un 1. novembrī izsauca apvienības mākslinieciskās padomes asu kritiku. Saskaņā ar kinostudijas "Mosfilm" ģenerāldirektora 1960. gada 10. decembra pavēli Nr. 466 darbs pie filmas "Ivans" tika pārtraukts sakarā ar to, ka uzņemtais materiāls tika atzīts par neapmierinošu, bet tā kvalitāte novērtēta tik satriecoši zemu, ka tālāka materiāla izmantošana nav iespējama. Filmai iztērētie līdzekļi tika norakstīti zaudējumos. Saskaņā ar citu pavēli 1961. gada 16. jūnijā darbs pie filmas tika atsākts — filmu veidot sāka režisors Andrejs Tarkovskis, operators Vadims Jusovs (Jusovs bija operators arī Tarkovska iepriekšējam darbam "Veltnis un vijole") un mākslinieks inscenētājs Jevgeņijs Čerņajevs. [1] Filmēšana galvenokārt notika Ukrainā, netālu no Kaņevas pilsētas pie Dņepras.

Divdesmit piecus gadus vecajam Andrejam Tarkovskim tā bija pirmā pilnmetrāžas filma. "Ivana bērnība" tika veidota divus gadus vēlāk nekā īsfilma "Veltnis un vijole", kuru Tarkovskis bija uzņēmis kā diplomdarbu, augstskolu beidzot. Filmēšana ilga piecus mēnešus, izdevās ietaupīt 24 000 rubļu no tāmē paredzētajiem līdzekļiem.

Kapteņa Hoļina lomai Tarkovskis lūdza izmēģināt Vladimiru Visocki, taču mākslinieciskā padome, noskatījusies Visocka kinoproves, nosprieda, ka tās ir neveiksmīgas. Gala rezultātā Hoļina loma tika uzticēta Valentīnam Zubkovam.[2] Nikolajs Burļajevs pirms tam bija piedalījies Tarkovska drauga un studiju biedra Andreja Končalovska studiju gadu filmā "Zēns un balodis", tādēļ Tarkovskis Ivana lomai izvēlējās viņu, kinoproves bija veiksmīgas. Uz galvenā varoņa Ivana lomu bez četrpadsmitgadīgā Nikolaja Burļajeva bija vēl trīs pretendenti, taču nav zināms, vai tie lomai tika izmēģināti.[3] Vēlāk Nikolajs Burļajevs tēloja zvanu lējēju Borisku Tarkovska nākamajā filmā "Andrejs Rubļovs".

Filmas "Ivana bērnība" pirmizrāde notika 1962. gada 9. maijā.

Tarkovskis par filmuLabot

"Ivana bērnībā" es mēģināju analizēt... stāvokli cilvēkam, kuru ietekmē karš. Ja cilvēks tiek sagrauts, notiek loģiskās attīstības traucējums, īpaši tad, ja tas attiecas uz bērna psihi... Viņu (filmas varoni) es uzreiz iztēlojos kā sagrautu personību, kuru karš ir novirzījis no normālās ass. Bezgalīgi daudz, pat vairāk — viss, kas raksturīgs Ivana vecumam, neatgriezeniski ir zudis no viņa dzīves. Visa pazaudētā vietā — iegūtais, kara ļauna dāvana, kas viņā koncentrējusies un sastingusi."

A. Tarkovskis, [4]

Filmas novērtējumsLabot

"Ivana bērnība" bija viena no Tarkovska komerciāli veiksmīgākajām filmām, Padomju Savienībā uz to tika pārdoti 16.7 miljoni biļešu.[5] Pats Tarkovskis bija neapmierināts ar dažiem šīs filmas aspektiem; savā grāmatā "Iemūžinātais laiks"[6] viņš plaši raksta par smalkām izmaiņām dažās ainās, kuras viņam, diemžēl, nav bijis iespējas īstenot. Filma saņēma vairākas balvas un starptautisku atzinību, iegūstot "Zelta lauvu" Venēcijas kinofestivālā. Tā piesaistīja daudzu inteliģentu uzmanību. To vidū bija arī Ingmars Bergmans,[7] kurš izteicās: "Tarkovska pirmā filma man bija kā brīnumains atklājums. Es pēkšņi attapos, stāvot pie ieejas telpā, kuras durvīm man atslēgu līdz šim trūka, taču tagad man tās bija iedotas. Tā bija istaba, kurā vienmēr biju vēlējies ieiet, istaba, kurā viņš pārvietojas brīvi un pilnīgi viegli".[8]

Žans Pols Sartrs, kas savas vizītes Maskavā laikā apmeklēja filmas "Ivana bērnība" pirmizrādi, kā arī sastapās ar Tarkovski un Končalovski, augstu novērtēja filmu, par to rakstīdams ārzemju presē. Viņa raksts itāļu laikrakstā L'Unita tika publicēts 1963. gada 9. septembrī, rakstā bija teikts, ka tā ir viena no skaistākajām filmām, ko viņš jebkad redzējis. Vēlāk Sartrs par filmu "Ivana bērnība" rakstīja arī franču laikrakstā Les Lettres françaises.[9]

Tādi pazīstami kinorežisori kā Ingmars Bergmans, Sergejs Paradžanovs un Kšištofs Keslovskis atzinīgi izteikušies par filmu, pieminot, ka tā atstājusi ietekmi uz viņu darbu.

Angļu kinooperators Rodžers Dikinss uzskata, ka Vadima Jusova operatora darbs filmā ir izcilākais kino vēsturē.[10]

Filma tika izvēlēta kā Padomju Savienības pieteikums uz labāko filmu svešvalodā 36. Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā, tomēr balvu vai nomināciju nesaņēma.

ApbalvojumiLabot

  • Galvenā balva "Zelta lauva" starptautiskajā Venēcijas kinofestivālā 1962. gadā
  • "Zelta vārtu balva" starptautiskajā kinofestivālā Sanfrancisko. Andrejs Tarkovskis — labākās pilnmetrāžas spēlfilmas režisors
  • Galvenā balva "Palenkes zelta galva" starptautiskajā kinofestivālā Akapulko 1963. gadā
  • Speciālais diploms Karlovi Varu starptautiskajā kinofestivālā Čehoslovākijā 1970. gadā
  • Citas balvas (kopskaitā vairāk nekā 15)

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 Vida T. Johnson. "Life as a Dream" (DVD). The Criterion Collection, 2007.
  2. Высоцкий и кино (vmdaily.ru)[novecojusi saite]
  3. Nikolai Burlyayev. "Nikolai Burlyayev Interview" (DVD). The Criterion Collection, 2007.
  4. «Иваново детство» Андрея Тарковского
  5. Miroslava Segida, Sergei Zemlianukhin. Domashniaia sinemateka: Otechestvennoe kino 1918-1996 (Russian). Dubl-D, 1996.
  6. «Šamaņa Andreja laika herbārijs».
  7. «Senses of sinema. Ivan’s Childhood by Fergus Daly and Katherine Waugh». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 8. decembrī. Skatīts: 2007. gada 12. decembrī.
  8. «Ingmar Bergman - On Tarkovsky». www.nostalghia.com. Skatīts: 2007-12-13.
  9. Jean-Paul Sartre. «Discussion on the criticism of Ivan's Childhood». www.nostalghia.com. Skatīts: 2007-12-13.
  10. «TOP CINEMATOGRAPHERS REVEAL THEIR FAVOURITE MOVIE MOMENTS» (angļu). Empire. Skatīts: 2014-2-25.

Ārējās saitesLabot